Ar bērniem
26.01.2017

Mazā lietu vēsture

Komentē
0

Par Dangoles Kandrotienes grāmatu "Skapja stāsti", no lietuviešu valodas tulkojusi Indra Brūvere, apgāds "Pētergailis", 2016

Lietuviešu meitenītei Emīlijai ir septiņi gadi. Viņai ir mamma, tētis un brālis. Viņa dzīvo, saprotams, Lietuvā. Viņas rīcībā ir visa māja ar vienu izņēmumu – meitenei nav ļauts rāpties bēniņos, jo kāpnes, kas uz tiem ved, ir ļodzīgas un nedrošas. Taču, protams, aizliegumi (it īpaši bērnu grāmatās) bieži pastāv tikai tāpēc, lai tos pārkāptu. Un tā ar kāpienu pa trepēm, kuras tik nestabilas nemaz neizrādās, sākas tikko latviski izdotā lietuviešu autores Dangoles Kandrotienes grāmata mazākiem un lielākiem bērniem "Skapja stāsti".

Bēniņi, kad tajos beidzot ir uzkāpts, izrādās īsta pasaku un vēstures bibliotēka. Tur atrodas Skapis, pilns ar vecām un vairs nelietotām, bet tāpēc ne mazāk interesantām mantām, tur mitinās draudzīgie bēniņu iemītnieki – izglītotais sikspārnis Aleksis, simpātiskā žurka Filadelfija un pat kāda gluži nekaitīga kode, kas kādubrīd sagrib kļūt par zīdtārpiņu. Un, kad visa šī kompānija, atradusi Emīlijā dzirdīgas ausis, sāk stāstīt katrs savu stāstu, savā starpā apcelties un pat strīdēties, – tad tik ir ko dzirdēt! (Vai vispār varat iedomāties, ko par katru no mums varētu atklāt ikdienā valkātais apģērbs, kurpes, brilles un rokassomiņas, ja vien tie prastu runāt?) Lietussargs, lakādas kurpju pāris, caurs vilnas džemperis, puķaina kokvilnas kleita, lietusmētelis – visām lietām grāmatā ir piešķirta balss un (dažiem pat visai negants) raksturs, un to vēstījumi par piedzīvojumiem, seniem laikiem un mīlestību ļauj Emīlijai izprast savas ģimenes vēsturi, rosina uz labiem darbiem, māca pieņemt nepazīstamo. Kurš gan cits meitenei pastāstītu par viņas vecāku pirmo tikšanos, ja to skaidri neatcerētos tēta jaunības dienu lietussargs un lietusmētelis? Kurš iemācīs septiņgadniecei valsi, ja ne mammas vecās izejamās kurpes? Un kāpēc gan nesadzīvot arī ar sikspārni, žurku un kodi, ja reiz šie konkrētie īpatņi ir tik piemīlīgi un labi audzināti radījumi?

"Skapja stāsti" patiks vecākiem, kuriem brāļu Grimmu un citas "seno laiku" pasakas šķiet par skarbu, – tā ir grāmata bez konfliktiem, taču tas automātiski nenozīmē grāmatu bez piedzīvojumiem. Sižetiski, kā šķiet, nekas daudz nenotiek – priekšmeti stāsta, Emīlija klausās, diskutē, reizumis pastrādā kādu blēņu, piemēram, izmēģina karāties pie jumta šķērskoka ar kājām gaisā (iepriekš apakšā rūpīgi paklājot biezās segas!). Tomēr pakāpeniski lasītājs tiek nemanāmi ievilkts grāmatas reālistiski fantastiskajā ainavā un sāk patiesi just līdzi "veco mantu" ilgām joprojām būt noderīgām, atkal reiz redzēt plašo pasauli – un tāpēc ar smaidu vēro, kā Emīlija ar nevainīgu viltību pierunā mammu uz ģimenes svinībām uzvilkt veco kleitu, bet tēti – paņemt līdzi lietussargu. Jo vai gan lietas, kas bijušas mums līdzās nozīmīgos dzīves brīžos, nav pelnījušas mazliet cieņpilnas attieksmes? Un cik labi saprotama ir neizlietotā lina auduma vēlme tapt nevis par galdautu vai ko citu prozaisku, bet gan par mazās meitenes istabas aizkariem un plīvot vējā!

Autore, kura pirms "Skapja stāstiem" sarakstījusi vairākas informatīva rakstura grāmatas, arī šajā darbā nevairās dāļāt zināšanas, taču simpātiska stāsta ietērpā tās jaunajiem lasītājiem, protams, ir vieglāk uztveramas. Varētu pat teikt, ka "Skapja stāstu" galvenā tēma ir bērna zinātkāre, ko vēl nav notušējis pieaugušo pasaules sadalījums kategorijās "šis ir svarīgi / šis – nebūtiski", – galvenais dzinējspēks, kas daudzu bērnu grāmatu varoņiem liek pētīt, atklāt un doties piedzīvojumos. Turklāt izpētes objektam nav vienmēr jābūt džungļiem, pazemei vai citai realitātei – ja bērna prāts ir možs, tas atradīs izziņas materiālu faktiski jebkur, tieši tāpat, kā iztēlē par rotaļlietu pārtapt var gan akmens, gan no jūras izskalots koka gabals. Un vēl: "Skapja stāsti" ir ne vien omulīga un gaiša lasāmviela, bet arī, kā jau tās bērnu grāmatām ierasts, slēpj sevī "dubulto dibenu" – tā vēsta ne tikai vienas ģimenes vēsturi, bet ļauj izprast, cik gara un bagātīga pagātne var būt katram ikdienā lietojamam priekšmetam un cik liela vērtība ir tam, kas spēj šo vēsturi izstāstīt. Ikdienā, protams, pagātnes stāstītājas nebūs brilles vai kurpes, bet varbūt ir vērts par viņu jaunību un citiem "aizgājušiem laikiem" izjautāt, piemēram, omīti, vecpapu, galu galā – arī vecākus, radus, skolotājus? Ne tikai bērniem, bet arī "lielajiem" bieži vien ir grūti aptvert, ka arī pirms viņiem ir eksistējusi plaša, koša un neparasta pasaule, bet, jo ātrāk apjaušam, ka Visums nesākas ar mums, jo labāk: un grāmata var būt nozīmīgs solis šīs apjausmas veidošanā. Tāpēc tieši bēniņi, kas daudzos literāros darbos simboliski apzīmē gribēti vai nejauši piemirsto, zemapziņas un arhetipu krātuvi, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē var būt laba vieta, kur sākt izpētīt pasauli ap sevi un pasauli sevī.

Ne jau tikai jaunākos lasītājus uzrunās "Skapja stāstu" labi domātais mudinājums uzzināt un izzināt. Lasot arī pieaugušajam niezēs nagi doties, piemēram, uz veco lauku māju vai ielūkoties "nelietojamo mantu" atvilktnēs un izpētīt, kādi neparasto stāstu avoti tur atrodami. Ja nu nav bēniņu vai pagraba, tikpat labi noderēt var arī vecāku fotoalbums. Un tad, protams, der piezvanīt vai apciemot tos, kam (atšķirībā no priekšmetiem bērnu grāmatās) ir dota balss. Jo zemapziņa klusītēm čukst, ka saviem tuvajiem (atšķirībā no priekšmetiem bērnu grāmatās) labi ir pajautāt laikus...

Skaisti ilustrētā grāmata tikusi atzīta par 2014. gada labāko lietuviešu bērnu grāmatu un saņēmusi vairākus nozīmīgus apbalvojumus. Te gan jāpiebilst, ka interesantu transformāciju "Skapja stāstu" latviešu izdevumā piedzīvojis pasaules bērnu grāmatu katalogs "Baltie kraukļi" ("White Ravens"), kurā šī grāmata tikusi iekļauta. Daudzskaitlīgie baltie putni gan informācijā uz vāciņa, gan iekšlapās pārtapuši par vientuļu "Balto vārnu" (tulkojot no lietuviešu valodas: "varnas" – latv. "krauklis"), bet katalogs, kurā ik gadu tiek iekļautas dažādās valstīs izdotās skaistākās un kvalitatīvākās bērnu grāmatas, pārvērties par dabā neeksistējošu godalgu.

 

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!