2014. gadā izdotajā romānā "Spekulāciju departaments" ("Dept. of Speculation") Dženija Ofila (Jenny Offill) raksta: "Mans plāns bija nekad neapprecēties. Tā vietā es gribēju kļūt par mākslas monstru. Sievietes gandrīz nekad nekļūst par mākslas monstriem, jo mākslas monstri vienmēr domā tikai par mākslu, nekad par ikdienišķām lietām. Nabokovs pats nekad neaiztaisīja savu lietussargu. Vera viņa vietā laizīja markas." [1]
Šo konceptu – "mākslas monstrs" – 2017. gada beigās publicētajā rakstā "Ko lai iesāk ar monstrozu vīriešu radītu mākslu?" ("What Do We Do with the Art of Monstrous Men?") un jau plašāk – šogad izdotajā grāmatā "Monstri: cienītājas dilemma" ("Monsters: A Fan's Dilemma") aplūko amerikāņu autore Klēra Dederera (Claire Dederer). Abi Dedereras teksti primāri skar nevis mātišķības tēmu, bet gan uzdod bezgalīgās publisko #MeToo stāstu straumes un tā dēvētās "izslēgšanas kultūras" laikmetā aktuālu jautājumu: ko iesākt ar to autoru, mākslinieku, mūziķu un citu radošu personu darbiem, kuru reputācija pašu izvēles un noziedzīgas vai sociāli galēji nepieņemamas rīcības dēļ ir neglābjami aptraipīta? Vai drīzāk un, iespējams, aktuālāk un sāpīgāk: ko iesākt ar mūsu mīlestību pret šiem darbiem?
Diez vai (it īpaši šībrīža informatīvajā klimatā) kādu vairs pārsteigs fakts, ka traipi vīriešu monstru biogrāfijās gandrīz vienmēr saistīti ar vardarbību pret sievieti. Dederera piesauc daudzus – sākot no sievu sitējiem Hemingveja un Pikaso (īpaši atmiņā paliekoša ir rindkopa par to, kā viņš pret sievas seju nodzēsis cigareti) līdz bērnu izvarotājam Romānam Polaņskim un bērnu seksuālā izmantošanā apsūdzētajam Vudijam Alenam, taču negaidīts pavērsiens tekstā ir līdzvērtīgi monstrozu sieviešu mākslinieču meklējumi.
Vai es esmu briesmone?
Uzreiz jānorāda, ka Dederera gan neapgalvo, ka viņas rīcībā būtu informācija par neskaitāmiem seksuālas uzmākšanās gadījumiem, kuros vainīgās ir sievietes. Taču viņa uzstāj – kamēr mākslinieki monstri aktīvi nodarbojas ar fizisku un seksuālu vardarbību, sievietes mākslinieces "monstra" statusu iegūst pavisam citā ceļā – kļūstot par mātēm, kuras pamet novārtā savus bērnus. Un šeit pat nav runa par bērnu pakļaušanu nāves briesmām vai nelabvēlīgiem apstākļiem – ja esi māte, monstra statusa iegūšanai pietiek ar to, ka tavs darbs tev ir tik nozīmīgs, ka esi gatava (reizēm) norobežoties no ģimenes un ar to saistītajiem pienākumiem.
"Vai es esmu briesmone? Es neesmu nevienu nogalinājusi. Vai es esmu briesmone? Es nepopularizēju fašismu. Vai es esmu briesmone? Es neesmu seksuāli izmantojusi bērnus. Vai es esmu briesmone? Dučiem sieviešu nav mani apsūdzējušas viņu sazāļošanā un izvarošanā. [..] Bet esmu izdarījusi, lūk, ko: esmu sarakstījusi grāmatu. Un tad vēl vienu. Esmu rakstījusi esejas, rakstus, kritiku. Un varbūt tas mani padara monstrozu pavisam īpašā veidā," [2] prāto Dederera.
Pēcāk viņa uzskaita īpašības, bez kurām veiksmīgam autoram vai māksliniekam neiztikt. Talants, prāts, neatlaidība, taču, viņasprāt, visbūtiskākā iezīme tomēr ir egoisms, kas ir ikviena autora vai mākslinieka paveiktā darba neatņemama sastāvdaļa. "Egoisms, kas liek aizvērt durvis savas ģimenes priekšā. Egoisms, kas ļauj nepamanīt bērna ratiņus gaitenī. Egoisms, kas palīdz aizmirst reālo pasauli, lai radītu tās vietā jaunu. Egoisms, kas ļauj zagt stāstus īstiem cilvēkiem. Egoisms, kas liek labāko no sevis pataupīt bezsejas anonīmajam mīļākajam, savam lasītājam." [3]
Neatkarīgi no tā, vai piekrītam Dedereras apgalvojumam, ka radīšana vienmēr ir egoistiska nodarbe, daudzie viņas tekstā iztirzātie piemēri, kuros autores un mākslinieces tiek pretstatītas autoriem un māksliniekiem, skaidri parāda, ka vīriešu monstrozitāti veido plašākai publikai zināmi fiziskas un/vai seksuālas vardarbības traipi viņu biogrāfijās, kamēr savtīgums un nerēķināšanās ar apkārtējiem un to vajadzībām, šķiet, ir pašsaprotama šo ģēniju radošās izpausmes sastāvdaļa. Savukārt, sievietēm, kuras dara radošu darbu, bieži vien briesmones statusa iegūšanai radikālas darbības nav jāveic – pietiek atteikties radīt bērnus, ja uzskati, ka to audzināšanu nebūs iespējams savienot ar pilnvērtīgu radošo dzīvi, vai arī būt par māti, bet tomēr uzstāt uz to, ka laiku pa laikam radošais process būs nozīmīgāks par ikdienas pienākumiem.
Visu jautājumu māte
Pretēji tam, kā varētu šķist, "mākslas monstra" koncepta radītājas Ofilas teiktais ("Mans plāns bija nekad neapprecēties. Tā vietā es gribēju kļūt par mākslas monstru.") jau pašos pamatos apliecina, ka monstra statuss, kaut nereti iekšēju pretrunu un pašpārmetumu, kā arī sabiedrības nosodījuma pavadīts, sievietei vienlaikus simbolizē arī brīvību un radošas iespējas. Dederera raksta: "Ja es būtu egoistiskāka, vai mani teksti būtu labāki? Vai man vajadzētu censties būt egoistiskākai? Ikviena māte rakstniece, kuru pazīstu, ir sev uzdevusi šo jautājumu. Nē, neviena to nesaka skaļi, bet es dzirdu viņu domas: to skaļums teju padara tevi kurlu. Vai viena identitāte neizbēgami stājas ceļā otrai? Vai darbs tevi padara par mazāk labu māti? Tas ir jautājums, kuru sev uzdodam nepārtraukti. Bet arī: vai mātišķība padara tevi par sliktāku rakstnieci? Tas ir mazliet neērtāks jautājums." [4]
Neērts ir arī pretjautājums, kuru atbildes rakstā Dedererai uzdod amerikāņu autore, vēsturniece un feministe Rebeka Solnita: vai māksla vairāk nekā citas aktivitātes no tās radītāja pieprasa egoismu? Un kāpēc mēs uzskatām, ka radošs darbs un aktīvisms ir egoistiskāks nekā, piemēram, mātes lomas pildīšana?
Pēc Solnitas domām, egoisms nav iezīme, kas īpaši izteikti izpaužas, strādājot radošā nozarē, un, lai gan mākslā un literatūrā autors nenoliedzami ieliek vairāk sevis, vienatne un introspekcija, ko šāda nodarbošanās pieprasa, bieži vien drīzāk palīdz tikt vaļā no bezrūpīgas iedomības un neapzinātas dzīves dzīvošanas, nevis noved pie pašapmierinātas sevis slavināšanas: "Lai gan tavs izejas punkts rakstīšanā ir dziļa vientulība, lielākoties tu raksti tāpēc, ka gribi kaut ko pateikt citiem, un klusībā ceri, ka tas viņiem kaut kādā veidā noderēs – tu viņiem vari sniegt labsajūtu, jaunu veidu, kā paraudzīties uz ierasto, kaut ko iepriekš nezināmu vai tādus mūsu psihes un pasaules aprakstus, kas pasauli padara jaunu un svešādu, un atkal dzīvošanas vērtu." [5] Solnita gan neieslīgst bezbērnu sievietes morālā pārākumā, tomēr brīžiem aicina vismaz apsvērt iespēju, ka tieši mātišķību var uzskatīt par savtīgu izvēli, saskaņā ar kuru sievietes spējas un resursi tiek tērēti viena cilvēka audzināšanā, ne daudzu cilvēku dzīves uzlabošanā.
Pēc Solnitas domām, Dederera jau sākotnēji pieņem, ka būt sievietei nozīmē būt mātei, meitai un sievai un ka ikviena no šīm lomām sevī ietver tajā iekodētu nepieciešamību pakļauties citiem: "Pārliecība, ka tu "pamet to sevis daļu, kas rūpējas", liek domāt, ka tu nevari būt mīloša, nevari rūpēties un reizē rakstīt un ka uzdevums būt mīlošai sievietes dzīvē neizbēgami ir apgrūtinājums." [6]
Vienā no savām atpazīstamākajām esejām "Visu jautājumu māte" ("The Mother of All Questions") Solnita pievēršas gan tam, kā mātišķība un tai piederīgās "pašsaprotamās" dzīves izvēles – heteroseksuāla laulība, savu interešu upurēšana ģimenes labsajūtas vārdā – mums tiek uzspiestas, neļaujot katrai pašai apsvērt, kāds dzīves modelis mums būtu vislabāk piemērots, kā arī tam, ka, pat kļūstot par māti un pildot šo funkciju, ko sabiedrība no viņas sagaida, sieviete var neskaitāmos veidos kļūdīties un izpelnīties nosodījumu: "Pat apgalvojums, ka ir tikai viens pareizais veids, kā sievietei jādzīvo, visdrīzāk ir pārāk optimistisks, ņemot vērā to, ka arī tās sievietes, kuras ir kļuvušas par mātēm, tiek nepārtraukti kritizētas. Māte tiek uzskatīta par noziedznieci, ja viņa savu bērnu atstāj kaut uz piecām minūtēm, kamēr bērna tēvs to, iespējams, ir atstājis bez ievērības vairāku gadu garumā. Vairākas mātes man ir teikušas, ka pēc bērnu piedzimšanas apkārtējie pret viņām sākuši izturēties kā pret gausiem bezsmadzeņu liellopiem, kuri nav jāņem vērā. Daudzām man pazīstamām sievietēm ir teikts, ka profesionālā jomā viņas nav iespējams ņemt par pilnu, jo viņas taču kādā brīdī izdomās palikt stāvoklī. Savukārt daudzām mātēm, kuras gūst profesionālus panākumus, tiek pārmesta bērnu atstāšana novārtā. Jautājumam "Kā būt par sievieti?" nav derīgas atbildes; prātīgāk droši vien būtu atteikties no šī jautājuma pavisam." [7]
Mūsdienu tēvi – monstri
Apsverot Dedererai veltīto Solnitas kritiku, jāatzīst – neuzskatu, ka Dederera, izmantojot "mātes monstra" konceptu, ir centusies aprakstīt objektīvai realitātei atbilstošu situāciju, drīzāk vērsusi uzmanību uz status quo – pasauli, kurā mātēm izvirzītas nesalīdzināmi augstākas prasības nekā tēviem, un "monstra" koncepts kalpo vien kā metafora tam, cik viegli un cik neskaitāmos veidos sieviete var salaist visu dēlī. Savukārt Solnita piedāvā vīziju par mākslu kā par potenciāli nesavtīgu disciplīnu, kuras iespējamību Dederera acīmredzot nav saskatījusi daudzo monstrozo, egoistisko un vardarbīgo radošo vīriešu gūzmā, kura, galu galā, ir viņas teksta sākotnējais fokuss.
Tajā pašā laikā Dederera – rakstniece un divu bērnu māte – primāri raksta par to, kā mēs jūtamies, neatkarīgi no tā, vai vainas apziņa ir reakcija uz ārēji uzspiesto, internalizēto pārliecību, ka mātei jābūt vienmēr klātesošai, pieejamai, nepārtraukti uzmanību veltošai, vai arī tai ir kāds potenciāli objektīvs cēlonis. Es, piemēram, diezgan bieži jūtos vainīga, lai gan savu ikdienas dzīvi iespēju robežās esmu veidojusi saskaņā ar saviem priekšstatiem par to, kādai tai vajadzētu būt. Mans dēls katru darbadienu laikā no 9:00 līdz 17:00 ir kopā ar auklīti, un mans vīrs bērna aprūpē iesaistās līdzvērtīgi, lai neteiktu – "līdzvērtīgāk", jo viņa darba apstākļi nereti ļauj viņam laiku plānot elastīgāk nekā man.
Vainīga es jūtos tāpēc, ka pilnīgi skaidri zinu – kaut arī auklīte ir lieliska un mīloša, ja manam dēlam būtu iespēja, viņš visu savu laiku pavadītu ar mani vai ar manu vīru. Tāpat man radošs darbs nudien nešķiet egoistiskāks par jebkāda cita veida nodarbošanos, kas prasa daudz enerģijas, koncentrēšanās, vienatnes un nereti arī prombūtnes, turklāt Solnitai, protams, taisnība, ka nereti radošam darbam ir izteikta sociālā aktīvisma komponente, kas to drīzāk attālina no egoistisku nodarbošanos kategorijas. Taču es tāpat jūtos vainīga – jo tieši radošais darbs ir tas, kas nekad īsti nebeidzas pulksten 17:00, kad auklīte dodas mājās un dēls beidzot tiek pie saviem vecākiem. Brīžiem es tiešām jūtos kā monstrs, kas nespēj atbrīvoties no darba domām un pievērst uzmanību dēlam tajās pāris stundās, kuras viņam, manuprāt, pienākas. (Un vai tad mātišķība neatrauj mani no teksta, pie kura tad, ja man nebūtu bērna, es būtu turpinājusi strādāt līdz vēlai naktij?)
Taču man ir iemesls arī uzskatīt, ka jušanās kā monstram, kas saistīta ar uzmanības dalīšanu, nav tikai un vienīgi dzimumam piesaistīta un sievietes mātes internalizēta – jo vainas apziņa ir arī mana vīra reakcija līdzīgos apstākļos. Arī viņš atkal un atkal jūtas vainīgs par savu, viņaprāt, nepietiekamo klātesamību un pat par pavisam reto aizsvilšanos un nesavaldību, kas, jāatzīst, ārēji izpaužas ļoti minimāli. Vainas apziņu par to, ka mūsu visam nepietiek, mūsdienu pasaulē, manuprāt, rada drīzāk personīgās iesaistes faktors – tāpēc vīrietis, kurš simtprocentīgi iesaistīts bērna aprūpē, monstrozitātes sajūtu var piedzīvot tādā pašā apmērā kā sieviete, lai gan, protams, sabiedrības acīs viņam tā justies joprojām nav ne mazākā iemesla. Patīkama šī sajūta nav ne vienam, ne otram, taču ticu, ka kopš Hemingveja un Pikaso laikiem kaut kas tomēr ir mainījies uz labu.
[1] Offill, Jenny. Dept. of Speculation. Knopf, 2014.
[2] Dederer, Claire. Monsters. A Fan’s Dilemma. Hodder & Stoughton Ltd, first published in Great Britain in 2023 by Sceptre, p. 160.
[3] Dederer, Claire. Monsters. A Fan’s Dilemma. Hodder & Stoughton Ltd, first published in Great Britain in 2023 by Sceptre, p. 161.
[4] Dederer, Claire. Monsters. A Fan’s Dilemma. Hodder & Stoughton Ltd, first published in Great Britain in 2023 by Sceptre, p. 161.
[5] https://lithub.com/rebecca-solnit-on-womens-work-and-the-myth-of-the-art-monster/
[6] https://lithub.com/rebecca-solnit-on-womens-work-and-the-myth-of-the-art-monster/
[7] Solnit, Rebecca. The Mother of All Questions. CPI Group (UK) Ltd, first published in Great Britain by Granta Books, 2017. p. 5.
16