Ar bērniem
02.06.2016

Māte realitāte

Komentē
1

Par tradīciju burtnīcu "Bērni", apgāds "Serde", 2016

Dzimšana kā process publiskajā reprezentācijā parādās reti. Neskatoties uz to, interneta laikmetā šis temats kļūst sabiedrībā arvien aktuālāks, tomēr joprojām par to visbiežāk runā sieviešu portālu diskusijās un virtuves sarunās. Kultūras kods paredz dzimšanu noklusēt kā kaut ko īpaši būtisku – līdz ar to kopīgi sargājamu un neizpaužamu – vai arī kā gluži vienkārši nesvarīgu pastāvošajai sociālajai realitātei, kurā dominē vīrišķais. Tieši tādēļ Aizputes starpnozaru mākslas grupas "Serde" izdotā tradīciju burtnīciņa "Bērni" ("Serde", 2016) rada šokējošu iespaidu – un ne tikai izdevuma vērienīgā satura dēļ, kurā sastādītājas Ieva Vītola, Una Smilgaine un Signe Pucēna iekļāvušas dažādās Latvijas malās pierakstītās liecības par ieradumiem, ticējumiem, tekstiem un rituāliem bērna gaidīšanas, dzimšanas un pēcdzemdību, kā arī audzināšanas laikā. Latviešu valoda, kā jau tradīciju burtnīcās ierasts, šajā izdevumā izpaužas ar visām reģionālajām, paaudžu un cilvēka individuālajām īpatnībām, kā arī ar runātās valodas kļūdām un stilistiskām neveiklībām, ar fascinējošiem aizguvumiem un dīvainām konstrukcijām, kas kopumā tverams gluži kā riskants mākslas darbs. Tomēr vislielāko iespaidu atstāj runātās valodas intonācija un ritms, ko rakstītais vārds nespēj nodzēst, bet drīzāk pasvītro to. Tā ir cita realitāte, kurai piederas arī cita valoda, un tās ritumā vēlams ieklausīties, jo tādējādi atklājas kaut kas vairāk par sakārtotu lietu un notikumu izklāstu. Piemēram: "Un man tante stāstīj, kad viņ Liepājā par meit bij dienējus pie kungiem, viņai draudzen bija stāvoklī. Un tā tik staigā pa pilsēt pa iel un skatās skatlogos vissmukākās sieviets, un tad uz tādiem svešiem vīrim nemaz neskatās, jo nezināj jau, kas būs, meitene vai puika. Un skatās tik uz tādām smukām meitenēm, uz aktrisēm, piedzima meitene un nerunāj. Tā kā lelle." (14. lpp.) Šajā senajā stāstā ir kaut kas maģisks un baiss. Tāda kā nenovēršamība, kas patiesībā balstās veidā, kādā notikušais ir interpretēts, ieraudzīts un izstāstīts. Te vārdu izvēle, teikuma konstrukcija un īpašais ritms piešķir teiktajam īpašu izteiksmīgumu. Turklāt šķietama novirze no literārās normas un sarunas konteksta neveiklība izteiksmē rada sajūtu par sakāmā autentiskumu, svarīgumu: "Mēs jau vienkārši apmazgājām muti, tā apvilkām saules virzienā… nu, kā iet saule, vai pulksteņrādītāja virzienā un cauri. Neslaucījām nekā." (32. lpp.)

Attieksmē pret grūtniecību, dzemdībām un bērna kopšanu šajos aprakstos vērojams neaprakstāms racionālā un maģiski ezoteriskā sajaukums. Tikmēr fonā iezīmējas Latvijas ģimeņu dzimtas koki un ģenealoģiju raksti – meitas, dēli, mātes, tēvi, vecmāmiņas –, un piedzimšana šajos rakstos ir viens krustpunkts, kas savienots ar citām dzīves līnijām, kuras tobrīd tikai iztēlojamas perspektīvā. Tādēļ daudzas ērmīgas tradīciju noteiktas darbības savā būtībā tiek tēmētas uz likteni, kuru, kā ticējumi māca, dzimšanas brīdī vai īsi pirms un pēc tam ir iespējams pierunāt, pārliecināt un mainīt. Šīs tradīciju noteiktās darbības šķiet ļoti praktiskas un tieši tikpat absurdas, ja neņem vērā darbību maģiskās nozīmes plānu, kurā caur vērtībām, kas tiek ieliktas jaunajā cilvēkā kā indivīdā, tauta veido savu nākotni. Tādēļ nostāstos bieži darbojas šis kāds, kāda, kādi vai kādas bez vārda – tā ir vispārināta tautas jeb kolektīvā balss, ko tikai šajā situācijā uzņēmies savā ķermenī ietvert teicējs: "Nu un tad es vēl ir dzirdējis tā, kad bērnu ved no baznīcas mājā, vai ne, nu mazus jau kristīja, viņš tur ir saslapinājies un varbūt vēl kaut ko vairāk sadarījis tais drēbēs, tad es zinu, ka vienā mājā teica tā: "Nemazgā, nemazgā, satin visus kopā un liec zem rožu krūma! Tad viņa būs taupīga!" Nu bet tas jau arī stipri atšķiras – taupīgs no skopa." (19. lpp.) Dažkārt šī "tautas balss" mute ir visai skarba, bet ar zināmiem iebildumiem tai ir ietekme, tāpat tai var būt izšķirīga nozīme kāda indivīda – esoša vai vēl tikai domājama – dzīvē: "Dzirnavnieks Cīrulis Jānis teicis, kad piedzimusi astotā meita, tā – Marija Cīrule – Lulliņš… Tad, kad viņš esot konstatējis, ka atkal meita, tad teikuši, lai nesot uz āliņģi februārī. Nevar vairs! Tad kāds esot devis padomu, ka vajagot ielikt mātes vārdu, un tad tās meitas beigšoties. Nu, to ticējumu pateikuši, ka vajag ielikt to mātes vārdu tam bērnam, un tad nebūšot vairs meitas." (53. lpp.)

Šajā izdevumā apkopotie stāsti iz dzīves, kas ir dažādi pēc tēmas, formas un struktūras, bet līdzīgi diskursa ziņā, veido ieskatu par tradicionālajām zināšanām un vērtībām, kas saistītas ar bērnu dzimšanu. Stāstītāji lielākoties attēlo sevi kā neprašu, nezinātāju – tādu, kam citi kaut ko māca. Nezinātāji šīm pamācībām nereti pakļaujas, veicot darbības saskaņā ar tradīciju, kuru jēgu un nozīmi apjauš nosacīti vai nesaprot nemaz un tādēļ visā pilnībā nevar pasniegt kā patiesību. Tomēr dažkārt stāstītāji padomiem nav pakļāvušies saprāta diktāta vai sekulārās vides dēļ, un tad stāsta formulā parādās arī šādas sacelšanās graujošās sekas: "To es uz savas dzīves esmu pieredzējis. To man māte teica, ka nedrīkst bērnam griezt matus, kamēr bērns nesāk runāt kaut cik normāli. A ko man? Bij toreiz slimnīcā vai, Madara maziņa, viņai priekšā mati tādi, man jābaro, laika nav, tie mati maisās. Man baigās dusmas, es – raz, raz – ar šķērēm nost. [..] Un galvenais, ka viņa jau teica – "mamma", "tēta". Nu pāris vārdus teica, kaut ko vienkāršu. Un es kā nogriezu, kā ar nazi nogrieza, nevienu vārdu vairāk." (35. lpp.) Raudzību dāvanas, pirmās drēbītes, vārdu likšana, matu griešana, saru dzīšana, kūmu lietas, nošķiršana no krūts, barošana, sievietes ķermeņa kopšanas prakses, brāļu un māsu attiecības – šīs tēmas grāmatā atkārtojas, atklājot stāstītāju mājas iekšējās dzīves tradīcijas, tomēr neuzliekot lasītājiem par pienākumu pārņemt viņu skatījumu. Šie stāsti ir sakārtoti nedaudz haotiski, toties autentiski tā, lai secinājumus par kultūru, kurā dzīvojam, lasītāji mēģinātu izdarīt paši. Daudzas stāstītājas ir arī profesionālas vecmātes, kas savā praksē savieno mītisko un loģisko, piemēram, jaundzimušajiem veicot saru dzīšanu (kas man, piemēram, bija pilnīgs jaunums): "Katrā novadā to darīja savādāk. Krievu sievietes to darīja ar dzeltenām māllēpēm. Citi to darīja ar medu un maizi, un ieraugu tādiem pikucīšiem. Bet vispareizākais – ietina bērniņu linu dvielī, kurš bija samērcēts šķidrā rauga mīklā, no kā cepa maizi, ietina un pēra. Un pēra vairākas reizes." (84. lpp.)

Sajaukums starp tradicionālo un racionālo, mītisko un loģisko antropoloģiskajā materiālā droši vien nav retums. Tomēr šī grāmata liek no citas perspektīvas paraudzīties uz mūsu sabiedrībā šobrīd tik skandalozi aktuālo ģimenes tēmu. Ģimene, kas tiek apcerēta administratīvi un birokrātiski, ļoti atšķiras no individuālas ģimenes tās iekšienē, kur lielākoties tiek izkristalizēts savs unikālais sargājošais un aprūpējošais modelis, kas strādātu visās mainīgā sociāli ekonomiskā un politiskā konteksta kolīzijās. Tomēr tas, kas atklājas pat šajās neuzbāzīgi fiksētajās ainiņās, varētu likt aizdomāties, cik lielā mērā tradīcijas, kas balstītas mitoloģiskajā pasaules uztverē, par apriori pieņemamiem izvirza dzīves(ziņas) pamatprincipus, kuru būtība un izcelsme ir neskaidra. Turklāt mērķis, iespējams, ir pat pakļaušana vai manipulēšana patriarhālā pasaules uzskata ietvaros. Kad piedzimst bērns, tas ir maģisks moments, un mums ir bezgalīgi daudz jautājumu. Mēs esam gatavi uz visu, lai izdarītu labāk un nodrošinātu bērnam vislabāko, tādēļ tradīcija ar tūkstošgadīgām saknēm izrādās pārliecinošāka par prāta kritisko attieksmi  pat ja tradīcija nemanot nes sev līdzi nebūt ne obligāto varas un pakļaušanās attiecību izkārtojumu. Tad kā mēs galu galā redzam bērnus viņu piedzimšanas brīdī un likteņa perspektīvā? Cik lielā mērā viņu individualitāte, ķermeniskā īpatnība un garīgā attīstība mums ir svarīga iepretim tādiem svarīgiem uzdevumiem kā "normāla" veselība, dzimtas vai nācijas turpināšana? Un vai tādi argumenti kā ciešanas, taisnīgums, gars un vara, attiecinot tos uz bērnu agrīnā vecumā, vispār tiek ņemti vērā sabiedrības jautājumu lokos un diskusijās? Ko mums īsti nozīmē bērns, kas dzimst?

Nevarētu teikt, ka izdevumā iekļautie stāsti mudinātu aizdomas par šokējošu vardarbību ģimenē, lai gan atsevišķas ainas nevainīgā kontekstā, tādā kā Harmsa gadījumu studiju diskursā, šur tur pavīd. Kā stāstā par veļas kāršanu grūtniecības laikā vai par jaunākās māsas slīcināšanu āliņģī – gadījums beidzas laimīgi, un tomēr šaurā robeža, kas to šķir no nāves, lasītājam var uzdzīt zosādu. Lai arī iztrūkst ļaunas gribas un mērķa, nāve šajos dzīvības rašanās stāstos ir stindzinoša pāriniece dzīvei: "Tad vēl viens bija bērniņš. Nemācēja jau agrāk, kā mamma stāstīja. Aizrijās ar pienu, kamēr viņa gāja uz kūti. Vecāmāte ucināja, un aizrijās ar pieniņu. Nomira trīs mēnešu vecumā. Aizrijās ar pienu un viss. Mamma pēc tam atnāca no kūts – zils. Vecāmāte tam bija devusi no pudelītes zīst, un aizrijies bija. Agrāk jau nesaprata cilvēks, kas jādara. Tagad zina, ka tas mazais bērns jāņem aiz kājām un uz leju." (40.–41. lpp.) Traģēdijas, kas slēpjas mātības pamatos, ir balstītas ķermeniskā pieredzē, un atkal un atkal līdz brutalitātei iezīmējas eksistenciālās un ontoloģiskās robežas tajā, kas ir bērns – mātei, tēvam, sabiedrībai, dabai? To liek pārdomāt, piemēram, kādas mātes stāsts: "Es atdevu to bērnu taisīt ekspertīzi studentiem. Es viņu nemaz neredzēju, viņu uzreiz aiznesa prom. Es pati biju medicīnu mācījusies, un tad man likās – no kā tad lai tie studenti mācās? Tai brīdī es biju ļoti jauna, un likās – visu mūžu lai es tagad ietu uz kapiem?" (41. lpp.) Brīvā, dažkārt nesaistītā runa šajā izdevumā līdzīgi kā psihoterapija atklāj paslēpto – ciešanas, mulsumu, psihisku traumu uz visu atlikušo dzīvi. Arī tās ir bērnu dzimšanas lietas. Maģiskās lietas.

Valoda stāstu pierakstā, kurā vārdi un izteiksmes modeļi nepārtraukti atkārtojas, atgādina folkloras formulas tās pašas ucināmās ompadi, ompadi (10. lpp.) dziesmas un pantiņus, kas pamīšus stāstiņiem dažās grāmatas vietās ievietotas gluži kā piedziedājums, savdabīgs refrēns, kur jūtīgākam lasītājam nomierināties un atgūt līdzsvaru tālākai lasīšanai. Tomēr arī šeit ir sagaidāmi pārsteigumi. Līdzās tradicionālās latviskās folkloras elementiem parādās arī folklorizējušās vēlāka laika dziesmas, piemēram: "Tuk, tuk, taisīsim / Strazdulēniem būri, / Jaunie putni drīz būs klāt, / Atlidos pār jūru." (53. lpp.) Tieši šī nedalītība – kultūras mehānisma spēja ietvert, "apēst", pārstrādāt un radoši izmantot visu, nemitīgās izmaiņās un pārdzimšanā, nerimtīgā orientācijā uz pirmsākumu – ir visu "Serdes" vairāku gadu garumā izvērsto mūsdienu kultūras pētījumu vadmotīvs. Konsekventi ieturētā etnogrāfiskā pieeja, atturoties no interpretācijām, traktējuma un diskursa veidošanas, teksta rezultātu padara nedaudz eklektisku, tomēr attaisnojas, ļaujot ieskatīties aiz kultūras virsmas parādībām.

Šis izdevums ir turpinājums plašākai mūsdienu kultūras un tradīciju pierakstu sējumu sērijai, kurā kopš 2010. gada iznākušas burtnīcas, kas veltītas īpatnējiem mūsu kultūras fenomeniem – degvīna receptēm un tā dzīšanas pamācībām, vietējiem stāstiem par ebrejiem, cūku bērēm, mazdārziņiem, zālītēm vai vienkārši dažādu reģionu latviešu dzīvesstāstiem. Tradīciju burtnīca "Bērni" ir kultūras antropologu skatījums uz elementāro pirmsākumu: jebkura kultūra aizsākas šeit, šajā komunikācijas dīglī – bērnam ķermeniski atdaloties un aizslīdot, arvien attālinoties no mātes.

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!