Kārlis Vērpe
pirms 6 gadiem
Vent, paldies liels par izvērsto komentāru! Baigi noderīgi, jo principā labi pasaki to, uz kuru pusi jau kādu laiku domāju.
Vents Sīlis
pirms 6 gadiem
Lieliski, Kārli!
Necenšoties kaut kā apšaubīt tekstu un tajā paustās idejas, vēlos papildināt ar dažām idejām.
Nav gluži tā, ka Rietumu kultūrā nebūtu notikuši mēģinājumi lauzt attiecību stereotipus. Seksuālās revolūcijas pionieri Sartrs un de Bovuāra mēģināja realizēt "atvērto attiecību" modeli, kura pamatā bija nevis seksuālā uzticība (abi drīkstēja iesaistītes sakaros ar citiem), bet psiholoģiskā tuvība - mīlestība mūža garumā, proti, kopš viņi noslēdza savu atvērto attiecību "paktu" 1929. gadā. Viņi tiešām centās dzīvot pretēji tradicionālās morāles priekšstatiem, taču laikam jau šī brīvība nesniedza gluži to eksistenciālo piepildījumu, ko viņi no tās bija gaidījuši. Brīvība un bauda neatcēla ciešanas un nemazināja bailes no eksistenciālā tukšuma, ar kuru jātiek galā pēc "Dieva nāves". Proti, eksperimenta rezultāti izrādījās neviennozīmīgi - viņa cieta no greizsirdības, viņš - no vēlēšanās pašapliecināties kā "ladie's man". Kāda Sartra zīmīte pat pauž nožēlu par kļūdām (kurām tieši gan nav skaidrs). No otras puses, viņi dziļi un patiesi mīlēja, un šī mīlestība iedvesmoja abus radīt tekstus un
Vēlāk, intepretējot pēdējo divu gadsimtu sociālās transformācijas (1992) Entonijs Gidenss ievieš terminu "tīrās attiecības" (pure relationship), ar kuru apzīmē no saimnieciskiem, politiskiem un citiem nosacījumiem atbrīvotu attiecību modeli, kas vienlaikus ir pašpilnveidošanās prakse. Dzīvesstils + psiholoģija + psihoterapija. Attiecību centrā - pašas attiecības un to sniegtais emocionālais un seksuālais piepildījums. Attiecības turpinās tik ilgi, kamēr tās saglabā šo kvalitāti. Interesanti, ka Gidenss nonāk pie tā paša secinājuma par vīrietiskuma krīzi un apcer maskulīnās seksualitātes ēnas puses. Un te mēs nonākam pie jautājuma par "feministisma" (jeb tomēr humānistisma?) nosacīto uzvaru. Pirmkārt, man neliekas, ka tā ir uzvara šī vārda tiešā nozīmē - sievietes vienkārši ir labāk adaptējušās sabiedrībai, kur arvien lielāka nozīme ir spējai veidot attiecības. Gan sociālās, gan profesionālās, gan seksuālās. Arvien skaidrāk un skaidrāk parādās tas, ka mēs esam atkarīgi no attiecībām, nevis otrādi. Priekšstats par to, ka vispirms ir indivīds, kurš ir kaut kas fundamentāls un neizsmeļams, un tikai pēc tam ir attiecības, kas ir kaut kas atvasināts un mazāk nozīmīgs salīdzinājumā ar šo attiecību veidotāju (indivīdu), ir izrādījies aplams. Mēs esam mūsu attiecību rezultāts. Tas arī izskaidro "maskulinitātes krīzi" - attiecību veidošanā vīrieši visbiežāk ieņem pasīvu pozīciju, atdodot iniciatīvu sievietēm. Ar vīriešiem attiecības notiek, sievietes šīs attiecības veido un kontrolē. Iespējams, dēļ šīs asimetrijas abi attiecību dalībnieki bieži jūtas vientuļi un nesaprasti. Lai kā viņa censtos, viņš arvien paliek pasīvs, emocionāli atkarīgs no viņas. Jā, viņš nejūtas komfortabli šajā hiper-feminizētajā attiecību modelī, bet pats nav spējīgs piedāvāt nekādu alternatīvu, izņemot trulas, arhaiskas dominances lēkmes, jo uz patiesi skarbu patriarhātu viņš vairs nav spējīgs. Un arī sabiedrība neļauj.
Necenšoties kaut kā apšaubīt tekstu un tajā paustās idejas, vēlos papildināt ar dažām idejām.
Nav gluži tā, ka Rietumu kultūrā nebūtu notikuši mēģinājumi lauzt attiecību stereotipus. Seksuālās revolūcijas pionieri Sartrs un de Bovuāra mēģināja realizēt "atvērto attiecību" modeli, kura pamatā bija nevis seksuālā uzticība (abi drīkstēja iesaistītes sakaros ar citiem), bet psiholoģiskā tuvība - mīlestība mūža garumā, proti, kopš viņi noslēdza savu atvērto attiecību "paktu" 1929. gadā. Viņi tiešām centās dzīvot pretēji tradicionālās morāles priekšstatiem, taču laikam jau šī brīvība nesniedza gluži to eksistenciālo piepildījumu, ko viņi no tās bija gaidījuši. Brīvība un bauda neatcēla ciešanas un nemazināja bailes no eksistenciālā tukšuma, ar kuru jātiek galā pēc "Dieva nāves". Proti, eksperimenta rezultāti izrādījās neviennozīmīgi - viņa cieta no greizsirdības, viņš - no vēlēšanās pašapliecināties kā "ladie's man". Kāda Sartra zīmīte pat pauž nožēlu par kļūdām (kurām tieši gan nav skaidrs). No otras puses, viņi dziļi un patiesi mīlēja, un šī mīlestība iedvesmoja abus radīt tekstus un
Vēlāk, intepretējot pēdējo divu gadsimtu sociālās transformācijas (1992) Entonijs Gidenss ievieš terminu "tīrās attiecības" (pure relationship), ar kuru apzīmē no saimnieciskiem, politiskiem un citiem nosacījumiem atbrīvotu attiecību modeli, kas vienlaikus ir pašpilnveidošanās prakse. Dzīvesstils + psiholoģija + psihoterapija. Attiecību centrā - pašas attiecības un to sniegtais emocionālais un seksuālais piepildījums. Attiecības turpinās tik ilgi, kamēr tās saglabā šo kvalitāti. Interesanti, ka Gidenss nonāk pie tā paša secinājuma par vīrietiskuma krīzi un apcer maskulīnās seksualitātes ēnas puses. Un te mēs nonākam pie jautājuma par "feministisma" (jeb tomēr humānistisma?) nosacīto uzvaru. Pirmkārt, man neliekas, ka tā ir uzvara šī vārda tiešā nozīmē - sievietes vienkārši ir labāk adaptējušās sabiedrībai, kur arvien lielāka nozīme ir spējai veidot attiecības. Gan sociālās, gan profesionālās, gan seksuālās. Arvien skaidrāk un skaidrāk parādās tas, ka mēs esam atkarīgi no attiecībām, nevis otrādi. Priekšstats par to, ka vispirms ir indivīds, kurš ir kaut kas fundamentāls un neizsmeļams, un tikai pēc tam ir attiecības, kas ir kaut kas atvasināts un mazāk nozīmīgs salīdzinājumā ar šo attiecību veidotāju (indivīdu), ir izrādījies aplams. Mēs esam mūsu attiecību rezultāts. Tas arī izskaidro "maskulinitātes krīzi" - attiecību veidošanā vīrieši visbiežāk ieņem pasīvu pozīciju, atdodot iniciatīvu sievietēm. Ar vīriešiem attiecības notiek, sievietes šīs attiecības veido un kontrolē. Iespējams, dēļ šīs asimetrijas abi attiecību dalībnieki bieži jūtas vientuļi un nesaprasti. Lai kā viņa censtos, viņš arvien paliek pasīvs, emocionāli atkarīgs no viņas. Jā, viņš nejūtas komfortabli šajā hiper-feminizētajā attiecību modelī, bet pats nav spējīgs piedāvāt nekādu alternatīvu, izņemot trulas, arhaiskas dominances lēkmes, jo uz patiesi skarbu patriarhātu viņš vairs nav spējīgs. Un arī sabiedrība neļauj.
Recenzija
04.04.2016
2
Maskulīnā ļaunuma banalitāte