Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
19.09.2022

Maskava – "trešā Roma". Bez jokiem

Komentē
1

Ukrainas militārie panākumi nenozīmē nedz Putina režīma, nedz Krievijas sabrukumu.

Divi hronoloģiski neseni virsraksti: "Vai mēs esam gatavi pilsoņu karam Krievijā?", “Karš beigsies tad, kad beigsies krievija". Šāda satura virsrakstu, protams, ir vairāk, bet konkrētos divus izvēlējos autoru dēļ. Politologs Filips Rajevskis nav pamanīts slieksmē uz pašmērķīgi skaļiem paziņojumiem, savukārt Serhijs Žadans ir izcils ukraiņu intelektuālis. Citiem vārdiem sakot, es ar interesi izturos pret Rajevska jautājumu: "Ko darīsim, ja no Krievijas sāks plūst ekonomiskie bēgļi? Tā ir nākamo četru gadu perspektīva." Un cilvēciski es saprotu arī Žadana kategoriskumu: "Bet pirmkārt ir jāsaprot, ko mēs darīsim ar krieviju. [..] viņi ir iedarbinājuši pašiznīcināšanās procesu."

Problēma ir tā, ka tik vērienīgu pārmaiņu, par kādām runā Rajevskis un Žadans, vienkārši nebūs. Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka "viss ir slikti" no mūsu kā Krievijas kaimiņvalsts skatpunkta.

Vispirms par to, kas nenotiks. Rajevskis: Krievijā "notiek decentralizācijas procesi". Tādu nav. Pēdējā reize, kad vispār bija vērts runāt par Krievijas iespējamu deintegrāciju, bija 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma juku laiki, kad Kremlim bija jārēķinās ar ietekmīgām reģionālajām elitēm – vai runa būtu par Mintimeru Šaimijevu Tatarstānā, vai par Sverdlovskas apgabala gubernatoru Eduardu Roselu (Urālu republikas projekts). 21. gadsimtā reģionālās elites Krievijā ir iznīcinātas, ko, starp citu, kārtējo reizi apliecināja šomēnes notikušās reģionālās vēlēšanas Krievijā. Ar t.s. autonomajām republikām ir vēl sliktāk. Burjatija, Tiva – šo un citu etnisko kopību pārstāvji, ja tā drīkst teikt, pirmie raujas karot Ukrainā un nozombētības līmenī droši konkurē uz līderpozīcijām starp Krievijas Federācijas subjektiem. Iecietīgāki komentētāji cenšas šo situāciju skaidrot ar to, ka "nacionālajās autonomijās" ir tik slikti ar ekonomiku, ka vīriešiem kontrakta parakstīšana ar armiju ir teju vai labākais veids, kā uzlabot ģimenes materiālo stāvokli. Mani šāds arguments nepārliecina, jo tad tikpat labi var teikt, ka arī algots slepkava vienkārši cenšas nopelnīt "kādu lieku naudiņu". Jebkurā gadījumā ideja, ka šī kara dēļ jakuti, osetīni, čuvaši vai kalmiki sāks kaut kā buntoties, ir ilūzija. Tālāk. Satversmes aizsardzības birojs nesen publiski apšaubīja iespēju, ka "drīzumā" varētu notikt Vladimira Putina nomaiņa t.s. elites rīkota apvērsuma rezultātā. Manuprāt, nevar gan izslēgt iespēju, ka kaut kādas pārmaiņas var notikt, ja tās par sev vēlamām atzīs pats Putins, tomēr jāpiekrīt, ka saturiski tas tiešām neko nemainīs. Jāpiezīmē, ka traģikomiskā kārtā Krievijas armijas vājās vietas, par kurām mēs, protams, priecājamies Ukrainas kontekstā, nozīmē arī to, ka šīs armijas virsniecība objektīvi nav spējīga nostāties pret Putinu, pat ja tā būtu galēji nokaitināta par viņa politiku. Tāpat traģikomiskā kārtā par sliktu "sabrukuma" teorijai nāk visādi citādi iepriecinošā tendence, ka pret Putina režīmu piesardzīgāk sāk izturēties arī Krievijas līdz šim uzticamie sabiedrotie Centrālāzijā – jo vēsākas ir viņu jūtas pret Kremli, jo mazāka iespēja Vladimiram Vladimirovičam sagādāt cienījamu atkāpšanos uz kaut kādas jaunizdomātas "Eirāzijas" struktūras prezidenta, galvenā šamaņa vai vienkārši Tautu tēva posteni.

Tālāk mēs nonākam pie faktoriem, kuri paradoksālā kārtā gan norāda uz to, ka nekāda Krievijas sabrukuma nebūs, gan uz to, ka krist depresijā šīs zemes kaimiņvalstīm arī nevajadzētu.

Ekonomika. Putina režīmu neatbalstošais Krievijas (ticamāk gan, ka jau no turienes aizbraukušais…) ekonomists Sergejs Aleksašenko kādā intervijā šomēnes saka: "Turpmāko divu triju gadu laikā no Krievijas ekonomikas "atlūzīs" viss, kas saistīts ar tehnoloģisko sadarbību ar Rietumiem. Un kaut kādā brīdī izveidosies jauns ekonomikas karkass. Šajā ekonomikā dažādos laika brīžos parādīsies kaut kādas augošas kompānijas, augoši sektori. Cita lieta, ka tiem būs aizvērti ārējie tirgi, tiem nebūs būtiska eksporta, attiecīgi bez eksporta ekonomika nevar attīstīties ātrāk par 2–3 procentiem [gadā]." Tātad, no vienas puses, nekāda Krievijas ekonomikas sabrukuma nebūs – lai kādas būtu sankcijas. No otras puses, 2–3% izaugsme, ciniski sakot, mani kā kaimiņvalsts iedzīvotāju apmierina, jo tāds temps nozīmē, ka baigi atvēzēties uz agresīvu ģeopolitiku Kremlis arī nevarēs.

Visinteresantākais ir faktors, ko mēs ļoti vispārināti varētu nosaukt par "Krievijas tautu". No vienas puses – atkal – nekāda sabrukšana nav iespējama tādēļ, ka cilvēki Krievijā jau kopš cara laikiem cenšas veidot savas autonomas izdzīvošanas stratēģijas pēc principa "jo tālāk valsts no manis, jo labāk". No šī viedokļa raugoties, Krievijas sabiedrības, smalki sakot, atomizācija ir jau notikusi. Pavisam vulgāri formulējot, nevar sabrukt tas, kā nemaz tā īsti nav. Režīmā, ko Krievijas sociologs Semjons Kordonskis jau pasen apzīmēja par "garāžu biznesu" vai latviski nepārtulkojamo "othodņičestvo", Krievijas cilvēki var dzīvot gadu desmitiem ar Putinu, bez Putina, ar sakāvi Ukrainā vai bez. Pieļauju, ka taisnība ir Kordonska kolēģiem, kuri apšauba, vai šī paralēlā uzņēmējdarbība un individuālās mikropasaulītes patiešām ir tik lielas: 30–40% no iedzīvotājiem – kā apgalvo klasiķis. No otras puses – tie paši kritiķi norāda uz citu tendenci (būtībā apstiprinot to pašu Kordonska teoriju), kas mums ir izdevīga. Vienkāršoti pārstāstot (jāpiezīmē, ka šī koncepcija neattiecas tikai uz Krieviju…): ja politiskais režīms pilnīgi neapmierinoši pilda tādas funkcijas kā medicīna, sociālā aprūpe un izglītība, sabiedrība sāk organizēties horizontāli. Skaidrs, ka nekāda sacelšanās pret "vertikāli" nenotiks, cilvēki arī turpinās balsot, "kā vajag", bet jebkurai varai ir diezgan problemātiski, ja tā var teikt, efektīvi savākt kopā pilsoņus, kuri pašķīduši pa "horizontālēm" (sākot ar visnotaļ apsveicamiem privātās ziedošanas paradumiem, beidzot ar jau aizdomīgākām "alternatīvās" medicīnas struktūrām). Zināmā mērā mēs jau to redzam kā plaisu starp gatavību vārdos atbalstīt agresiju pret Ukrainu un proporcionāli mazāku gatavību pašiem karot vai akceptēt bērnu nosūtīšanu karot. Netiešs apliecinājums – ieslodzīto vervēšana karošanai. Atļaušos mazliet eksotisku vēsturisku piemēru, izlasītu pētījumu žurnāla "Tartaria Magna" 2011. gada 1. numurā. Cariskā Krievija 19. gadsimta otrajā pusē nosūtīja kazakus apsargāt impērijas austrumu robežas, bet tālu no "centra" nonākušie kazaki nodarbojās ar visu iespējamo (medīja, pļēguroja, daži kopa zemi), savukārt ar dienesta pildīšanu veicās slikti.

Citiem vārdiem sakot, Krievijas sabiedrības vēsturiski savdabīgā – tas bez ironijas – struktūra un indivīdu izdzīvošanas prakse padara šo sabiedrību, no vienas puses, par ļoti dzīvelīgu, bet, no otras puses, konkrētu apstākļu sakritības gadījumā to raksturo arī vēlme un spēja sabotēt varu un "centru". Dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem Krievija ir salīdzināta ar Bizantiju. Lai gan visbiežāk šo salīdzinājumu tendenciozitāte ir tik liela, ka izraisa atgrūšanos, kaut kādas paralēles varam saskatīt. Proti, Bizantija bija veidojums, kas pastāvēja gadsimtiem ilgi, un bija posmi, kad likās, ka tā tūlīt "izbeigsies". (Šajā kontekstā rekomendēju Edvarda Vatsa grāmatu "The Eternal Decline and Fall of Rome: The History of a Dangerous Idea". Izdevējs – Oxford University Press2021.) Neskaitāmās krīzes tomēr kaut kā tika pārvarētas. Tomēr, lūk, arī uzmundrinošais aspekts – veidojuma valdnieki turpināja sevi uzskatīt par "pirmajiem puišiem" kristīgajā pasaulē, iedzīvotāji – par "īstajiem Romas mantiniekiem"; tas, saudzīgi izsakoties, īsti neatbilda patiesībai, bet kuram tas patiesībā traucēja? Lai taču uzskata. Konstantinopole apgalvoja, ka tai pienākas teikšana par procesiem Romā vai Āhenē (Kārļa Lielā rezidencē), savukārt Roma un Āhene par to pārāk nestresoja, jo zināja Konstantinopoles reālās iespējas.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!