Ekrānšāviņš
 
In Memoriam
26.11.2021

Mārtiņam Braunam

Komentē
1
Saglabā

2018. gada augustā aizgāja Uģis Brikmanis, un mēs ar Mārtiņu tikāmies mēnesi pēc tam, lai par viņu parunātos. Mārtiņš likās samierinājies ar to, ka daudzu viņa darbu iedvesmotājs nu ir prom. Īsti nesapratu — aizsargreakcija vai gudrība par to, ka tā notiek un ir pareizi tā, kā notiek. Pats nesapratu, bet noticēju tam, ka Mārtiņš ir sapratis.

Sarunās Mārtiņš vienmēr mācēja precīzi formulēt savus vērojumus un sajūtas. Viņš varēja būt diezgan nesaudzīgs, bet (īpaši beidzamajos pārdesmit gados) sirsnīgi centās būt iespējami tolerants, un pēc intervijām vairs nebija situāciju, kad literārajam redaktoram nāktos līdz asinīm strīdēties ar žurnālistu par tā vai cita vārda vai izteiciena pieļaujamību drukātā tekstā.

Dzimšanas dienas Mārtiņš diez ko augstu nevērtēja. Varbūt mājās savējo lokā bija citādi, bet ārpusē nekādi lauru vainagi nebija diez ko nepieciešami.

"17. septembrī nospēlē manus "Septiņus dziedājumus par sapni garu"," Mārtiņš teica, kad augusta vidū pēdējoreiz klātienē tikāmies atjaunotajā Mežaparka estrādē brāļu Kokaru divsimtgades svinībās. Nekādu interviju, nekādu odu — jāskan mūzikai. Turklāt tādai, ko gluži visi varbūt nezina no galvas. Mēs jau to nespējam iztēloties — kā ir tad, ja esi populārs komponists, bet visi zina tikai divas trīs tavas dziesmas? Kur viss pārējais? Mārtiņš bija tīri priecīgs, kad atskanēja kaut kas no šī pārējā.

Vienā radiosarunā (pirms 16 gadiem) tā arī pateica — ja kāds ko lielu uzraksta, tad zini, ka vienreiz dzirdēs un viss — uz redzēšanos. Toreiz tas gan tika attiecināts uz drauga Viļņa Šmīdberga darbiem. Bet var arī vispārināt. Vienreiz dzirdēsi, otrreiz vairs nedzirdēsi.

Mārtiņš mācēja apbrīnot kolēģu veikumu. Par to pašu Viļņa mūziku teica: "Opuss tēva piemiņai — varu apbrīnot to kā klinti, kā koka lapas. Ir spēcīgs, bet nav tā, ka pēc noklausīšanās gribas iet kārties."

Mārtiņa guru bija Pēteris Plakidis, kurš pamanīja jauno talantu vēl konservatorijas laikā un ieveda viņu Nacionālajā teātrī — atstāja savā vietā. Mārtiņš slavēja Plakida jaunības "Mūziku klavierēm, stīgām un timpāniem" un dīvainā kārtā saklausīja tajā latviešu tautasdziesmas "Ej, saulīte, drīz pie Dieva" motīvu. Teica: "Asa un iedarbīga tā valoda, nekāds tur tautiskais retro."

Palaikam Mārtiņam likās, ka latviešu autoru indeve ir meklēt mūzikā nelaimi: "Esmu dzirdējis Jāņunakts mūziku, kur liekas, ka zārkus nes."

Viņam nepatika, ja, kolēģu mūziku klausoties, varēja paredzēt, kas un kā notiks tālāk. Nē, Mārtiņam vajadzēja neparedzamību.

Viņš bija lielisks sarunbiedrs. Pateica, ko gribēja. Vai arī nepateica. Darīja, kā uzskatīja par nepieciešamu. Ir Otto Ozola grāmata un Arvīda Krieva filma.

Bet pāri sarunām ir mūzika un visupirms "Sīpoli".

Daugaviņas līgošana Aivas Braunas neaptverami skaistajā un nospriegtajā balsī.

Nika Matvejeva spēcīgi dziedātā ģeniālā "Mēness poēma" ar Māras Zālītes jaunības dzeju — mūzika, kas izaugusi no sazin kāpēc brāķētās, tik spēlīgās izrādes "Suns un kaķe".

"Mauglis" pats par sevi ir vesels kosmoss asiņu brālībā, jaunuļu apskatīšanā, vilcenes maigumā, pēdu dzīšanā, mērkaķu beksaidā, jā, mēs esam tepat blakus, un tekstus te devis Uldis Bērziņš, kurš gāja citā saulē šajā pašā gadā un par pusgadu apsteidza Mārtiņu.

Un kur vēl dziedošais zirgs un bimbambols, putniņš un trakā Līze, Hārlema un "Re-re-mi-mi-fa", kas (tā teica Mārtiņš) bezmaz vienīgā tapusi pēc paša iegribas, ne kā pasūtījums vai vajadzība.

Bez "Sīpoliem" nav iedomājams arī "Alberts" ("Es nesatiku tevi"), kas cikla formā vainagojas ar aicinājumu uz mūžīgo pilsētu, kur "gaidīs draugi un radi, un sapņi, kas pievīla mūs, un vējā palaistie gadi; pat naidnieki mīļi tur kļūs". Tas tik ļoti sasaucas ar "Mēness poēmas" pirmo daļu: "Tā gaisma, ko lēju, tā nevar zust, reiz visi dzīvie sāks citādi just un aizmirsīs ķildas, un aizmirsīs cīņas, un sadzīs zemes vārīgās zvīņas."

Līdztekus "Sīpoliem" Mārtiņš Brauns ar Edgaru Liepiņu satiekas programmā "Gods tev un tavam suņam" ar apakšnosaukumu "Tas, ko Zenta neatļāva". Atmetot cikla erotisko aspektu un mūsu iespējamos minējumus par to, ko īsti Zenta neatļāva, novērtēsim, ka mūzikas vēsturē tādējādi iemūžināta LKP CK kultūras nodaļas vadītāja vietniece Zenta Zālīte, kurai bijusi vara aizliegt šī cikla iešanu tautā un kura šo varu arī labprāt izmantojusi ("es tev Zentu piedziedāšu…").

80. gadu beigās Valmieras teātrī notiek Raiņa "Daugava". Izrādes ieraksts rāda, ka Valentīna Maculeviča piegājiens spēcīgi trāpa arī mūslaikos. No šīs izrādes izkūņojas himna "Saule, Pērkons, Daugava", ko var saukt par vienu no visvisvispopulārākajām latviešu dziesmām. Der atcerēties, ka cikls "Daugava" ir izcils mākslas darbs visā garumā, un labi, ka Mārtiņa domubiedrs Sigvards Kļava ar Latvijas Radio kori nesen izveidoja jaunu atskaņojuma versiju.

Kad beidzas "Sīpolu" laiks, sākas "Sindi putnu dārzs", kur Mārtiņš ir triumvirātā ar Ivaru Bērziņu un Uģi Brikmani. 90. gadu pirmajā pusē Mārtiņa mūziku dzied arī kamerkoris "Pali" Farhada Stades vadībā, un piemiņas dziesma Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem "In memoriam" izskan nevis klusā piemiņā, bet gandrīz niknā motorā ar pulsu un jaudu.

90. gadu beigās Latvijas kultūras ainā kā zibens iesperas divi kopā ar Uģi Brikmani veidoti multimediāli notikumi: fantāzijbalāde "Septiņi dziedājumi par sapni garu" (Operā) un uzvedums "kkk.gretchen.riga.lv" (Latvijas Radio I studijā un vairākās Vācijas pilsētās). Alles vergängliche ist nur ein Gleichnis.

2001. gadā Mārtiņam Braunam piekrīt spēks un gods vainagot Rīgas 800. jubilejas grandiozās svinības ar himnu pilsētai, kurā viņš teju visu mūžu mita un no kuras galu galā tomēr aizbēga uz Baltezeru.

Vēl ir leģendārais "Sirano de Beržeraks", jūgendiskā kordziesma "Ziedu kompozīcija", kinopasaulē dzimusī "Dziesma par spēli", bērnišķi dzīvīgā daudzautoru "Kartupeļu opera"; uz pērnajiem (2020. gada) valsts svētkiem Ainārs Rubiķis cēla dienasgaismā Mārtiņa kompozīcijas studiju nobeiguma opusu "Tālavas taurētājs", kas nebija skanējis, iespējams, kopš 1979. gada. Visu nepiesauksim (kurš uzskaitīs kinofilmas un teātra izrādes?!). 

Ir arī jautājumi. Kur palikušas "Divas odas skorpionam"? Kas zina, varbūt kādreiz atradīsies Otrās balādes pazudusī partitūra? Varbūt iespējams restaurēt Rīgas cirkā pirmizrādīto efektīgo operu "Eiridike" ar libretu Mārtiņa pašizdomātā valodā? Varbūt kādam, kas lasa šīs rindas, ir izrādes ieskaņojums? Mārtiņš nebija diez ko kārtīgs nošu vai ierakstu glabātājs. It nemaz.

*

24. novembra pēcpusdienā iestājās milzu tukšuma sajūta. "Klusu un viens kad es nākšu no kalna," sauc Mārtiņš dziesmā no mūzikas izrādei "Sirano de Beržeraks". Katrā viņa notī, katrā žestā, katrā pasaules izjūtas sekundē bija līdz galam uzvilktas atsperes jēga un vara. Ar šo Mārtiņa doto spēku tagad dzīvojam.

 

Orests Silabriedis

Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs, žurnāla "Mūzikas Saule" galvenais redaktors, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!