Luna
10.11.2005

Mārtiņa Kreicberga vienīgā

Komentē
0
Saglabā

- Ko es tur varu padarīt, ka man ir šķībs deguns un atkarenas ausis? Ka man nav tēraudcietas krūtis, ka garumā neesmu izstiepies kā basketbolists? — sevī gaudās Mārtiņš Kreicbergs, kura uzaicinājumu uz kafejnīcu bija atraidījusi jauniņā grāmatvede, skrūvīte šajā lielajā uzņēmumā. Arī Mārtiņš bija skrūvīte, bet viņš mācēja glīti rakstīt un tas pacēla viņu priekšniecības acīs. Mārtiņš kā skrīveris sēdēja uzņēmuma lielā kluba kantori un pierakstīja, un reģistrēja, cik kokļu ir pienācis, cik metru rūtaina aizkara aktu zālei, cik spīdīgu vainagu, kā arī bungu komplekts rūpnīcas pašdarbības ansambļiem. Mārtiņš rūpnīcas klubā ieradās tieši astoņos un salīka pie kantora grāmatām, nosēdēja līdz pusdienām; ātri paēdis, viņš atkal salīka un rakstīja līdz pulksten sešiem, kad beidzās darbs, iztaisnojās un svilpodams gāja prom, gāja, lai baudītu dzīvi.

*

Lielas algas viņam nebija, tomēr visu vakaru Mārtiņš nosēdēja popkultūras teātri ,,Erotiņš un Seksiņš", kurš no ārpuses mirdzēja neona ugunīs, toties iekšpusē — uz skatuves staigāja meitenes bez krūšturiem, dažas pilnīgi kailas dejoja popmūzikas iespaidā.

Dabiski, ka šīs izrādes saplacināja Mārtiņa maku, un vakariņās vajadzēja mieloties ar maizes riku un glāzi ūdens.

Jūs domājat, ka Mārtiņš Kreicbergs bija sabojāts, netikumīgs izvirtulis? Tad jūs maldāties, viņš gāja uz savu bijušo klasesbiedreņu priekšnesumiem.

Jā, tagad par Mārtiņa klasi.

Vidusskolu Kreicbergs pabeidza pirms pusgada, bars zēnu taisnā ceļā devās uz iestājeksāmeniem augstskolās, dažas meitenes arī, citas sāka strādāt dārgos veikalos, bet pašas neveiksmīgākās dzemdēja bērnus, atkailināja krūtis zīdaiņu mutes priekšā un mazgāja autiņus. Bet visskaistāko meiteņu blice, pret kuru neviens zēns nebija vienaldzīgs, brīvi baudīja dzīvi, izaicinoši ģērbās, reiba no hašiša un popmūzikas. Viņu barvede bija Anita, reta skaistuma meitene, tāpēc jau arī Mārtiņš juka prātā. Puisis nekad netika apveltīts ar skatienu.

Tad, lūk, šo meiteņu blice iestājās popkultūras teātrī, kur vakaros uz skatuves kailas dejoja, cīkstējās un tēloja lezbietes. Bet parterā pēdējā rindā sēdēja puisis, kurš visu vēroja, un, ja viņš būtu uzņēmīgāks un naudīgāks, viņš visas meitenes aizvestu uz restorānu, atsevišķu kabinetu, tur viņi izklaidētos līdz pat rīta ausmai.

Tad Mārtiņš darīja ko citu, salika uz sava pagraba lodziņa podus un to zemē iesprauda sēklas. Izdīga stādi. Pēcāk uzziedēja arī puķes. Tās visas Kreicbergs bija nolēmis mest klasesbiedrenēm pie kājām, kad tās, pupiem kratoties, sasniegtu savu benefici. Bet īpaša puķe bija domāta Anitai; stādiņš izdīga, taču tas neuzziedēja, un Mārtiņš noskuma.

Vēlāk puskailās meičas nobučoja Mārtiņu uz abiem vaigiem un teica, ka viņš vienīgais dāvājis puķes, tas esot tik galanti; parasti viņas dabūjot tikai piespermotus prezīšus, kurus met tēvaiņi no priekšējām rindām, laikam jau piederīgus šāda veida skatuvēm. Bet Anitas puķe vēl neziedēja.

*

Reiz Anitai pēc uzstāšanās bija jārunā ar režisoru.

- Nu, princese, kā sokas? Redzu, uz skatuves tev ir panākumi, — sacīja režisors, raustot savas biezās uzacis, kuras bija gandrīz kā putniņu ligzdas.

- Ko jūs! Cenšos! — atbildēja Anita.

- Zini, par tevi interesējas solīds kungs; starp citu, viņš ir mans kolēģis, viņš šodien sēdēja viesu ložā un bija kā noreibis pēc tevis!

- Kas viņš ir?

- Mans tālais, bagātais Vjetnamas draugs.

- Nu, un?

- Viņš gribētu tevi piepildīt ar savu dzelteno, aziātisko spermu!

- Nekad! — iekliedzās Anita un bēga.

- Ak, tad zvēriņš rāda zobus! — pakaļ nosauca režisors. — Tad mēs darīsim tā! — Un viņš saplēsa Anitas kontraktu.

Tālāk viss gāja kā pa miglu. Troksnis, dārdoņa, lamas. Anita! Anitas nav! Kur ir Anita?

Anitu atrada guļam omammas gultā, viņa bija izdzērusi zāļu pudelīti tuku, apvēmusi palagus, pamazām pārklājusies ar zilu spīdumu.

*

Bērēs nebija daudz pavadītāju. Meitenes no teātra nebija atnākušas sakarā ar lielo slodzi. Bijušie klasesbiedri nesa zārku. Pakaļ purpinādami, gāja tuvinieki, un šķidro procesiju noslēdza Mārtiņš. Zārku ielaida, zemes uzbēra, salika vainagus. Un gribēja iet prom. Vajadzēja runāt mācītājam. Omammas nervi neizturēja, un viņa sāka ķērkt:

- Padauza! Pēdīgā padauza! Un viņa no mums to slēpa...

Veco pārbļāva Anitas tēvs:

- Lai trūd tās spitālīgās palaistuves ķermenis! Varbūt tā arī labāk! Tikai nesaprotu, varēja mācīties un strādāt, neviens to neliedza!

Asaru aizžņaugtā balsī sāka dīkt Anitas mamma:

- Ak, es nabadzīte! Es ieņēmu viņu, es nezināju, ka dzemdēšu mauku, es mīlēju šo mazo meitenīti, apčubināju, bet šī nolādētā mauka mani apsmēja, šīs maukas dēj ir aptraipīts mūsu ģimenes gods! — Pēc tam sākās drausmīga raudāšana.

Tikai Mārtiņš bija mierīgs, viņš ticēja Anitai, viņš ticēja, ka nejau zārkā viņa paliks, viņš zināja, ka viņa ir citur un drīz viņa ieradīsies pie Mārtiņa.

*

Kreicbergs zināja, ka Anitiņa pašlaik klejoja kaut kur ārpus... Un cik liels bija viņa prieks, kad, nākot no darba mājās, pagrabstāvā ieraudzīja uzziedējušu puķi.

- Anitiņ, beidzot tu esi klāt! — Un, atrazdamies savā dzīvoklī, viņš skūpstīja sārto ziedu un laimē čukstēja saldkaislīgus vārdus.

- Anitiņ, tagad tu būsi mana līgaviņa un es tevi nevienam neatdošu! — čukstēja Mārtiņš, un viņa sasprēgājušās lūpas braucījās pa kārtainās puķes ķermeni.

- Anitiņ, mēs uztaisīsim mazu ballīti, es aizskriešu uz gastronomu pēc vīna un kāda našķa.

*

Puķe dzēra daudz ūdens, un zieds tapa arvien krāšņāks. Bet Mārtiņš, izdzēris visu vīna pudeli, noreibis šļupstēja:

- Anitiņa, vvvai tu saproti, mēs, mēs esam dārzs! — Un puisis ar lūpām, pār kurām plūda piedzēruša elpa, ņēmās skūpstīt puķes kātiņu. Tas saliecās.

- Anitiņ, Anitiņ, es redzu, tev ir pretīgi, ka esmu piedzēries, piedod man, es tā vairs nedarīšu! — Un puisis apsēdās uz virtuves ķeblīša, un sāka sevī skaitīt: ,.Piedod, piedod, piedod..." Noskaitījis šos vārdus tūkstoš reižu, viņš aizmiga.

Nākamā dienā darbā bija grūti, sāpēja galva, un pierakstāmie burti izplūda. Toties gandarīja tas, ka viņš vairs nav viens, vakarā viņu pie loga sagaidīs līgaviņa.

Pusnaktī Mārtiņš palika drošāks, viņš alkaini izčamdīja puķes lapiņas un zemi, un stingrās skavās viņš satvēra puķpodu.

- Anitiņ, es zinu, kā visi tevi sauc! Bet es neesmu labāks, dvēsele man ir kā nimfa, un es arī māku dejot.

Kreicbergs drebēdams izģērbās pilnīgi kails un sāka kratīties puķes priekšā. Deja kļuva arvien mežonīgāka, līdz puisim sagriezās galva un sasvīdis viņš atkrita.

- Anitiņa, skaties, nenovērsies, šī kailā miesa pieder tikai tev, tev viņa jāpazīst labāk nekā man, iepazīsti katru spalviņu, muskulīti, dzimumzīmīti!

Brīdi pagrozījies, Kreicbergs uzlika kātam radioaustiņas.

- Paklausies drusku mūziku, es iešu, uzklāšu gultu.

*

Apskāvies ar puķpodu, Mārtiņš palīda zem segas un acumirklī lūpām iesūcās zieda šķiedrās. Viņš glāstīja lēnām, tad ātri; kad viņš iebāza degunu starp lapiņām, viņam sacēlās. Puisis kļuva arvien drudžaināks, viņš runāja vārdus, kurus saprata tikai viņi divi. Tad viņš sāka grābstīties tuvāk puķes apakšējai daļai, kur tā iesniedzās šaurajā melnzemes pikucī. Un kā zibens ķerts viņš bīdīja savu intīmo uz priekšu, viņš iegrūda to zemēs, līdz tas iegrima pie puķes saknēm, kuras aptinās ap to un darīja puisim baudu. Un nu Mārtiņš saprata, ka zaudējis nevainību. Palagi bija pilnīgi piedzīti ar zemēm, puķe sašķiebta, un Kreicbergs, degdams savā vīrieša — tēviņa lepnībā, pilns laimes iemiga.

No rīta viņš pamodās tik salds kā cukuriņš un čukstēdams vaicāja puķītei:

- Labrīt! Vai labi izgulējies? Vai tev ir labi? Man ir labi.

Pēc tam puisis steidzās uz darbu, bet sārtais zieds, iesēdies podā, gaidīja uz palodzes līgavaini.

*

- Mums dzīve ir jābauda! Jāņem no dzīves pats skaistākais! Un tad mēs abi, Anitiņ, būsim laimīgi! — sacīja Mārtiņš piemīlīgā balsī.

Jā, vakari patiešām palika gari.

Puisis apskāvās ar puķpodu, devās pastaigā pa skvēru. Viņš redzēja, kā zvirbuļi knābā maizes drupačas un bērni rotaļās iekļauj savas iemīļotākās rotaļlietas. Pēc tam, glāstīdams puķi, viņš iegāja diskotēkā, kur skaņu un gaismas jūklī, zāles vidū grūstīdamies nodejoja ar pukpodu pāris dejas. Tīņi vai plīsa no smiekliem.

- Te ir nepatīkama atmosfēra! Un cilvēki ļauni! — sacīja Kreicbergs un aizgāja ar pukpodu prom.

Drīz Mārtiņš sēdēja kinoteātri un skatījās filmu "Gaišzilie sapņi", kur plūda mīlestība un sentimenti, un ilūzijas.

- Anitiņ, tas ir par mums! — teica puisis seansa beigās.

Vēlāk viņi iegāja kādā mednieku restorāniņā. Apsēdās pie galdiņa, Mārtiņš sāka burtot dzērienu karti. Atnāca viesmīlis un klanījās.

- Cienītais kungs, vai puķpodu neuzlikt uz galda, jo uz krēsla kāds var apsēsties? — viesmīlis runāja čerkstošā balsī.

- Klausies, ja tu aiztiksi manu līgavu, tad es tev visus zobus izdauzīšu — šņāca Kreicbergs.

- Kā kungs vēlas! Tā, ko dzersim? — viesmīlis izvilka bloknotu.

- Man — divsimt gramu vermuta, manai draudzenei — glāzi ūdens!

- Pasūtījums pieņemts!

*

Uz neona gaismas appludinātās ielas, kur staigāja bagāti ierēdņi, parādījās arī Mārtiņš. Viegls žvingulis blandījās galvā, un jo lielāka bauda bija turēt puķpodu. Mārtiņš negribēja sagaidīt vēlu vakaru, kad šajā raibajā ielā, pilnā naktsklubiem, parādās īpaša klientūra.

Labāk tomēr bija mājās, kur puķīte stāvēja uz palodzes kā balerīna uz vienas kājas, un viņas sajūsminātais pielūdzējs taustījās pēc mīlas, kura vēlāk eksplodēja, izbārstīdama miljoniem degošu atomu.

Reiz, knibinādamies lielā baudā, Mārtiņš netīšām noplēsa ziedam lapiņu. Viņš palika bāls un sāka vaimanāt:

- Anitiņ! Piedod! Tev sāpēja? Es atļauju tev sodīt mani par manu miesaskārību! Tikai sodi stingri.

Bet puķīte neatbildēja, izslējusi slaido kātiņu, uz vienas kājas sliedamās virs poda. Taču Kreicbergs vairs nevarēja apturēt vaimanas:

- Saproti, es neesmu vīrietis, esmu lupata! Sit mani, būšu priecīgs! Nogalini mani, būšu laimīgs! Anitiņ, es krītu ceļos zem tava sievišķā spēka. Esmu ar mieru, lai tu ar savu sievas tupeli man uzbristu virsū! Es saku, ka es būšu uzvarējis, ja būšu zem sievas tupeles, un nekas vairāk man nedos gandarījuma! Un ja tavs papēdis dziļāk spiedīs mani pie zemes, būšu paklausīgs kā sabradāts tārps! — viņš joprojām vaimanāja, kodīja pirkstu galus, ka no tiem sāka pilēt bezkrāsainas lāses, līdz Mārtiņš saļima, izplūdis asarās.

*

Kādu dienu, kad Mārtiņš atgriezās no darba, viņš dzirdēja (bet nepievērsa tam uzmanību) kaimiņieni un sētnieci runājam: "Lūk, iet tas vājprātīgais, kurš visur vazā līdzi puķpodu!"

Taču trieciens nāca pēc tam, pagraba lodziņā vairs nesmaidīja puķe. Tā bija novītusi.

Nē, Kreicbergs nesēroja. Sērām viņš atlicināja īsu laiku: divas minūtes, kad pār viņa iekritušajiem vaigiem noslīdēja asaru strautiņi un pazuda.

Mārtiņš apraka ziediņu podiņā, nodungoja ko garīgu, bet pēc tam viņa priekiem nebija gala. Tas tiesa, Anitiņa ir aizgājusi, bet tā apraktā puķe ir tikai viņas ārējā čauliņa. Viņa atgriezīsies, un es viņu gaidīšu, gaidīšu kaut visu mūžu. Viņa atdzims citā ķermenī, atnāks, paņems mani līdz un aizvedīs tur, kur ir labāk.

Pirmpublikācija žurnālā "Luna" nr. 3, 1999.

Jānis Einfelds

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!