2001. gada augusts
Ieceļotāji
Zemes iedzīvotāji devās uz Marsu.
Viņi devās turp tāpēc, ka baidījās no kaut kā, vai arī tāpēc, ka ne no kā nebaidījās; tāpēc, ka bija laimīgi, vai tāpēc, ka bija nelaimīgi; tāpēc, ka viņos mājoja ceļotāju gars, vai arī tāpēc, ka viņiem tāda trūka. Viņi pameta apnikušas sievietes, apnikušu darbu vai apnikušas pilsētas; viņi devās prom, lai kaut ko atrastu, kaut ko pamestu, kaut ko iegūtu, lai kaut ko celtu dienas gaismā, kaut ko apraktu vai kaut ko aizmirstu. Viņi ieradās uz Marsa, lolodami mazus vai lielus sapņus, vai arī pavisam bez tiem. Bet daudzās pilsētās rēgojas četrkrāsaini plakāti, no kuriem norādīja pavēlošs pirksts: "Tevi gaida darbs kosmosā - dodies uz Marsu!" Un cilvēki pieteicās, sākumā gan nedaudzi - tikai pāris desmiti, jo vairums ļaužu jau pirms pacelšanās gaisā izjūt šo lielo sāpi. Šo slimību, ko sauc par Vientulību, jo, redzot, kā tava dzimtā pilsēta saraujas dūres, pēc tam citrona un beidzot - kniepadatas galviņas ielumā, lai drīz pavisam izzustu raķetes ugunīgajos mutuļos, tu jūties tā, it kā nekad nebūtu dzimis un nekādas pilsētas nebūtu bijis, un tu esi kaut kur nebūtībā, kur nav bijis nekā pazīstama - visapkārt izplatījums un blakus sveši cilvēki. Un kad Ilinoisas, Aiovas, Misuri vai Montānas štats pazūd mākoņu jūrā, kad Savienotās Valstis pārvēršas par miglā tītu salu un visa planēta kļūst līdzīga dubļainai, prom lidojošai beisbola bumbai, tad tu gluži viens klīsti debesu pļavās, dodamies uz vietu, par kuru tev nav ne mazākā priekšstata.
Tāpēc nav ko brīnīties, ja sākumā gribētāju nebija daudz. Taču pārceļotāju skaits auga proporcionāli to zemiešu skaitam, kas jau bija uz Marsa. Vairumā arī savs mierinājums. Bet pirmajiem Vientuļniekiem vajadzēja tikt galā pašiem...
No krājuma "Marsiešu hronikas" (1950, latviešu valodā: 1967).
No angļu valodas tulkojušas M. Andersone un I. Veide.
0