*
Gaismas ierīcē var sagūstīt taureni un ievietot zīdpapīra lapā
Mirkli apstādināt kustību ar nedaudziem kameras piesitieniem
(Arī otrajā plānā sastingušu šļakatu strūklakā kurā krīt lapas)
Bēres: no sievietes ķermeņa izslīd ēnas
Tās virzās pamestu rūpnīcu vārtos
Un tā visa vēl nav ir tikai taureņi kuri smīnot mūs vēro
Neredzami tie šūpo spārnus un taustekļus
Taurenis tāds pats putns
Raksta raksta
Nezina kur pārziemos
Tikai nolido īsāku ceļu
Arī septiņus gadus vecs bērns
Nevar būt nekas vairāk kā taurenis
Kurš īsu brīdi izstaro gaismu
*
Ieņēmusi bērnu viņa atgriežas pie tā kurš viņu gaida
Tad atkārto visu vēlreiz
Un notiek kā rakstos teikts
Trīs skulptūras darbnīca
Tie abi viens otru nepazīst
Un viņa to dara pirmoreiz
Skumjā sapnī domādama
Bērniņš būs tikai viņas
*
Esmu piedzimusi no diviem tēviem tajā naktī lija logs mūsu telpā bija pilsēta
Vertikāla pār rue de la lune uz kuras mani tēvi glāstīja viens otru
Atmiņas process ar milzīgiem melniem spārniem mīt istabā ar norepušām antīkām vērtībām
Ilgstot nedēļu vai divas kurās tu neglezno neraksti
Putns ir tik augstu ka tu viņu nemani
Tad tu mirsti tik vien lai ieraudzītu
Serža Šagāla pilsētas elli
No rīta viņi uz kailajiem augumiem uzzīmē zīmes
Dzeltenas vienaldzīgas zīmes kurās vieglāk būs iekļūt svinam
Putns ir augstu un tie viņu vairs neredz
*
I
Tad es izvēlējos būt vīrietis kurš izklāj jumtus ar stikliem
Sāk palielināties mana jūtība mana aizskaramība un ievainojamība
Jumta istaba kļūst caurspīdīga un trausla
Vīrietis pie manis vairs neatgriežas amorfa un zūdoša kļūst viņa seja
Mainīgās plūsmas uzzīmētajos jumtu stiklos
II
Notiek viņa svinīgā ķermeņa pamešana
Kas atgādinās cigaretes vai vīraka dūmu iziešanu no kvēpināmā trauka
Apmēram sešos pēcpusdienā cilvēki steigsies mājup
Gāzes lukturu apgaismotās ielās ieraudzīs dūmaku līdzīgu miglai
Tas būsi tu īslaicīgi pārvērties tajā
*
Ja man būtu jāmeklē galapunkts
Es virzītos uz Asīzi
Tur uz ielas prostitūta deg tur sēd flautists uz rokas tam uzlaidies balodis
Vējā spalvas slapjā bruģī guļ attēls uguns atspīdums arī es un tu
Tā sieviete lēni beidz degt kļūst attēls glāzes spogulī neredzams
Flautists apstājas spēlēt un ieskanas balss kā vakarā garām ejoša vilciena skaņa
Sliežu sanoņa porfīra tērauds aizved uz nebūtnību
Ja man kādreiz būs jāmeklē galapunkts
Es izvēlēšos Asīzi
*
Un negribēt vairs ne nāves ne alkohola
Vien skumjas pārklājas aizvien bezgalīgākām kārtām un līdzinās pāršķirtu grāmatu lapām
Ieņemt kādu no tablešu plāksnēm nekustīgi nolūkoties nepamanāmā punktā
Līdz sāk smadzenes pārņemt krēpjains vilks – migla trula kā askētam dievības tuvošanās
Ar šo bezjēdzības ūdeni miglu un vārdiem tu tiec rasināts kādā templī vai baznīcā
Jo ir sasniegts miera nirvānas stāvoklis ko meklēji gadiem
Šeit viss ir kļuvis vienkāršs tagad tu dzīvo vienīgi lai nomirtu
*
Nonākot pie rēgu pilsētas ar dažām mirušām autostrādēm
To nepabeigtība satiekas punktā kurš atrodas manā acī
Šai punktā vispirms izzūd nauda tad paziņas arī tādas banālas jūtas kā mīlestība
Tu paliec viens apskalots laika jūrā
Sāc domāt par atkal noietu loku un atgriešanos bijušā vietā
Vienīgi zeme mežonīgi turpina savā orbītā joņot līdz viņas punktam norāvusies kā sirds
Bet jūsu punkti nesakritīs nekad
Ir tik ierasts vakars nekāds un nenosakāms kurā gribētos iesākt ko jaunu un nebijušu
Uzsmēķēt ko līdzīgu opijam
Vai kā romāna tēlam atstāt sevi savu identitāti doties uz citu pasaules malu iesākot dzīvot no jauna
Iepazīt etniski svešu sievieti nesaprast viņas valodu un iesākt kopdzīvi
Dzīvot un nesarunāties vien vērot apkārtni to attēlojot vienā no nedaudzajiem veidiem
Vēlāk saslimt ar kādu retu un neizdziedināmu slimību
Piemēram mīlestības trūkumu kurai tava imunitāte nespēj pretoties
Pārāk vēlu to atklāt pārāk vēlu lai varētu iznīcināt
Un tā vienkārši nezinot valodu nevienam neko nesakot nomirt svešumā
*
Šķērsojuši homogēnos laukus kuģi iegriežas estuāros
Ziedu smaržas piepildītus tos apklāj venēras atblāzma kura klājas pār homogēno lauku lazūra zilumu
Lūk tālāk aiz estuāra pavīd Stiksa kārtējā lokā plūstot ap pazemi
Lūk Raudu upe
Tālāk Aīdas zeme
Te beidzas mūsu homogēnie lauki
*
Mēs samaksājām Kronosam
Un nopirkām skulptūras vējā.
Akli cilvēki sāka redzēt
Rādīja ceļu.
Ceļš veda gar skulptūrām,
Tās maigi šūpojās
Pakārto pilsētā
Gadu pēc gada
Metafiziskajās upēs
Gulēja skumjais un ļaunais
Viņu domās vienmēr
Mirusi nojausma –
Ceļš
0