Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
18.05.2020

Margināliju skaistums

Komentē
2
Saglabā

Pandēmija noteikti būs iedvesmas avots visu iespējamo veidu mākslas darbiem.

"Literary Review" maija numurā viens no autoriem skeptiski izsakās par to, vai ir jēdzīgi jau šobrīd mēģināt veltīt literāru darbu pandēmijai. Lai notiekošo aptvertu, droši vien tiešām nepieciešama laika distance, tomēr skaidrs, ka tēma ir izcila. Ne velti pat britu premjera tēvs nespēj nosēdēt mierā un mēģina "apseglot vilni", atkārtoti piedāvājot lasītājiem savu 1982. gadā izdoto "trilleri", kas gan veltīts Marburgas vīrusam, bet kāda gan tur starpība – no Džonsona seniora viedokļa.

Tikpat prognozējama kā tēmas pievilcība ir arī daudzu gaidāmo mākslas darbu toņkārta – sāpes, varonība, bailes, pašaizliedzība, izmisums utt. Tam visam pilnīgi noteikti būs sava vieta, tomēr, riskējot izpelnīties pārmetumus par cinismu vai pārāk "melnu" humora izjūtu, es gribētu piebilst, ka reālie notikumi dod vielu tādiem mākslas darbiem, kuros parādītos arī šī laika groteska un absurds.

Man nav literāru dotību, tāpēc mēģināšu paskaidrot ar diviem piemēriem. Kad daudzos Indonēzijas ciematos varas iestādēm nekādi nevedās ar komandantstundas ieviešanu (līdzīgi gadījumi novēroti Malaizijā), patrulēt ciematu ielās devās pocong – ar mirušo pasauli saistīti spoki [1]. Pareizāk sakot, par tādiem pārģērbušies brīvprātīgie. Respektīvi, koronavīrusam cilvēki netic, ļaunajiem gariem – tic. No otras puses, ja šī ticība ļauj uzturēt epidemioloģiskos pasākumus – kāpēc gan ne? Tā teikt, novērtējiet situācijas skaistumu! Savukārt Krievijā aprīlī gana daudzi deputāti Valsts domē sāka parādīties darbā ar kaut ko līdzīgu nozīmītēm. Kā jau nojaušat, balts krusts uz melna fona šajā tautas priekšstāvju populācijā tiek uzskatīts par "līdzekli individuālai aizsardzībai pret vīrusiem". Dažādu ekstravagantu ideju aizsardzības veidiem pret Covid-19 netrūkst, tomēr konkrētajā gadījumā mani savaldzināja par 950 rubļiem nopērkamā priekšmeta piesolītās iedarbības "zinātniskais" pamatojums. Proti, vīrusu "blokators" veicot "gaisa un priekšmetu dezinfekciju cilvēka elpošanas rajonā", izmantojot "jaunu hlora dioksīda formulu". Jāpiezīmē, ka šādu priekšmetu pie žaketes nēsāja arī vēlāk ar Covid-19 sasirgušais Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Tātad cilvēki, kuri droši vien savā vidē labprāt ieņirdz par "tautas stulbumu" un manipulējamību, paši izrādās stulbi un manipulējami, acīmredzot "pavelkoties" uz "zinātniski" skanošiem apsolījumiem. Es labprāt izlasītu kādu noveli, kurā galvenie varoņi ir – nē, neuzminējāt – tie, kuri šo ideju par "jauno formulu" izdomāja un spēja pārliecinoši pārdot elites pārstāvjiem.

No vēsturnieka un arī no mākslinieka viedokļa tas, ko dažkārt mazliet ironiski sauc par marginālijām, anekdotiskiem gadījumiem, nejaušām piezīmēm utt., ir ļoti interesants un stimulējošs materiāls. Lai mazliet atslogotu tekstu no pandēmijas, minēšu citu iztēli rosinošu laiku – Latvijas valsts veidošanos. Īsi atgādinot, jaundibinātās valsts vadība atkāpās no Rīgas uz Liepāju, izlolotais sapnis par valsti karājās mata galā. Tēmu izvēle katrai gaumei: sākot ar militāro, beidzot ar politisko, ņem tik un glezno – Kalpaks, Ulmanis, Niedra, Balodis, Valters, fon der Golcs un vēl un vēl. Tomēr, lasot kādu nesen izdotu vēsturnieku rakstu krājumu par Liepāju šajā laika posmā un ne mirkli neapstrīdot militāro un politisko naratīvu nozīmi, manu fantāziju visvairāk rosināja kāda krimināla rakstura epizode – laikmeta liecība. "1920. gada aprīlī Liepājas cietumā pēc Iekšējās izlūkošanas nodaļas lēmuma ievietoja Ernestu Otto Rommeru, Olgu Šimmelpfennigu un Kleopatru Narkušu par iebraukšanu Latvijā bez atļaujas un turot aizdomās par spiegošanu Lietuvas labā. O. Rommers bijis Vācijas pavalstnieks, vēlāk pārgājis Lietuvas pavalstniecībā un ar pieņemtu vārdu Hanss Barons kalpojis Latvijas legācijā Lietuvā, no kurienes aizbēdzis ar viņam izsniegtām 500 markām dienesta uzdevumu izpildīšanai. Kopā ar viņu robežu šķērsojušas abas sievietes, kuras vēlāk uzdevušās par O. Rommera sievām, bet nopratināšanā atzinušās, ka visi trīs savā starpā ir tikai pazīstami. 1920. gada 3. jūnijā atbrīvoti, pierādījumu trūkuma dēļ apsūdzību par spiegošanu Lietuvas labā izbeidzot." [2] Mazliet pamainot iepriekš lietoto izteicienu – nu ņem un raksti! Un šādas šķietami marginālas epizodes par lielo pārmaiņu, juku, avantūrisma un cīņas par izdzīvošanu laiku pastāsta ne mazāk kā vēstures "grāmatās" iekļautās.

Atgriežoties pie pandēmijas kā – ja tā drīkst formulēt – iedvesmas avota, tēmu loks ir saprotams. Mediķa darbs, piespiedu atrašanās mājokļa četrās sienās, pārmaiņas cilvēku attiecībās utt. Man šķiet, ka paralēli šiem naratīviem ievērības cienīga ir tāda it kā perifēra tēma kā daudzu cilvēku negaidītā pārņemtība vai apmātība ar skaitļiem. Visi šie analītiskie materiāli par to, kāds konkrētajā brīdī un konkrētajā valstī ir koronavīrusa reprodukcijas koeficients – 1,2 vai 0,7, vai 0,5, vai 1… Visas šīs brīžiem karstās diskusijas par to, kā pareizi skaitīt Covid-19 izraisītos nāves gadījumus… Ļaudis pēkšņi sākuši iedziļināties mirstības statistiskajā gadu griezumā, veido līknes un tabulas. Mēs esam sākuši diskutēt par to, kāds "cipars" mirstības izpratnē ir kaut kā labāks, pieņemamāks. Vai, ja no saslimušajiem nomirst 1%, tas ir akceptējamāks nekā 2%? Skaitļi ienākuši mūsu dzīvē kā pilienu izplatīšanās attālums un gaisā saglabāšanās ilgums – metri, minūtes, stundas, skaitļi, skaitļi, skaitļi. Tajā pašā laikā, ja mierīgi padomājam, kāpēc cilvēki sabiedriskās vietās bieži neievēro pašu par ārkārtīgi būtiskiem nosauktos divus metrus, tad, manuprāt, nevis tāpēc, ka viņi ir kaitnieki, bet tāpēc, ka viņi patiesībā nezina, kas ir divi metri "dabā". Mums iepriekš nekad nav bijusi vajadzība to zināt! Īsi sakot, mēs jau vairāku mēnešu garumā daudz runājam par emocijām, bet mūsu dzīvē arvien lielāku nozīmi iegūst skaitļi.

Pēc tam, kad daudzi no mums dūšīgi izvingrinājušies asprātībā, apcerot cilvēku iepirkšanos pandēmijas sākumā, varbūt ir vērts pievērsties tādai "marginālai" tēmai kā – bet kāpēc tieši tualetes papīrs? Varbūt izrādīsies, ka viens no mūsdienu dzīvesveida stūrakmeņiem ir drošības sajūta, ka tu varēsi darīt visu to, ko nu mēs darām tualetē, tāpat kā esi darījis iepriekš? Viena fizioloģiska procesa rituāls izrādās ārkārtīgi svarīgs normalitātes sajūtai. Varbūt kāds vēlas uzrakstīt dzejoli par šo "margināliju"?

Karu, dabas katastrofu, pandēmiju atspoguļojums kultūrā paģēr zināmu traģismu, patētiskumu. Nav iebildumu. Man tikai šķiet, ka groteskais, nejēdzīgi sīkumi, anekdotiski atgadījumi un nejauši novērojumi arī ir uzmanības vērti un izmantojami kā viela refleksijai.

 

[1] "The Economist", 2020. gada 2. maijs, 40. lpp.

[2] Bērziņa, Aiga. Liepājas cietums Latvijas Neatkarības kara laikā 1919.–1920. gadā. No: Liepāja Latvijas Neatkarības karā. 1918–1920. Jumava, 2019, 146. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!