Ar bērniem
30.04.2015

Margarita Stāraste leļļu teātrī

Komentē
0

Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi "Kas notiek Dižmežā?"

Režisors: Māris Koristins

Pirmizrāde: 2015. gada 22. martā

Latvijas Leļļu teātrī nesen iestudēta izrāde-ilustrācija, kuras iedvesmas avots ir kāds labi zināms Latvijas kultūrvēstures elements. Šoreiz tas ir Margaritas Stārastes pasaku stāsts "Kas notiek Dižmežā?", turklāt ar pretenziju izrādes vizuālajā atveidā kopēt Stārastes grāmatas ilustrācijas. Šī iemesla dēļ uz izrādi devos ar bažām – un, tiešām, lielisko mākslinieci nokopēt īsti tomēr nav izdevies.

Tomēr fakts, ka bērnu teātra repertuārā sastopam mūsu kultūras vēstures dārgumu – Margaritu Stārasti, – pats par sevi ir brīnišķīgs, turklāt arī māksliniece pati savulaik veidojusi dekorācijas savu stāstu iestudējumiem "Pelēkais namiņš" un "Meža bērni". Tādējādi jauniestudējums "Kas notiek brīnumu mežā?" ir jauks cieņas apliecinājums Margaritas Stārastes talantam.

Mazāko bērnu auditorijai, kam adresēts iestudējums, nešaubīgi piemērota gan viņas tēlotā pasaule, gan salīdzinoši vienkāršā valoda, kas tajā pašā laikā nav arī primitīva. Domājot par biļešu pircējiem – vecākiem –, mazsvarīgs nav fakts, ka arī viņi uzauguši ar vismaz pāris Stārastes grāmatām. Pieļauju, vairums vecāku, izvēloties izrādi, uz kuru iegādāties biļetes, drīzāk izšķirsies par labu iestudējumam ar Stārastes mīļajiem ķipariem, nevis kādu jaunu, mūsdienīgu versiju par kaķenīti Kitiju vai rozā poniju kompāniju.

Muzikālajai pasakai ir gana raits temporitms, Anitas Znutiņas-Šēves skatuves iekārtojums un lelles ir košas, ļaunā ragana un visi pārējie mošķi drīzāk mīlīgi. Pasaku pasaule izgaismota kontrastaini un aprīkota ar elementāriem specefektiem briesmiņu radīšanai, un ir tieši tik bailīgi, lai spēcīgākas emocijas būtu pat trīsgadniekiem, kuriem nereti patīk pabaidīties.

Interesanti ir skatīties muzikālos fragmentus, kuros leļļu kustībām veidota īpaša horeogrāfija. Režisoram Mārim Koristinam, bijušajam baletdejotājam, kustību režija ir pazīstams arods, tāpēc sesku ģimenes "lambada" vai rūķu-laumiņu tautas deju raksti ir acīmredzami šīs muzikālās izrādes akcenti. Pamanāms, visur vietā ir arī Silvestra Zemgala muzikālais pavadījums jeb skaņu celiņš.

Grāmatas "Kas notiek Dižmežā?" stāsts izrādes vajadzībām ir nedaudz vienkāršots un īsināts – skatuves versijā Paparžu ciematā mājo trīs laumiņas, trīs rūķīši un vēl daži zvēriņi, kas rosīgi strādā savos darbiņos – glabā pasaku un dziesmu vāceli, pārkārto spēka akmentiņus un visādi citādi aktīvi saimnieko. Taču pavisam drīz mazie ķipari no zaķa uzzina, ka mežā iemitinājusies Ragana, kas ar savu sesku komandu visu posta un ārda. Rūķi un laumiņas, apņēmības un drosmes pilni, gatavi doties uz Mošķu biezokni cīnīties ar ļaunumu.

Ja mērķauditorija ir bērni no trīs gadu vecuma, varēja pat īsināt stāstu vēl vairāk, kā arī optimizēt plašo Margaritas Stārastes tēlu sistēmu. Ļoti epizodiski, piemēram, parādās zaķis, bet teju tikai kā dekorācija – ezis un vāveres, tāpat sakārņu kompānija un citi. Leļļu veidošanā taču ieguldīts darbs, bet kopējā raibumā, turklāt uz lielās skatuves, daļa pazūd.

Šoreiz iestudētāji lielāku uzmanību veltījuši "ļaunumam", izvēršot gan rūķu tikšanu pāri purva rāvai, gan attīstot sesku ģimenītes attiecības (vismaz pāris reižu Sesks savai Seskienei, zem deguna ņurdot, piedraud ar šķiršanos). Tikmēr Stārastes pasakas nodaļa "Saulītes svētki" tikpat kā pazūd Raganas ļauno darbu apkarošanā. Protams, lielākiem bērniem un bērnu vecākiem interesantāk būs skatīties "kriminālfantastiku", taču vizuālajās atrakcijās un komikas radīšanā pazūd stāsta īstā būtība. Drīzāk rodas jautājumi – kas tās par sargājamām vācelēm un akmentiņiem un kāpēc Raganai to visu tik ļoti vajag?

Skaidri uztvert pasakas morāli traucē arī citas uzveduma pretrunas. Piemēram, rūķi un laumiņas glabā pasaku un dziesmu vācelīti, no kuras, paraujot tai nedaudz nost vāciņu, atskan latviešu tautas dziesmas. Šajā brīdī tā, protams, ir nepārprotama zīme – vācelē glabājas tautas gara mantas. Taču izrādes laikā visi varoņi dzied tikai un vienīgi izrādei sakomponētās oriģināldziesmas ar Dainas Strelēvicas vārdiem. Loģiski rodas jautājums – tad kādam pašmērķim tiek glabāta tā vācele?

Izrādes vizuālais noformējums, protams, raisa visai ciešas asociācijas ar Margaritas Stārastes bilžu grāmatām. Izrādē daži pasaku meža tēli ir jo īpaši dzīvelīgi. No labajiem ķipariem visspilgtāko raksturu izdevies piešķirt Ziedu laumiņas lellītei, kuru vada Dana Lāce. Atmiņā labi paliekoša ir Santas Didžus jautrā, bet nešpetnā Ragana, kuras lelle gaumes robežās burtiski dauzās pa šo Mošķu biezokni, dzenājot savus seskuļus-smirduļus. Oriģināla rozīnīte ir nevalodā runājošais Dadzis: grāmatiņā redzams tikai ilustrācijās, bet izrādē ieguvis negaidīti komisku apjomu.

Nav skaidrs, kāpēc bija jātaisa lidojošas laumiņu dubultnieces, kuras skatuves kārbā ir vien statiskas un neizteiksmīgas krāsainas detaļas fonā. Nez kāpēc plakani nedzīvs ar sastingušu smaidu sejā ir Saulītes objekts. Iespējams, nepieciešamās vitalitātes šim jauniestudējumam pietrūkst tāpēc, ka veidotāji līdz galam nav izšķīrušies – cik tālu iet radošajā brīvībā, lai nepazaudētu autentisko Stārasti. Taču te uzreiz jājautā – vai teātrī maz vajag to autentisko? Teātris nav grāmatu muzejs. Teātris ir oriģināla pasaule, kas arī piepildāma ar oriģinālu saturu, pat ja iedvesma smelta citos oriģinālos. Manuprāt, iestudējumu gremdē arī Lielā zāle. Stārastes pasaule tomēr ir intīma, tāpat kā mammas un bērna kontakts. 

Dita Jonīte

Dita Jonīte ir teātra un dejas kritiķe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!