Foto: Unsplash
 
Proza
29.03.2019

Margarita

Komentē
0

Tajā laikā mēģināju iemācīties dzert vīnu, jo tas ir cēli, bet man nekādi nesanāca. Vienā piegājienā izdzerta pudele pēc brīža spītīgi vēlējās ieraudzīt dienasgaismu un tādējādi metās skābāka. Cerēju, ka ar laiku pieradīšu, jo labs nāk ar gaidīšanu, bet beigās nospļāvos sarkanu un atmetu tam ar roku. Vienā no tādām reizēm, kad vīns ar piepūli tika saturēts manī, pa trolejbusa logu ieraudzīju sportiskas miesasbūves jaunieti smagnējos zābakos ar baltām šņorēm. Jau kādu laiku mani interesēja radikāļi, bet līdz šim nekādi nebija izdevies tos sastapt, tāpēc nekavējoties izlēcu no transporta līdzekļa, vīna viļņiem šalkojot kuņģī. Kādu laiku viņu vēroju: jaunietis atgādināja statuju, tik pašpārliecināts un vējam nepakļauts tas bija. Pēdīgi piegāju viņam klāt un vaicāju, vai viņš ir skinheds, tādējādi gan izvairoties no pārpratuma, gan to radot. Statuja uzdeva pretjautājumu: "Ar kādu mērķi tu interesējies?" Jaunieti sauca Sergejs, un kopā ar domubiedriem viņi mēdza iekaustīt pa kādam ārzemju studentam, lai tie nepaliek lepni un neatslābst. Vienu no draugiem sauca Krabis, tam uz krūtīm bija uztetovēta svastika, otru – Ārietis. Viņiem nepatika geji, jo tas nebija dabiski, reperi, jo tie propagandēja afroamerikāņu vērtību skalu, ebreji, jo kontrolēja medijus, hipiji, jo tie nemācēja kauties un lietoja narkotikas, toties patika Lenija Rīfenštāle. Un sist viņi nevienu negribēja, bet tik naidīgos apstākļos nebija izvēles.

Mēs regulāri tikāmies, runājām par aktuālām politiskām noskaņām un ienaidniekiem. Sergejam bija draudzene, kura no viņa uzskatiem baidījās, tāpēc viņš mani pasauca ar to parunāt. Draudzene strādāja kaut kādā deju klubā, un viņai bija izteikti gluda virsma. Es sākumā nenoticēju, ka cilvēks var būt tik gluds kā porcelāna trauki, gribēju pat viņai pieskarties, bet tad Sergejs varētu mani nosist ar vienu sitienu – kā prusaku. Draudzene apgalvoja, ka Sergejs esot lamzaks un nemaz nedomājot par viņu kopīgo nākotni. Es mēģināju viņas kategoriskumu noapaļot, centos pierādīt, ka dzīvē ir vieta arī varonīgumam, misijai un cēlākiem mērķiem par vairošanos. Viņa skatījās uz mums kā uz dzīvniekiem zoodārzā un, šķiet, drīz vien Sergeju pameta, neskatoties ne uz ko.

No bezgalīgām runām par Tēvzemes nosargāšanu mums sāka likties, ka visa vecpilsēta sastāv tikai no tūristiem, kas čurā uz pieminekļiem, un kaut kas ar to visu bija jādara. Tūristi uzvedās īpaši skaļi, tātad uz konfliktu provocēja mūs apzināti. Sakarā ar to viens no cīņubiedriem man viedi sacīja: "Rvīn, zini, kāpēc viss būs tikai sliktāk? Jo grēks ir bezgalīgs, tas vairojas un zeļ, līdz viss tiek ierauts netikuma akacī." Es sapratu, ka arī man kaut kā jācīnās pret netikumu. Meklējot iemeslus, kāpēc latviešu meitenes satiekas ar ārzemniekiem, nospriedu, ka viņas motivē vienaldzība pret tautas nākotni. Tāpēc nolēmu ievietot iepazīšanās portālā sludinājumu ar ārzemnieka attēlu un visām meitenēm, kuras viņam rakstīs, atbildēt, ka viņas ir maukas. Ēsmai tika izvēlēts manā uztverē maksimāli nepievilcīgs līdz jostasvietai jūrā iegremdēts tips ar kailu ķermeņa augšdaļu, kuru klāja vienmērīga matu aura. Skatiens viņam bija pavedinošs, lišķīgs, piedevām pēc sejas varēja nospriest, ka viņam dzīvē nekad nav bijušas nekādas problēmas, pat suns viņam nekad nav iekodis. Tas nevarēja netracināt. Jo ilgāk uz viņu skatījos, jo skaidrāks man kļuva, ka šādam vīram uzrakstīt spēs tikai morāli pagalam pagrimušas sievietes.

Reakciju nenācās gaidīt ilgi – pie bildes kāda sieviete uzrakstīja komentāru: "Beautiful." Šis novērtējums bija diametrāli pretējs manam priekšstatam par skaistumu, un es jau grasījos vērsties pret tā autori, bet konstatēju, ka viņas vārds ir Margarita, bet vecums – 38 gadi. Līdz šim tik vecus cilvēkus biju sastapis tikai skolas pasniedzēju izskatā, tāpēc ieaudzinātā pietāte pret vecumu neļāva man uzreiz likt galdā maukas kārti. Viņai bija kantaina seja, īsi mati kā visām viņas vecuma tantēm, turklāt drusku izbalināti, it kā viņa būtu viesojusies zāģētavā un aplipusi ar skaidām. Vēl viņa izskatījās pēc tādas, kurai mājās pie plīts uz nagliņas karājas cimdi, ar ko izņemt no cepeškrāsns pīli, bet tie obligāti ir leoparda kažoka krāsā. Viņa bija kalsna, kājas visā garumā bija vienāda biezuma kā zirneklim.

Pārvarējis mulsumu, uzrakstīju: "Kā tev nav kauna apjūsmot ārzemnieku?" Sieviete atbildēja: "Kāda starpība, ārzemnieks vai ne, galvenais, lai ir labs cilvēks." Es vēlreiz paskatījos uz viltoto ārzemnieku un nespēju aptvert, ka kādam viņš var šķist labs cilvēks. Tad viņa painteresējās, kas es patiesībā esmu un kādi ir mani mērķi, iespējams, cerot, ka es arī esmu labs cilvēks, kaut ne ārzemnieks. Es atbildēju, ka mana misija ir atturēt sievietes no līdzdalības nācijas bojāejā un atvērt tām acis. Sarakste ievilkās, viņa jautāja par manu vecumu, bet es baidījos atzīties, ka vēl nav pat 18. Spriežot pēc tā, cik ātri vēstulēs sāka dominēt netikums, bija skaidrs, ka viņai tiešām nebija būtiski: ārzemnieks vai ne. Sieviete stāstīja, ka esot ļoti pieredzējusi, un vecumā, kad sporu izplatīšana ir dzīves pamats, šis fakts iedarbojās uz mani kā stabule uz kobru.

Tad Margarita palūdza atļauju man piezvanīt, taču es brīdināju, ka neko neteikšu, jo balss frekvence nekavējoties dekamuflētu manu īsto vecumu. Bet viņai nemaz nevajadzēja manu balsi, viņa piezvanīja un vismaz pusstundu stāstīja, ko ar mani izdarīs un kā. Visu šo laiku es ar saltu, aprasojušu pieri centos, cik nu iespējams, neelpot – kā cilvēks, kuru ierok kapā dzīvu un kurš baidās strauji iztērēt visas skābekļa rezerves. Kādu citu reizi viņa nolēma piezvanīt no dušas un uzstājās savā klausules galā vismaz 40 minūtes, kuru laikā es nedzirdēju neko citu kā plūstoša ūdens skaņas. Iespējams, telefonu viņa bija ietinusi maisiņā kā televizora pulti, lai nesamirkst. Šķita, ka ūdens jau ir ielijis man ausī, bet nolikt klausuli neuzdrošinājos aiz cieņas pret viņas vecumu un dzirdēju tikai atsevišķas vārdu zilbes.

Tad Margarita mudināja tikties dzīvē un es piekritu, lai gan uztraucos kā pirms eksāmena. Viņa dzīvoja Gulbenē, bet darba darīšanās bieži devās uz Rīgu, un mēs norunājām tikties kafejnīcā. Es cerēju, ka tante taču nevar būt pavisam netikla, galu galā viņas vecumā cilvēkam būtu jāparādās arī citām interesēm. Viņa atnāca un noglāstīja man vaigu – tas mani ievērojami satrauca. Vienīgā asociācija bija ar skolotāju, varbūt arī tādēļ, ka viņai bija brilles. Iztēlojos, ka tante tūlīt liks skriet pie apkopējas pēc krīta vai pavēlēs slaucīt klases puķes ar glicerīnu. Margarita teica, ka tas viss esot neprātīga dēka un viņa pati par to ir šokā, bet atkāpties nebūt neatkāpās. Pastāstīja, ka ir bijusi precējusies un viņai ir meita manos gados, bet tagad dzīvē tāds periods, ko es iztulkoju kā ārzemnieka vai ne-ārzemnieka meklējumus. Bija skaidrs, ka jābrauc uz Gulbeni, varbūt dabūšu redzēt arī mazbānīti. Tante piekodināja, ka ciest nevar, ja vīrietis novelk viņas krūšturi, jo viņai esot dažādas krūtis. Es neko tādu nekad nebiju dzirdējis, bet jaunas zināšanas allaž godāju.

Bija ziema, es viscaur nomazgājos vairākkārt, uzvilku jaunas zeķes un devos uz autobusu. Blakus sēdēja jauna meitene, kura bija slaida kā airis un miga ciet. Es norādīju uz savu plecu, un viņa patiešām paklausīgi mēģināja uz tā atlaisties. Vai nu plecs izrādījās par asu, vai arī meitenīte pēkšņi atskārta, ka aizgājusi par tālu, bet pēc laika viņa tomēr pārdomāja un centās palikt vertikāla pati saviem spēkiem. Viņa nemaz nenojauta, ka nakts melnumā dodos pie tantes Margaritas, un es pats no šīs domas bijos. Pamazām zuda cerība, ka izdosies dot pretsparu netikumam. Autobuss apstājās Gulbenē, un viņa mani jau gaidīja, lai vestu uz savām mājām. Negaidīti izrādījās, ka viņas bijušais vīrs dzīvo turpat, lai arī tobrīd bija prom. Es saausījos, domādams, ka viņi abi mani dekonstruēs un galvu iesālīs mucā ar kāpostiem, un kļuvu piesardzīgs kā sapieris. Attieksmi pret bijušo vīru Margarita neslēpa – pat norādot uz viņa aizvērtajām durvīm, ar nopūtu noplātīja rokas. Izrādījās, ka viņš bija mājā veicis remontu, turklāt, viņasprāt, sliktu. Es paraudzījos uz uzlīmēto flīžu asimetriskumu un piebalsoju, jo remonts tiešām bija viduvējs, turklāt acīmredzami kalpoja par attaisnojumu viņa eksistencei netālu no bijušās laulātās draudzenes. Tad mēs apsēdāmies uz gultas malas un viņa vaicāja, kāda velna pēc es internetā nodarbojos ar muļķībām, bet es nepārliecinoši izklāstīju savu politisko manifestu, kas beidzās ar viņas krūštura noņemšanu. Pat paturot prātā, ka viņai tas šķiet nepieņemami, es nezināmu iemeslu dēļ to tik un tā izdarīju. Tas bija tikpat paradoksāli kā vērot, piemēram, smēķējošu ārstu. Bet krūtis tiešām bija dažādas. Viena lielāka un augstāka, otra zemāka un mazāka: tās bija kā purva ciņi.

Un tad es sajutos kā smēdē, bet ne kā kalējs. Kā gludināmais dēlis, bet viņa teica "ššš" kā gludeklis. Vai arī kā grafīts, no kura mēģina iegūt dimantu, un tam, kā zināms, vajag pārcilvēcisku spiedienu. Viņa bija kā ēvele, kas neķērās pret zariņiem, bet lauza tos. Vienubrīd šķita, ka mani viņa uztver kā loku, ar kuru vēlas šaut, es biju nostiepts un sagriezts. Tam sekoja hidrauliskās preses izmēģinājumi, kuri bija mērāmi atmosfērās. Un atmosfēra tur valdīja nepielūdzama un baisa. Tā jūtas sliedes, mazbānītim pa tām traucoties. Pēkšņi no griestiem man virsū sāka velties kaut kas liels un melns. "Vīrs!" paguvu sekundes desmitdaļā nospriest, reizē atvadoties no nobrāzto ceļu bērnības, sliktajām atzīmēm skolā, poļu pornogrāfijas žurnāla, kas paslēpts bēniņos, sapņu velosipēda "Stārķis", kivi saldējuma stūra veikalā un visiem radiem, kuri uz vietas būs beigti kā kareivji pēc fosgēna, uzzinot, kādā netikumā esmu kritis tantes spiediena dēļ. Nākamā doma bija – tas ir melnais lācis, kurš mani tūlīt saplosīs nepiedienīgā izskatā, jo par beigtu izlikties nepaguvu un izskatījās, ka Margarita to nemaz arī nepieļautu. Apsvēru domu, ka viņa tieši uz to tiecās. Trešā hipotēze par melnā briesmoņa dabu bija – tas ir Dieva sods, jo Radītāja pacietības mērs nu bija izsmelts. Turpat, Gulbenes mājā ar slikto remontu.

Piķa melnais briesmonis izrādījās kaķis, kurš nokļuva istabā pa tam veltītu caurumu pie griestiem, un abi lietas figuranti viņam bija dziļi vienaldzīgi. Pēc brīža mēs ar namamāti jau smēķējām, birdinot pelnus uz palaga, un viņa prasīja, kas man ir aktuāls, bet es vēl nepārliecinošāk klāstīju dzirdētas patiesības par rasēm un valsts nākotni. Bez brillēm viņa izskatījās nevis pēc skolotājas, bet pēc vīrieša. Šo domu es dzinu prom no galvas, lai gan apzinājos, ka netikumam tiešām nav robežu.

Apskatot tepiķi pie sienas un citu pēc svešiem cilvēkiem smaržojošu iedzīvi, painteresējos par Margaritas meitu. Vaicāju par teorētisku iespēju kādreiz apvienot mūsu piepūli un realizēt pilnvērtīgu saplūsmi vienlaicīgi, bet viņa tam kategoriski nepiekrita. Gan jau aiz kūtruma. Es jutu atvieglojumu par to, ka vīrs neuzkrita mums no griestiem kā sikspārnis, taču modrību centos nezaudēt. Pastāvēja varbūtība, ka tad, kad būšu iemidzis, viņa var nogriezt manu galvu ar makšķerauklu. Vienkārši apmetīs ap kaklu un spiedīs tik ilgi, līdz aukla pārgriezīs miesu tik viegli kā zefīru, bet kauls padosies, jo Margarita trāpīs tieši starp kakla skriemeļiem. Vai arī nodīrās ādu un ar to apsitīs sēdekli mazbānītī. Galu galā, arī vīrs tomēr vēl varēja pagūt uzkrist virsū, kaut vai atriebjoties par remonta kritiku. Kad sāka aust gaisma, sākumā kā sārta nojausma, es klusībā cerēju pielikt eksekūcijai punktu. Bija skaidrs, ka netikums ir uzvarējis, turklāt vairākkārt.

Margarita runāja un uzvedās kā pieaugusi tante, tikai vaļīgāk nekā tās, ar kurām saskāros parasti. Tuvplānā ar viņu mijiedarbojoties, konstatēju, ka pēc taustes viņa atgādina nopūtušos balonu. Tātad arī skolas pasniedzējas būtu līdzīgas, ja vien es tās iedomātos aiztikt. Viņas kāju nagi atgādināja padomju televizoru izliektos kineskopus, viņai trūka pēdējā redzamā augšžokļa zoba, un bez brillēm viņa miedza acis, gluži kā mēdoties. Es domāju par to, cik tas ir savādi – visa pasaule nezina, kas šai Gulbenes mājā notiek, lai gan tas neapšaubāmi ir kaut kas ārkārtējs un tik intensīvs kā autosacīkstes. Un Margaritai ir vīrs un meita, bet tie dzīvo mājīgā pārliecībā, ka mamma gatavo garšīgas kotletes. Viņa bija dzīvs cilvēks, bet nav nekā dīvaināka par dzīvu cilvēku – tā man vismaz šķita tajā krēslā ar melno kaķi. Viņa uzcepa man dažas olas, un nekādi nevarēju pierunāt viņu to nedarīt. Nospriedu, ka tas atšķir pieredzējušu sievieti no nepieredzējušas. Kautrīgi paēdu un devos uz autobusu, bet viņa – uz darbu. Paiet es varēju tikai drusku atplestām kājām kā lielais burts "A", autobusā tupēja onkuļi un tantes, kuras iemiesoja sevī paredzamību un gausumu pretstatā naktij. Iespējams, arī viņi tumsā mēdza ļauties kaislei, tomēr tikumam es torīt ticēju jau manāmi mazāk. Margarita vēl vienu reizi man piezvanīja, vaicājot, vai viss kārtībā un vai esmu nonācis galapunktā, bet izklausījās, ka viņa par mani nav augstākās domās kā par sava bijušā vīra remontu. Autobuss vilkās pa apledojušiem lauku ceļiem, šofera saujā pēc sveiciena bira aukstas monētas, es beidzot atļāvos nedaudz iemigt, pirms tam pats sev pie deguna nobubinādams: "Bet vismaz ne ar ārzemnieku."

Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!