Starptautisku atzinību ieguvušais turku rakstnieks Orhans Pamuks savā dzimtenē tiek uztverts neviennozīmīgi. 2005. gadā pret viņu tika izvirzīta kriminālapsūdzība par izteikumiem, kuros Pamuks atzīst turku īstenoto genocīdu pret armēņu tautu, un viņš bija spiests emigrēt. 2006. gadā Pamuks kļūst par Nobela prēmijas laureātu – ar romāniem "Mans vārds ir sarkans", "Melnā grāmata", "Sniegs" un citiem viņš ir kļuvis pazīstams vairāk kā 60 pasaules valodās, 2008. gadā izdevuma "Prospect Magazine" aptaujā viņš atzīts par ceturto ietekmīgāko domātāju pasaulē. Pirms kāda laika Pamuka paziņojums par vēlēšanos atvērt privātu muzeju izraisīja plašu interesi. Tika ironizēts par to, ka savu Nobela prēmiju rakstnieks nevis iegulda izdevīgos darījumos, nodzer vai ziedo labdarībai, bet izmanto, lai uzceltu sev pieminekli, ko citādi no nepateicīgās turku tautas viņam nesagaidīt. 2008. gadā iznāca viņa romāns ar nosaukumu "Nevainības muzejs", bet pirms gada Stambulā ir atvēries Nevainības muzejs (Masumiyet Müzesi) – pirmais muzejs pasaulē, kas uzbūvēts pēc romāna motīviem. Šīgada aprīlī, skaidrojot un popularizējot savas idejas par muzeju mērķiem un vietu kultūrā, Orhans Pamuks ir izplatījis manifestu, kurā pasludina nākotnes muzeja ideālu – individuālistisku, privātu un vērstu uz cilvēku, nevis nāciju. Publicējam šī manifesta tulkojumu latviešu valodā.
Man patīk muzeji, un es neesmu vienīgais, kuru tie dara laimīgu jo dienas, jo vairāk. Es uztveru muzejus ļoti nopietni, un tas dažkārt noved pie dusmīgām un niknām domām. Taču es negribētu runāt par muzejiem dusmās.
Manā bērnībā Stambulā bija pavisam maz muzeju. Lielākoties tie bija vienkārši saglabājušies vēstures pieminekļi, vai – kas ārpus Rietumu pasaules ir retums – tās bija vietas, kas drīzāk atgādināja valsts pārstāvniecību.
Vēlāk, sastopoties ar mazajiem Eiropas pilsētu šķērsielu muzejiem, es sapratu, ka muzeji, gluži tāpat kā romāni, var runāt arī viena cilvēka vārdā.
Es negribu piezemēt Luvras, Metropolitēna muzeja, Topkapi pils, Britu muzeja, Prado un Pinakotēkas nozīmību – tie visi ir neapšaubāmi cilvēces dārgumi. Taču es negribētu, lai šie brīnišķi monumentālie veidojumi kalpotu kā paraugs nākotnes muzejiem.
Muzejiem vajadzētu pētīt un atklāt jaunā un modernā cilvēka pasauli un dabu, it īpaši – tā cilvēka, kas nāk no augošām ārpusrietumu nācijām. Taču lielo, valsts finansēto muzeju mērķis ir pārstāvēt valsti. Tas nav nedz labs, nedz arī nevainīgs mērķis.
Es gribētu izklāstīt savas domas pēc kārtas:
1. Lielie nacionālie muzeji, tādi kā Luvra vai Ermitāža, izveidojās un kļuva par nozīmīgu tūrisma galamērķi līdz ar karaļu rezidenču atvēršanu publikai. Šīs iestādes, kas padarītas par nacionāliem simboliem, ir atspoguļojušas valsts dzīvesstāstu – citiem vārdiem sakot, vēsturi – kā kaut ko daudz svarīgāku par atsevišķu indivīdu dzīvesstāstiem. Diemžēl, tieši indivīdu dzīvesstāsti ir daudz piemērotāki mūsu cilvēka dabas atklāšanai.
2. Mēs varam saskatīt zināmas paralēles tajā, kā pilis pārtapa nacionālos muzejos, un tajā, kā eposi pārtapa romānos. Eposi līdzinās pilīm un stāsta par tajās dzīvojušo seno valdnieku varoņdarbiem. Nacionālajiem muzejiem vajadzētu tādā gadījumā līdzināties romāniem, taču tas nav noticis.
3. Mums ir līdz kaklam muzeji, kas cenšas konstruēt sabiedrības, kopienas, komandas, nācijas, valsts, tautas, kompānijas vai sugas vēsturisko naratīvu. Mēs taču zinām, ka vienkāršie ikdienas stāsti par konkrētiem cilvēkiem ir bagātīgāki, cilvēcīgāki un sniedz daudz vairāk prieka nekā gigantisku kultūru stāsti.
4. Ķīniešu, indiešu, meksikāņu, irāņu vai turku vēstures bagātību izrādīšana nesagādā nekādas problēmas – protams, tas ir jādara, taču tas nav grūti izdarāms. Daudz grūtāk ir izmantot muzejus, lai ar tādu pašu spožumu, spēku un dziļumu vēstītu par konkrētu šajās zemēs dzīvojošu cilvēku dzīvesstāstiem.
5. Veiksmīga muzeja mērauklai būtu jābūt nevis prasmei atspoguļot valsts, nācijas vai kompānijas vēsturi, bet gan spējai atklāt indivīdu cilvēciskās īpašības.
6. Muzejiem jākļūst mazākiem, individuālistiskākiem un lētākiem. Tikai tā tie varēs nolaisties līdz cilvēka līmenim. Lielie muzeji ar to platajām durvīm aicina mūs aizmirst par savu cilvēciskumu un pieņemt valsti līdz ar tās iedzīvotāju masām. Šis ir iemesls, kāpēc miljoniem cilvēku ārpus Rietumu sabiedrības baidās spert kāju šajos muzejos.
7. Par esošo un nākotnes muzeju mērķi ir jākļūst nevis valsts pārstāvniecībai, bet gan atsevišķu cilvēku pasaules atspoguļošanai – to cilvēku, kas gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši un strādājuši smagā apspiestībā.
8. Līdzekļi, kas tiek ieguldīti monumentālos, simboliskos muzejos, būtu jāpārdala mazākiem muzejiem, kas stāsta par konkrētiem cilvēkiem. Šie līdzekļi ir jāizmanto, lai iedrošinātu un atbalstītu cilvēkus pārvērst savas mājas un to stāstus par izstāžu zālēm.
9. Lietas, kas netiek izrautas no ierastās vides, bet rūpīgi un autentiski tiek saglabātas dzimtajās mājās, pašas izstāsta savu stāstu.
10. Milzīgās ēkas, kas nomāc visu apkārt esošo un veselas pilsētas, mums neko nedod, tieši otrādi, tās iznīcina cilvēciskumu. Daudz cilvēciskāk ir radīt pieticīgus muzejus, kas kaimiņos esošās ēkas, ielas un veikalus padara par savas ekspozīcijas sastāvdaļu.
11. Nākotnes muzeji atradīsies mūsu mājās.
12. Viss ir pavisam vienkārši:
Nevis eposi, bet romāni.
Nevis atrādīšana, bet izpausme.
Nevis pieminekļi, bet mājas.
Nevis vēsture, bet stāsti.
Nevis nācija, bet persona.
Nevis grupas, bet indivīdi.
Nevis liels un dārgs, bet mazs un lēts.
2