Šogad par "Satori" grāmatžurnāla un vasaras nometnes atslēgas vārdu ir izvēlēts jēdziens "paģiras" – aizvadītās Latvijas simtgades svinību kontekstā, jo pēc svinībām bieži vien nākas izdarīt arī nebūt ne patīkamus secinājumus. Gatavojoties "Satori" nometnes nodarbībām, dokumentālās prozas jeb publicistikas meistarklases dalībniekus mudināju paraudzīties uz šo parādību plašāk, bet vienlaikus personiskāk – kauna kontekstā. Aicināju padomāt par situācijām, kad privāts kauns kļūst publisks vai otrādi. Iedvesmojoties no dokumentālās prozas darbnīcas dalībnieku darbiem, piedāvāju savu versiju. Par savu kaunu.
"Sunīts ir nesmuks,
sunīts ir lempīgs,
sunīts ir skumjš;
tāpēc, ka nesmuks,
tāpēc, ka lempīgs,
tāpēc, ka dumjš."
Vizma Belševica. Raimonds Pauls. "Sunītis"
Ziemas sezonā skolā obligāti bija jāvalkā maiņas apavi. Zābaki jāatstāj plauktiņā garderobē, un jāuzauj kurpes vai sandales. Skolā bija dzestrs, tāpēc sandales mēdzu vilkt virs biezajām vilnas zeķēm. Tas nebija nekas īpašs, tā darīja visi. Ja bija piesalis, fizkultūras stundās bija jādodas slēpot vai nu uz tuvējo pilsētas siltumtrases nogāzi, vai pa kolhoza tīrumā iebraukto trasi. Atkušņa laikā drīkstēja uz skolu neņemt slēpes, jo tad no kalniņa brauca vai nu ar ragaviņām, vai polietilēna plēvēm. Tas notika tieši šādā atkušņa dienā. Beidzās matemātikas vai latviešu literatūras stunda, beidzās starpbrīdis, un pienāca kārta fiziskās kultūras nodarbībām. Visi apvilkām āra drēbes, paķērām ragavas, polietilēna plēves un gar skolas paksi jozām uz kalniņu. Laikam pat paguvu dažas reizes nošļūkt ar savām ragaviņām un tikai tad pamanīju, ka esmu sandalēs un zeķēs. Sniegs zeķu vilnā jau bija paguvis izveidot apaļas ledus bumbiņas, taču stunda vēl nebūt nebija galā.
– Ko tad tu sandalēs? – kāds man uzsauca.
– A tā vajag! – es atcirtu, spītīgi aizlūstot balsij un norijot asaras, un turpināju vilkt savas ragutiņas. Es taču nevarēju atzīties kļūmē vai stundas vidū atgriezties skolā un pāraut zābakus. Tas nekas, ka kājas jau bija slapjas. Taču, lai arī mani vadīja spīts, par savu neapdomību izjutu pamatīgu kaunu. Ar savām ragaviņām tikpat kā vairs nebraucu un atlikušo stundu saldams nostāvēju kalna galā. Pēdējās stundas klasē aizvadīju slapjām kājām.
Kopš tā laika esmu izjutis daudzus dažādus kaunus.
Kaunu no moderno deju kursiem.
Kaunu, nespējot pievilkties pie stieņa.
Kaunu par savu seju.
Kaunu par savu ķermeni.
Kaunu par nespēju uzlūgt meiteni uz deju.
Kaunu par nespēju pārmest kūleni atmuguriski.
Kaunu par savu kārnumu.
Kaunu par aptaukošanos.
Kaunu par izcelsmi no laukiem.
Kaunu par tēva krāsošanas prasmēm.
Kaunu par mammas darbavietu pilsētas katlumājā.
Kaunu par vecāku nespēju nopirkt man visu, ko vēlos.
Kaunu par pirmajām brillēm.
Kaunu par savu seju bez brillēm.
Kaunu par sirmajiem matiem.
Kaunu par izkritušajiem matiem.
Kaunu par nespēju atzīties mīlestībā.
Kaunu par šķībiem zobiem.
Kaunu par savu prasmi skūpstīties.
Kaunu par prasmi mīlēties.
Kaunu par savu materiālo stāvokli.
Kaunu par savām valodas prasmēm.
Kaunu par savu balsi (īpaši ierakstā).
Kaunu par piedzeršanos iepriekšējā vakarā.
Kaunu par politiķa runu.
Kaunu par laikā nepadarītiem darbiem.
Kaunu par iedzeršanu no rīta.
Kaunu par latviešu veiksmes stāstu.
Kaunu par apģērbu.
Kaunu par sarunāto.
Kaunu par nezināšanu.
Kaunu par laikmetīgo mākslu.
Kaunu par ierakstīto internetā.
Kaunu par to, ka esmu pārāk jauns.
Kaunu par neierakstīto internetā.
Kaunu par mūsdienu literatūru.
Kaunu par politiskiem lēmumiem.
Kaunu par pornogrāfijas skatīšanos.
Kaunu par to, ka esmu nelaimīgs.
Kaunu par drukas un stila kļūdām.
Kaunu par masturbēšanu.
Kaunu par izglītības trūkumu.
Kaunu par neprasmi.
Kaunu par pastrādāto.
Kaunu par depresiju.
Kaunu par nepamatotu dzīvesprieku.
Kaunu par to, ka esmu laimīgs.
Kaunu par to, ka esmu vecs.
Kaunu par pārmērīgu mīlestību pret sevi.
Kaunu – vienkārši par kaunu.
Kaut kur izlasīju, ka kauns ir vienīgais emocionālais stāvoklis, kas ir disfunkcionāls jeb degradējošs individuālā līmenī, bet funkcionāls jeb lietderīgs sabiedrības līmenī. Kaunēties nozīmē izjust nevēlēšanos aizskart citu jūtas, lai cik arī nepamatota šāda nevēlēšanās būtu. Un Dievs Tas Kungs Vecajā Derībā sauca cilvēku, sacīdams: "Kur tu esi?" Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos."
Kauna pētnieki – jā, ir arī tādi – izdala piecus kauna tipus. Pirmais ir patiesais kauns, kas saistīts ar reālu pazemojumu, negodu vai nosodījumu. Otrais ir viltus kauns, kas dzimst no šķituma, ka citi tevi nosoda vai nievā. Trešais ir viltus kauns, kas izpaužas kā kauns par kaunu, liekot kaunu paturēt noslēpumā. Ceturtais ir toksiskais kauns, kas parasti saistīts ar tādiem neizstāstāmiem pāridarījumiem kā incests vai bērnu seksuālā izmantošana. Un visbeidzot ir aizvietojošais kauns, kas izpaužas kā kauns par citas personas rīcību vai kaunu. Ja neņem vērā toksisko kaunu, domāju, ka visi pārējie man piemīt.
Kolīdz vienu no saviem kauniem jūtos pieveicis, vietā uzrodas kāds cits. Kauna pārvarēšanai mēdz būt dažādi paņēmieni. Laika gaitā no kauna pamatīgi nogurst. Turpinu meklēt tādu, par kuru pēcāk nebūtu jākaunas. Un lai arī citiem par mani nebūtu kauns. Pagaidām nav izdevies, bet es spītīgi cenšos.
11