Šis ir fragments no topošā romāna, ko raksta dzejnieks Andris Ogriņš.
tātad – mans draugs raksta grāmatu. ja klāt nebūs trešās vai vēl kādas personas, dažreiz, runājot par savu draugu, atļaušos lietot vietniekvārdu "viņš", jo "draugs" citreiz ir tāds kutelīgs apzīmējums.
kādā saulainā pavasara dienā mēs aizbraucām uz viņa ārpilsētas namiņu, ap kuru pletās ne visai liels, tomēr dzimtās zemes gabaliņš. es, drūmi tērgādams, raku dobes, lai kaut ko iestādītu. neskatoties uz manu ikgadējo centību, ziemās mēs allaž ciešam badu. bet šis apsēdās lotosa pozā un mēģināja iesakņoties, un būtu jau izdevies, ja mana lāpsta svaigās saknītes nenocirstu. jāpiebilst, ka mans draugs ļoti reti apvainojas, bet citādi viņam piemīt visas cilvēciskās vājības. tad nu tā – nez no kurienes viņa rokā atkal parādījās zīmulis un bloknots. es par to vairs nebrīnos. kad brīnumi notiek pārāk bieži, tie vairs nav nekādi brīnumi, tā ir ķēmošanās. viņš atkal ķērās pie burtu zīmēšanas, bet es, atmetis visiem darbiem ar roku, viņa nelielajā pagrabiņā sameklēju kārtējo zirnekļa apausto (ko viņš ar to tīklu grib noķert?) šņabja pudeli. velns, cik daudz var ietilpt tādā mazā pagrabiņā, gluži tikpat, cik velnu manā caurajā kabatā. viens pats jau dzer tikai rakstnieku mājās un viesnīcās, tāpēc nosēdos draugam līdzās, un mēs dzērām, līdz izdzērām viņa pagrabu sausu. pēc ieilgušas pauzes viņš sacīja:
– zini, mūs, nu, reiz piemeklējusi negaidīta dieva svētība.
– ko tu tur muldi? – cik vien iespējams pieklājīgāk pajautāju, un tas skan ļoti pieklājīgi, ņemot vērā izdzertā alkohola daudzumu.
– slapjajos gadalaikos pagrabs nebūs jāsusina.
– bet tu taču raksti romānu. kā tad bez susināšanas? – jau krēslojošās acis pret viņu pavērsis, vaicāju.
– muļķis tu esi, lai arī mans labākais draugs.
– ...
– ...
no rīta saprotamu iemeslu dēļ mēs pamodāmies pavisam citā noskaņojumā. zākājām jebkuru animismu, misticismu, mācības par dvēseles glābšanu un sasodītos intelektuāļus, kuri daudz un gudri grab, bet, kad tu tādai pākstij pajautā pāris latiņus, lai salāpītu atirušās smadzeņu vīles, tad kārotā vietā saņem kārtējo sakaltušo zirni. tomēr vienu zelta bedri mēs abi pazīstam. bedrei ir gari mati un vēl garāka bārda, melnas brilles, kas nobloķē jebkuru emociju noplūdi. viņš izpalīdzēs, viņš vienmēr izpalīdz vājākajiem, un mans draugs kā grāmatas rakstītājs pie tādiem noteikti pieskaitāms. bet es? ko nu par mani. es esmu nepieskaitāmais, kas zelta bedrei nozīmē apmēram vienu un to pašu. karalis brusubārda. viņam pieder seksa rotaļlietu veikalu tīkls, un man ir aizdomas, ka visi šie kosmiskie rīki, ko dažas sievietes ar baudu ievada sevī, ir no citām galaktikām atlidojušu saprātu zondes. viņš, protams, saņem ne tikai naudu par pārdoto preci, bet vēl kaut ko, par ko es šoreiz vienatnē pats paklusēšu.
– ...
no visa iepriekš uzrakstītā man sāk sāpēt galva un jāiedzer vīns. lai gan jocīgi. draugs raksta, bet galva sāp man. par to vēl kādreiz parunāsim. un arī stāsts par to sasodīto dārziņu nav beidzies. nāks rudens, un tajā pleķī būs izaugušas tādas ēdamas un neēdamas lietas, ka prieks skatīties, bet kādam atkal prieks aprakstīt. tāpēc, ka turpinājums vienmēr seko pa pēdām. iestādi kaut ko vai neiestādi, uzraksti vai neuzraksti, dzīvo vai nedzīvo, bet turpinājums neatpaliek. turpinājums ir ēna. un tad mans saulesbrālis rezumē.
– vācies taču gulēt!
– man tas nav nepieciešams.
– tev jānoskatās šīs nakts sapņi.
– kā tad, es skatīšos, bet tu noskatīsies un vēlāk pierakstīsi.
– kā vēlies, vecīt, arlabunakti.
– manus sapņus tev neredzēt, nolādētais papīra smērētāj.
– ...
– ...
esam pilsētā. sēžam pie pilsētu caurdurošas upes un pētām atkritumu urnā atrasto karti. kāds sacīs – muļķīgi, jo šo pilsētas daļu mēs pārzinām pat pārāk labi. tik labi, ka tā jau ir apnikusi, kaut arī skaitās gadsimtu gaitā būvētā, spridzinātā, atkal būvētā un visdaiļākā sejas daļa. tomēr kartē var atrast ne tikai vietas, uz kurām nokļūt, un veidus, kā tas izdarāms. kartes daudz ko atklāj arī par to līdzšinējiem īpašniekiem, un tieši tas interesē manu draugu – grāmatas skribelētāju. šī karte viņam tā iepatikusies, ka viņš apsver iespēju to restaurēt un ielīmēt savā romānā, lai arī viņa romāns nav par kartē redzamās pilsētas vēsturi un kanalizācijas sistēmas uzbūvi.
– kam tad tev tas vajadzīgs? meklē lietas un liecības, kas tieši attiecas uz to, ko tu taisies aprakstīt.
– par tevi, vai? – šis nicīgi novelk.
– un par ko tad? par sevi? – pūlos, lai mans jautājums izklausītos vēl nicīgāks un aizvainojošāks, lai gan, kā jau iepriekš rakstīju, mēs esam labākie (?) draugi.
– skat, kur nāk mūsu garmatis, tikai šodien bez bārdas. šodien viņa ir apburošas figūras īpašniece, ne miņas no vīrieša! – viņš tikpat negaidīti, kā norisa šī parādība, mainīja sarunas tematu.
– un neiztrūkstošais šķidrā arsenāla vezums arī velkas līdzi, tad jau atkal mirsim, lai rīt, iespējams, augšāmceltos.
– ...
– ...
aizmirsu pateikt, ka mūsu dialogi parasti beidzas ar abpusēju paklusēšanu, kas tomēr kaut ko izsaka. un noteikti ko svarīgāku par iepriekš sacīto.
nenomirām. izstaigājām visas zināmās vietas, lai sastaptu visus zināmos ļaudis un izrunātu visas jau iepriekš zināmās sarunas. ne bez patikas izdabājām garo matu īpašniecei, jo citādi atkal visu vakaru sēdētu uz sēkļa, skatītos televizoru un sūkstītos, ka neko vērtīgu nerāda. cik bieži neesam paši sev pārmetuši, ka sportu mēs nemīlam un politika mums riebjas, raidījumi par zemniekiem un kultūru ar stibu dzen dziļāk nomāktībā, bet (un tas vairs nav pārmetums mums), mūsuprāt, labas mākslas filmas rāda ļoti reti. ak, pareizi, ir jau arī zinātnes kanāli. nevienam nav liegts vērot, kā tiek būvētas dārgas automašīnas, kuģi, lidmašīnas un debesskrāpji, kā lauvu māte simto reizi noķer zebru vai zilonis izplata cilvēka ausij nedzirdamus zemfrekvences viļņus, lai sazinātos ar citiem ziloņiem. vai kurš nu ko izplata. un parasti tā ir vienveidīga informācija, it kā mūsu karalienei trūktu pienācīgas reklāmas.
es nezinu, vai ievērojāt, bet mans draugs lasa manas domas, tāpēc viņa iejaukšanās mana prāta monologos nav nekas neparasts. piemēram, tagad.
– ar tiem zvēriem gan tu šauj pār strīpu, labi, ka vismaz augus liki mierā, augiem ir nenovērtējama loma mūsu dzīvē. bez augiem mēs sen būtu nosmakuši, nemaz nerunājot, par degošu augu neatsveramajām īpašībām. miesas un gara siltums, lūk, kas ir sadedzinātie augi. un nekremētie dzīvnieki? cik smieklīgi mēdz uzvesties suņi, kaķi un pārējie mājdzīvnieki... atceries, kā pats, vēderu turēdams, esi vēlies no dīvāna, slaucījis asaras un pēc neveiksmīgākiem kritieniem – arī asinis.
– labi jau labi. brauksim uz mājām pētīt satelīttelevīzijas faunu. man gan šķiet, ka televizors paliks neieslēgts un mēs trijatā atdarināsim mērkaķus. vai ne, gundega? – (atvainojos, ka neiepazīstināju. mūsu šobrīd gludi noskūto mecenāti sauc gundega.) saprotiet, kā vēlaties, bet mēs šoreiz trijatā atkal nedaudz paklusēsim.
– ...
– ...
– ...
pēc, maigi izsakoties, nemierīgas nakts, kad mēs ēdām, dzērām un citādi mērkaķojāmies, vajadzēja sekot mierīgai dienai. bet kas notika? tūdaļ mēģināšu pastāstīt. pēc senas kāzu tradīcijas visi trīs atradāmies vienā lielā gultā, un gulta kādā no daudzajām gundegas savrupmājām, kur reti kā trūkst un, ja trūkst, tas nekavējoties iznirst no zelta bedres gādīgās rokas. savā ziņā garlaicīgi, bet parocīgi.
viņš, vēlāk sapratīsiet kāpēc, savā rūtiņu bloknotā uzzīmēja aci, izgrieza to un, apsēžoties lotosa pozā, pielīmēja sev pie pieres. viņš bija ieslīdzis dziļā transā un meklēja kārtējās atziņas savai grāmatai, kas varbūt kādreiz skatīs gaismu tuneļa sākumā. bet ne jau atziņas vien viņš taustīja. viņš pūlējās uziet arī kādu emociju. es nezinu, kā viņam veicās, jo mēs ar karalieni, kā dažu labu rītu gadās, nodevāmies autopilota vai sen uzvilkta pulksteņa mīlestībai, kurš tūdaļ apstāsies.
viņš negaidīti izlīda no transa un sāka kliegt, lai mēs vācamies pie visiem velniem, jo tik tikko tā – emocija – jau bija viņa lēni pukstošajā sirdī, un še tev, no mūsu monotonās darbības gultai nolūza kāja. atkārtošos, mēs ļoti reti viens uz otru apvainojamies, bet šoreiz... es noplēsu viņa papīra aci, zem tās uz mani blenza īstā, kas mani nekavēja pa to kārtīgi iekrāmēt, atņemot tai visas varavīksnes krāsas un padarot to zilu. viņš savukārt nozilināja abas manējās, bet atšķirībā no viņa es spēju redzēt. viņa trešā gan kādu laiku neko nerādīja.
– idiots, idiots, idiots un vēl vienreiz idiots! – šis, zaudējis meditācijas izraisīto savaldību, auroja.
– aizveries, izķidātā varavīksne! – es atkliedzu, vērodams, kā mājas saimniece mierīgi, mums nekādu uzmanību nepievērsdama, dodas uz virtuvi, pagatavot kaut ko ēdamu. (brokastīs bija tomātu sula, pamatīgi bagātināta ar šņabi, konjaku, alu un vēl citiem naktī garām palaistiem dzērieniem.)
– vai nevarētu dabūt vēl kaut ko? man un tam otram idiotam derētu arī kāda sviestmaize no tuvējā krodziņa un acu zāles.
– pret acīm labi palīdz palmu lapu pīpēšana, – viņa viszinīgā balsī pavēstīja un uztina mums pārīti, pēc tam paņēma telefonu un uzspieda restorāna numuru.
– un kā tev pašai pēc vakardienas? – abi idioti reizē iejautājās.
– nekas. mēs taču jau esam saradojušies ar naktīm un viens otru. atceros, kā kādā pagrīdes baznīciņā mūs trīs salaulāja prātu, bet ne ordināciju zaudējis garīdznieks, šim laikam šķita, ka viņa priekšā stāv pati trīsvienība.
– ...
– ...
– ...
dūmiņš sāka iedarboties. mēs atkal bijām draugi, bet gundegai sāka augt bārda. tā jau notiek. viņai ir arī citi medību lauki, un pret šo kaisli nav viegli cīnīties, bet karalis brusubārda arī nemēģina, un mēs viņu par to mīlam, jo paši neesam nekādi cīnītāji. kārtīgi ieturējāmies, saplēsām svaigākās avīzes, no sienas izvilkām tajā iedurto tv pulti, iegājām dušā, izmazgājām zobus, pasēdējām uz poda, nu, gluži kā labākajos kāpu zonas namos. saķemmējām matus un gājām zvejot. draugs – burtus, brusubārda – sievietes, bet es – vīna krastā izmestos līķus (cilvēkiem ar vājiem nerviem tas, ko tagad sacīšu, iespējams, izsauks šoku, tāpēc jau iepriekš viņus brīdinu), tātad – zvejot vīnā noslīkušos, lai ar viņiem sadzertu tubrālības.
jūs jau saprotat, ko ar to domāju, ja ne, tad kārtējo reizi paklusēšu.
– ...
mūsu vaigos dziļi iegrimusi pēcpusdiena. mūsu lauleni nekur nemana. laikam būs nogrābusi savu zelta zivtiņu. kokos rotaļājas vējš, un mums uzsmaida katra sniegpārsla. esam, neesam pelnījuši? kad vēl bija laiks, savā dārzā neko neiestādījām, respektīvi, ja neatradīsim ko graužamu, nomirsim badā. par pašu vākiem maza bēda, bet žēl nepabeigtā romāna. citu tik dāsnu sievu arī neatrast. īsāk sakot, pesimisms pelēkajās debesīs sit augstu vilni.
bet tur jau viņa brauc savā asinssārtajā karietē, kur līdzās labākajiem ārzemju vīna ražotājiem līdzās sēž pašmāju skābēto kāpostu burka. vēl aizvien kontrastu plosīta sieviete, kontrastu piepildīts draugs un vienkārši kontrastains es, bet visi kopā gan jau pārziemosim.
– kur tad tu nu biji? – es painteresējos.
– dzīvoju pilnīgā noslēgtībā.
– klosterī pie mūķenēm, vai?
– un tev šķiet, ka tur mēdz būt pilnīga noslēgtība? – šī atcērt caur atvērto automašīnas logu.
– ziniet, ja brūk visi tilti, jāuzcērt laiva, – domīgi norūca mans izsalkušais un izslāpušais bēdubrālis.
– ...
– ...
– ...
– kāpiet vien iekšā. neesat jau nekādas mūķenes.
mēs rāpjamies asinssarkanā apvalka iekšās, pārmijam dažas žāvas un ieslīgstam miegā – trauslā kā apkārtnes gaiss. daba dara savu. cik ilgi pārtiksi no sniegpārsliņu smaidiem un kaķiem nolaupītām, pa logiem izmestām reņģītēm? pēc vairākām stundām viņa mūs pamodināja un piedāvāja katram izsmēķēt 111 cigaretes. mēs lielā ātrumā traucāmies pa laternu neapgaismotu ceļu, un viņa, ar vienu kāju stūrēdama, sāka manifestēt savus uzskatus par nāvi.
– nāve, piemēram, nav nekas cits kā saullēkta nesagaidīšana, un cik bieži mēs ziemā varam novērot saullēktu? – reti, tam taču mums jāpiekrīt, un viņa atplēsa nākamo cigarešu paciņu.
– es neesmu liels tabakas smēķētājs, tāpēc jūtu, ka ar to manu rītausmu tā būs kā būs, ja nu vienīgi manās sarkanajās acīs un sastingušajā debesu ķermenī, t.i., miesā.
– ...
– ...
mūsu ceļabiedrs turpina gulēt arī smēķēdams. ieradums no centrāltirgus tranšejām, un, lai gan viņš vienmēr un visur rakstīja savu (beidzamo?) romānu, miegā pamanījās sacerēt un skaļi nodeklamēt nesliktu dzejoli. abi ar gundegu attaisījām viskija pudeli un nolēmām viņa rindas – ne bez nelielas ironijas piedevas – pārspriest. dzejolis skanēja šādi:
mēs esam trīs es tu un tas slepkava
melnajos mūros atspīd tēli
par kuru nozīmi kā smalko lietu izsakām
zaglīgus minējumus
ar bērna muti slepkava neēd salmus kā vērsis
no viņa rokām pil visas šonakt mirušo vaimanas
cerību nozaudējuši čuksti lāsti un pateicības lūgšanas
tev līdzi ir smaga bagāža
čemodāns aplīmēts ar lidostu uzlīmēm
no zemēm pa kurām esi ceļojusi
izrādot savas ticības vairākkārt pārzīmēto seju
koferis pilns karpām
kad vienam pārim nodilst spuras un zvīņas
tu ņem nākamo
jo tikai tā tu vari staigāt pa ūdens virsmu
manī un slepkavā neraisot zemestrīci
es esmu draugs jums abiem un jūs
esat mani draugi
tā runā plīstošo zvaigžņu stikli
noskalotajās debesīs
un kaut kur tālu tālā tālumā
ieskandinātais klavesīns
jāpiebilst, to pavadīja ne vien tālumā skanošs klavesīns, bet arī smags avangards, kas plūda no auto akustiskajām sistēmām.
– kurš sāks? – jautāja gundega, kuras bārda jau labu laiku nebija manāma. vai tik nebūs nostājusies tikai vienā krasta malā, nojaukusi tiltus, bet laivu cirst negrasās?
– lai notiek, sākšu es, bet sarunāsim uzreiz – bez taviem literatūrzinātnieces pekstiņiem. labi, tātad – pirmā rinda diezgan skaidra. es esmu es, tu esi tu un viņš attiecīgi tas slepkava. melnajos mūros atspīdošie tēli tikpat labi uztverami gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. mūsu atspulgi redzami mašīnas logos, un mūsu trijotne labi apzinās, ka tie atspoguļojas arī nakts melnajā tumsā. nākamās divas rindas es jau mēģināju izskaidrot, bet, protams, tie var būt vien zaglīgi minējumi. ar bērna muti slepkava neēd salmus kā vērsis. jā, ko šis ar to domājis...? gluži vai jāsāk no viņa raustīties, labi, ka bērna vecumu jau pāraudzis. pirmā panta pēdējās divas rindas man liek domāt, ka tas žūpa labi (kas tur labs...) jūt visas pasaules sāpi. un tagad tava kārta, kamēr pār manu lūpu nenāk kas šķidrāks.
– tas nebūs grūti, jo, kā izsecinājām, šis pants ir par mani. jā, smagā nasta, ko visur staipu līdzi, ir pilna ar manas savdabīgās ticības apliecinājumiem – nebīties lidot ar mākoņu lidmašīnām un spēt staigāt pa ūdens virsmu. kas tur īpašs, un kas tur sarežģīts, jāpārvar sevi un laikus jānomaina zvīņainie apavi, lai jūs, mani līdzgaitnieki, kaut vismazākajā mērā saglabātu līdzsvaru un mani nepadarītu aukstu. bet, tici man, agrāk vai vēlāk tas tomēr notiks, un tad mūsu jaukajām ķermeņu un garu sarunām pienāks gals.
– pēdējais pants, kā rādās, par mums visiem. mēs esam draugi. es teiktu vairāk – mēs esam viens, mēs esam trīsvienība, tam piekrīt arī plīstošo zvaigžņu stikli. citādi – kāpēc lai šīs tos dauzītu? debesis taču tik bezgala tīras un noskalotas.
– bet klavesīns?
– klavesīns nav apelsīns, – pēkšņi ierunājās mūsu draugs, kurš, izrādās, pa miegam klausījies mūsu sarunā.
– ...
– ...
– ...
mēs izmetam sausu trešo viskija pudeli. izmetām arī atlikušās cigarešu grēdas. kam tās vairs, ja klavesīns nav apelsīns, patiešām, kam?
pārdošanai?
bet mūsu pilotam naudas atliku likām, un mūsu pilots staigā pa ūdeni, nesaslapinot kabatas.
61