Šogad sāku strādāt Raiņa un Aspazijas muzejā. Pastāstīšu, ko esmu paspējusi pārdomāt saistībā ar jauno darbu.
Lēmumu sākotnēji pieņēmu, pragmatisku apsvērumu vadīta – vairāku apstākļu dēļ man vajadzēja būt drošai, ka saņemšu katru mēnesi noteiktu summu, un konkrētais darbs uzreiz šķita atbilstošs tam, kas esmu un ko daru. Tas ir saistīts ar literatūru; ja salīdzina ar citām iespējamām ikdienas darbavietām, kurās regulāri maksā algu, tad, piemēram, reklāmā man savulaik pietrūka jēgas, motivācijas, attiecīgo ambīciju, par akadēmisko vidi uzrakstīšu citreiz, bet par "Satori" redaktori nepieteicos, jo esmu jau žurnāla "Strāva" redaktore. Tomēr muzeja speciālistes darbs Raiņa un Aspazijas mājā man nozīmē vēl kaut ko.
"Mans" muzejs glabā, kopj un popularizē divu izcilu personību atstāto mantojumu. Rainis un Aspazija iepriekš nepiederēja pie autoriem, kuru darbi mani īpaši aizrauj, tie drīzāk likās pašsaprotami, tādi, bez kuriem nevaru iedomāties savu bagāžu. Kopš bērnības uztveru abus kā latviešu kultūras balstus un virzītājspēkus. Arī tagad es neapjūsmoju pilnībā visu Aspazijas un Raiņa daiļradi, taču jūtu dziļu saikni ar viņu attīstītajām idejām par cilvēktiesībām un vienotu Eiropu, par nākotnes cilvēku, kā arī misijas apziņu attiecībā uz latviešu valodas un līdz ar to kultūras attīstību. Izjūtu šo ideju pārmantojamību un nu jau arī savu lomu to turpināšanā gan saistībā ar ģimeni, kurā uzaugu, gan personiskajā pašrealizācijā un mijiedarbībā ar tagadējiem kolēģiem.
Mana tēva, dzejnieka Imanta Auziņa, jau gandrīz desmit gadus nav starp mums, un šo desmit gadu laikā es arvien redzu, kā tas, ar ko nodarbojos un kā attīstās mana domāšana, tuvina mani viņam. Rainis tēvam bija ļoti svarīgs. Zinu, ka viņa paaudzes acīs Raiņa nozīmīgums tika mākslīgi vairots padomju ideoloģijas labad, taču atļaujos uzskatīt, ka tas nebija mana tēva gadījums – viņš līdz mūža galam ārkārtīgi daudz lasīja un pārzināja kā literatūru, tā vēsturi, tāpēc Raiņa darbu interpretācija viņam nepalika virspusējā līmenī. Tēvu piesaistīja arī Raiņa sociāldemokrātiskā pārliecība. Lai gan tēvs pats nekad nav bijis nevienas partijas biedrs, viņš simpatizēja sociāldemokrātiem – tāpat kā tēvatēvs, kurš Ulmaņa režīma laikā par to pat pabija cietumā. Namu Baznīcas ielā 30 jeb Raiņa un Aspazijas māju paps apmeklēja regulāri, jo īpaši deviņdesmitajos, kad tajā atradās Raiņa un Aspazijas fonds.
Pirms trim gadiem organiski nonācu domubiedru grupā, ko ap sevi pulcināja dzejniece Elvīra Bloma, kura tobrīd jau vairākus gadus strādāja Raiņa un Aspazijas mājā, tostarp rīkoja pasākumus gados jaunai auditorijai un veidoja izdevumus, kas sasaistīja Raiņa un Aspazijas daiļradi ar mūsdienu autoru tekstiem. Elvīrai bija radusies doma par drukātu laikmetīgās literatūras žurnālu "Strāva", un es iesaistījos tā redakcijā. Vienojāmies, ka neekspluatēsim, bet arī nenoliegsim nosaukuma saistību ar kustību "Jaunā strāva". Starp tās piekritējiem bija arī Aspazija, savukārt Rainim par aktīvu dalību bija jādodas cietumā un izsūtījumā. Tagadējā "Strāva" ir literārs žurnāls, taču uzskatām, ka šāds žurnāls nevar pastāvēt ārpus sociālpolitiskā konteksta, un iestājamies par brīvību, demokrātiju un līdztiesību. Tāpat kā Raini un Aspaziju, mūs vada dziļa pārliecība, ka latviešu valodā, lai tā būtu pilnvērtīga mūsdienu valoda, ir nepieciešams tulkot sava laikmeta būtiskos tekstus, atrast vai izveidot atbilstošus jēdzienus, lai atspoguļotu aktuālas teorētiskas idejas.
Tāpēc man ir viegli stāstīt vidusskolēniem, cik svarīgi Aspazijai un Rainim bija tulkot Gētes "Faustu" un cik vajadzīgs šis tulkojums bija latviešiem. Darbs ar vidusskolēniem un ekskursiju vadīšana pieder pie maniem pamata pienākumiem muzejā; pārējie darbi ir visai daudzveidīgi – sākot ar biļešu izsniegšanu un beidzot ar pētījumiem un zinātnisku lasījumu rīkošanu. Vēl neesmu iemācījusies labi strādāt ar kases aparātu – man nav tas jādara bieži, taču var gadīties, jo muzejiem ir ierobežots finansējums.
Raiņa un Aspazijas muzejs atrodas Kultūras ministrijas, tātad valsts pakļautībā. Līdzekļu optimizācijas labad vairāki muzeji, kas ierīkoti personību dzīvesvietās, ir iekļauti Memoriālo muzeju apvienībā ar kopīgu administrāciju. Nosaukumu drīzumā varētu mainīt, lai neizmantotu padomju laika apzīmējumu, kas vairāk asociējas ar tādām vietām kā Salaspils vai Lipkes memoriāls. Apvienību lielākoties veido rakstnieku muzeji, izņemot Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa dzīvokli, kura ekspozīcijā lielākā vieta ir Rozentālam.
Pēdējā laikā, diskutējot par nepieciešamību modernizēt kultūrvietas, ir nācies pamanīt viedokli, ka tik daudz muzeju personību dzīvesvietās nav nepieciešams un pietiktu ar vienu literatūras muzeju. Tāds muzejs patiesībā jau pastāv – tas ir Rakstniecības un mūzikas muzejs ar plašu krājumu, kas veltīts vispārēji nozares vēsturei Latvijā. Nedomāju, ka ikviena rakstnieka mājvietā pēc viņa nāves būtu jāierīko muzejs – iztēlojos, par ko tādā gadījumā pārvērstos nami Valdemāra ielā 145a vai Vesetas ielā 8, kuros proporcionāli ļoti daudzos dzīvokļos ir dzīvojuši rakstnieki. Tomēr esošie personību muzeji mājās un dzīvokļos piesaista tieši ar vietas vēsturiskumu, turklāt autentisku ekspozīciju ir iespējams savienot ar mūsdienīgu muzejpedagoģijas pieeju.
Viena no pretrunīgi vērtētā un pēdējā laikā publiskajā telpā īpašā nežēlastībā kritušā Andreja Upīša muzeja galvenajām vērtībām ir nemainīgi saglabātais 20. gs. 50. gadu interjers, tostarp kā liecība par to, kā tolaik dzīvoja rakstnieks, kas nopietni sadarbojās ar padomju varu. A. Upīša muzeja izglītības programmu kuratore Laura Tabūna "Facebook" ierakstā uzsver: "Mēs parasti skaidrojam, ka muzejā, vai zinies, runājam par kolaboracionismu. Jā, vismaz Rīgā mēs to darām ikdienā. Jo muzeja ekspozīcija veltīta tieši okupācijas periodam. Un mēs to darām ne tikai pasākumos, zinātniskās konferencēs vai nodarbībās, bet parastās ekskursijās, diendienā. [..] Muzeji nav paredzēti, lai pielūgtu vai dievinātu kādu personību, laikmetu, nodarbi vai pat, piedodiet, tautu. Ir muzeji, kas ir veltīti šausmīgām tēmām, un par tām ir jārunā, lai cik nepatīkami tas būtu. Un visi latvieši nekad nav bijuši tikai cietēji, upuri, gaišreģi vai varoņi, lai kā mums to gribētos. Jo ātrāk mēs to pieņemsim, jo veselāki būsim – kā sabiedrība un indivīdi." Savukārt Upīša muzeja filiāle Skrīveros apmeklējama tikai vasaras sezonā, jo nav apkurināma. Māja ir ļoti sliktā stāvoklī, taču novada iedzīvotāji vēlas, lai muzejs šajā vietā pastāv.
Kopš 19. gs. Rietumu muzeji tika veidoti, balstoties idejā par demokrātiskām zināšanām ar mērķi uzlabot sabiedrību atbilstoši industriālajam laikmetam un nacionālai valstij. Mūsdienās bibliotēkas, koncertzāles un muzeji kalpo arī kā kopienas centri. Varētu domāt, ka pašvaldības ir ieinteresētas šo funkciju veicināt, uzturot kultūrvietas un ļaujot muzejos darboties jomas profesionāļiem, kuri spēj izstādēs nodrošināt mūsdienu mākslas pārdzīvojumu vai ekspozīcijās veidot saikni ar pagātni, kas palīdz saprast tagadnes procesus. Pašvaldības kā valsts varai alternatīvas pārvaldības koncepcija sakņojas pieņēmumā, ka uz vietas iespējams labāk uzzināt, kas iedzīvotājiem nepieciešams. Praksē, kā parāda nesenie gadījumi Daugavpilī un Ogrē, pašvaldību muzejos nozares profesionāļu darbs dažkārt tiek rupji diskreditēts vietējās varas pārstāvju politisko interešu dēļ. Man joprojām šķiet nepamatots arī 2021. gada nogalē pieņemtais Jūrmalas domes lēmums atteikties no Bulduru izstāžu nama un Aspazijas muzeja vadītājām. Tolaik vairāk zināju par Agneses Bules darbu Bulduros: izstāžu nams viņas vadībā bija neliels, bet jaudīgs mākslas centrs, dzīva mākslas laboratorija un kvalitatīva izstāžu zāle.
Valsts muzeju kuratori var elpot brīvāk, taču jomas finansējums vienalga liek šaubīties, vai valdošajiem spēkiem ir nepieciešama nācijas vēstures apzināšanās, ko sniedz muzeju pastāvīgās ekspozīcijas, un it īpaši sabiedrības kritika laikmetīgajā mākslā: Laikmetīgās mākslas muzeja būvēšanai joprojām nav naudas.
Vēl nezinu, kādi būs personiski mani izaicinājumi muzeja darbā.
5