Kad 20. oktobra vakarā Ministru kabinets izsludināja turpmākos ierobežojumus, gaidīju ziņas par bērnudārziem. Īsti neticēju, ka tiks izveidotas solītās "dežūrgrupiņas", jo tās nozīmētu jaunus kontaktus starp bērniem. No tādas idejas valdība bija atteikusies jau pavasara trīsnedēļu mājsēdes laikā. Bērnudārzā apgalvoja, ka dežūrgrupas tagad nozīmējot bērna parasto grupu, taču tikai tiem, kas... Un te audzinātāja apklusa. Pēc medijos izskanējušās informācijas bērnus uz dārziņu varēja vest tie vecāki, kuri strādā klātienē kritiski nepieciešamā darbavietā.
Lasot šos vārdus, iztēlojos medicīnas darbiniekus un ugunsdzēsējus, pēc tam – pārtikas preču pārdevējus, sabiedriskā transporta vadītājus. Kļuva skaidrs, ka pašnodarbinātajiem jāziedojas kopējam labumam. Skumji pārdomāju dienas plānu tuvākajām trīsarpus nedēļām, kad Valsts izglītības satura centrs publicēja infografiku, kas pauda, ka bērnudārzu tomēr drīkst izmantot arī vecāki, kas strādā no mājām. Tātad zūma nodarbību varēšu novadīt klusumā! Lai gan feisbukā zem VISC ieraksta parādījās arī sašutuši komentāri, tomēr Izglītības ministrija apstiprināja, ka lēmumu pieņem vecāki. Es biju glābta, tāpat kā daudzi, kuri, nebūdami "kritiski nepieciešami", gluži vienkārši nevar atļauties nestrādāt. Jo īpaši pašnodarbinātie.
Lai gan šogad stājās spēkā nodokļu grozījumi ar mērķi neatstāt autoratlīdzību saņēmējus sociāli neaizsargātus, praksē man nebija ideju, kādu mehānismu izmantot, lai kompensētu ienākumus, kurus es negūtu, ja trīsarpus nedēļas no vietas darba laikā būtu kopā ar bērnu. Manā gadījumā zaudējumi nebūtu acīmredzami – steidzamākajiem darbiem mani izbrīvētu vīrs, kurš arī strādā no mājām, bet pārējie tiktu atlikti, un tā nebūtu pirmā reize, kad tā notiek.
Tūlīt pastāstīšu, ar ko tad es nodarbojos oktobrī un visu šo gadu un kā tas palīdz man nopelnīt.
Iestājoties mājsēdei, tuvojās termiņš, kad bija jādod uz korektūru un maketēšanu žurnāls "Strāva". Neesmu tā galvenā redaktore, tomēr man bija vairākas atbildības, galvenokārt rediģēt un saskaņot ar autoriem tekstus, ko biju sarunājusi, kā arī pašai uzrakstīt vienu recenziju. "Strāvā" jau gadu darbojos bez atalgojuma, tāpat arī pārējā redakcija – plānojam un pēc finansējuma atteikuma pārplānojam vairākus nākamos numurus. Kopš vasaras daļa kolēģu bija gatavi žurnāla izdošanai izmantot personiskos līdzekļus, gadījumā ja Kultūrkapitāla fonds mums nepiešķirtu naudu arī trešo reizi. Tagad jau ir zināms, ka to viņiem patiešām nāksies darīt: mums atteica ar argumentu, ka "nozares finansiālās iespējas ir nepietiekamas, lai atbalstītu vairākus mediju startapus". Ar to laikam bija domāts, ka vasarā VKKF piešķīra 10 000 eiro žurnālam "Žoklis". No drukātiem literāriem izdevumiem nopietni tiek finansēts vienīgi žurnāls "Domuzīme": 2021. gada pirmajā konkursā VKKF piešķīra tam 40 000 + 25 000 eiro, bet mērķprogrammā "Kultūras nozares dokumentēšana", kurā jauni izdevumi nevarēja piedalīties, – vēl 25 398 eiro, tātad kopā virs 90 000. Līdz ar to literatūras drukāto mediju laukā tiek uzturēts monopols: lai gan "Domuzīmē" liela uzmanība tiek pievērsta vēsturei, tā ir vienīgais nopietnais literatūras izdevums, uz ko "Žoklis" nepretendē. Savukārt "Strāva" kā liberāli orientēts literārs žurnāls ar uzsvaru uz laikmetīgo, ar interesi par sociālpolitisko, ar nopietnu kritikas, pētniecības un tulkojumu sadaļu varētu šo ainu būtiski variēt.
Oktobrī novadīju četras nodarbības Stradiņa universitātes Multimediju komunikācijas studentiem – divas klātienē, no tām vienu ar masku, un divas attālināti. Kursu "Feminisms mākslā un kultūrā" pasniedzu kopā ar diviem kolēģiem, un tas mazliet remdēja manas sēras pēc Kultūras akadēmijas studentiem. Vēl nezinu, cik par to saņemšu. LKA biju vieslektore un man maksāja autoratlīdzību, tobrīd vēl pēc vecajiem likumiem, attiecīgi man pašai vajadzēja maksāt nodokļus, ja kāda mēneša ienākumi pārsniedza minimālos. Pavasara semestrī man bija trīs nodarbības nedēļā, par to vidēji saņēmu mazliet virs 200 eiro mēnesī [1] atbilstoši reāli notikušo nodarbību skaitam, respektīvi, svētku vai konferences dēļ izkritušās reizes netika apmaksātas. Trīs nodarbības klātienē aizņem praktiski visu darba dienu, vēl vismaz viena jāveltī, lai sagatavotos un izlasītu studentu darbus. Attālināti bija mazliet labāk – ja no paša rīta ir viens zūms, pēc tam var darīt arī citus darbus (toties tādas dienas ir trīs), tomēr kopumā jārēķina tās pašas divas darba dienas nedēļā. Respektīvi, pie pilnas slodzes es šādi nopelnītu 500–600 eiro mēnesī (man ir doktores grāds). Kad pateicu, ka šogad gribu darba līgumu vismaz uz gadu, izrādījās, ka LKA nevar atļauties darba devēja maksājumu, kas kopš pirmā jūlija jāveic arī par nepilnas slodzes darbiniekiem.
Vispatīkamākā un oktobra ietvaros vislabāk apmaksātā nodarbe bija manas gaidāmās grāmatas sagatavošana izdošanai: sadarbība ar mākslinieci; manuskripta, tad maketa pārlasīšana pirms un pēc korektūras. Grāmatu ir atbalstījis VKKF, un honorārs nedaudz pārsniedz Latvijas vidējo mēnešalgu – ceru, ka citstarp varēšu par to nopirkt jaunas brilles un salabot zobus. Tiesa, nevaru precīzi pateikt, cik daudz darba laika iepriekš biju veltījusi jaunajai grāmatai: šis laiks jau gadiem tika zagts kam citam. Nebija arī piemērota brīža iesniegt radošās stipendijas projektu tās sarakstīšanai – darbs ilgstoši bija uzmetumu līmenī, līdz šopavasar grāmatu negaidīti pabeidzu. Toties 2019. un 2020. gadā VKKF man piešķīra radošās stipendijas divām citām grāmatām, kuras vēl neesmu pabeigusi, – prozas un dzejas, pa 1500 eiro katrai. Pieņemu, ka, dažas nedēļas pavadot intensīvā rezidencē ar gatavām idejām un augstām darbaspējām, bet bez citiem darbiem, katru no šīm grāmatām varētu uzrakstīt stipendijas apmaksātajā laikā, taču pārsvarā tā nenotiek, teksti top pakāpeniski, jo īpaši dzeja.
Biju solījusi VKKF pabeigt Džona Donna dzejas izlases sastādīšanu un atdzejošanu līdz 1. oktobrim. Mēneša laikā pēc termiņa man bija jāiesniedz atskaite, taču darbs vēl nav pilnībā izdarīts. Ar sastādīšanu gāja labi: par Donnu interesējos jau vairākus gadus. Tā kā iepriekš šis angļu klasiķis latviešu valodā praktiski nebija tulkots, droši vien piederu pie tiem dažiem cilvēkiem Latvijā, kuri par viņu zina visvairāk. Ātri izvēlējos slavenākos dzejoļus un sadalīju atdzejotājiem. Pati tulkoju pusi no "Lūgšanām ārkārtas gadījumos". Ņemot vērā teksta barokālo sarežģītību, aprēķināju, ka man vajadzēs 40 darba dienas melnrakstam un tad vēl kādu laiciņu apstrādei. Tas šķita gandrīz vai atbilstoši saņemtajai 2000 eiro radošajai stipendijai. Taču viss ievilkās.
Martā, kad saņēmu šo naudu, pie manis mājās mira mamma. Slimības lapa viņas kopšanai man nepienācās, un arī invaliditāti (līdz ar pienākošos pabalstu) nepaspējām nokārtot (tēvam savulaik apstiprināja invaliditāti, kad viņš jau gulēja kapos; vēl pēc dažiem mēnešiem pienāca viņa rinda paliatīvās aprūpes nodaļā). Savukārt dēls bērnudārzu martā, aprīlī un maijā dažādu iemeslu dēļ apmeklēja apmēram pusi no visām darba dienām. Būdama pašnodarbinātā, nevaru paņemt slimības lapu viņa aprūpei, bet vīram to ņemt nav jēgas, jo es strādāju mājās, arī lasītavas tobrīd bija slēgtas.
Maijā organizēju attālināto konferenci "Vizma Belševica un vārda brīvība", šis darbs bija atbilstoši apmaksāts, jo projektu atbalstīja VKKF un Kultūras ministrija. Konstatēju, ka menedžera darbs nav viegls, taču labāk apvienojams ar bērna pieskatīšanu nekā rakstīšana.
Aprīlī un augustā saņēmu no VKKF stipendiju Radošo personu nodarbinātības programmā jeb tā saukto "kovida naudu". Tā patiešām palīdzēja izdzīvot un samaksāt dažādus nodokļus, nodevas un atliktos maksājumus, kā arī honorāru notārei mammas mantojuma lietā. Atbalsta nepieciešamību pavasarī pamatoju šādi: "Tā kā nenotiek pasākumi, man nav iespējas saņemt honorārus par lasījumiem. Iepriekš mani regulāri aicināja lasīt dzeju klātienē, tikties ar lasītājiem bibliotēkās, lasīt lekcijas un sniegt priekšlasījumus. Tas viss bija apmaksāts – vidēji 75 eiro uz rokas par vienu uzstāšanos; ja brauciens tālāk no Rīgas, tad 100. Arī mūziķi, par kuru dziesmu tekstiem es saņēmu naudu no AKKA/LAA, tagad nevar koncertēt."
Uz laiku atsākoties klātienes kultūras dzīvei, augustā un septembrī, pat oktobra sākumā paguvu vairākkārt uzstāties. Šogad esmu izrediģējusi divas dzejas grāmatas. Salīdzinot ar pasniedzējas darbu, šeit proporcija starp ieguldīto un saņemto ir labāka; ceru, ka saņemšu naudu arī par to grāmatu, kurai nebija VKKF finansējuma. Kopš pavasara nopublicēju dzejas ciklu, divas esejas, recenziju, atdevu publicēt stāstu, tagad rakstu šo sleju. Par pēdējām publikācijām, aprēķinot tajās ieguldīto laiku, atalgojums pat atbilst vidējai mēnešalgai, kas nav tā bijis vienmēr.
Pētījumus, kam regulāri veltīju laiku iepriekšējos septiņus gadus, šogad iznāca pamest novārtā. Tomēr drīzumā gaidāmas divu zinātnisku rakstu publikācijas no iepriekš sastrādātā.
Tādi ir mani darbi, tie var pagaidīt, ir jau gaidījuši un turpina gaidīt – gan tie, kas atlikti pandēmijas vai citu sociālu apstākļu dēļ, gan tie, kas netiek finansēti; gan tie, kuriem paredzēto laiku nozogu, gan arī tie, kuriem veltīju zagto laiku. Tomēr daļa no tiem man šķiet svarīgi un man ļoti gribas tos izdarīt.
17