Jūlijas Cvetkovas zīmējumi
 
Dzeja
03.07.2020

Mana vagīna

Komentē
7

Gaļinas Rimbu poēma "Mana vagīna" ir sarakstīta mākslinieces un feminisma aktīvistes Jūlijas Cvetkovas (Юлия Цветковa, 1993) atbalstam. Cvetkova Krievijā apsūdzēta par pornogrāfijas izplatīšanu, jo mākslas darbos, ko viņa publicēja sociālajos tīklos, attēlotas kailas sievietes un vagīnas. Viņas zīmējumi ar parakstiem "Dzīvām sievietēm ir menstruācijas (celulīts/ķermeņa apmatojums u.tml.), un tas ir normāli" aicina uz pozitīvu sievietes ķermeņa uztveri. Cvetkovai par tiem draud cietumsods līdz 6 gadiem. Poēmu no krievu valodas atdzejojusi Anna Auziņa.

 

2013. gada 17. maijā, grupas "Nozīmju halucinācijas" mūzikai skanot,
no manas vagīnas iznāca dēls,
bet pēc tam – placenta, kuru vecmāte turēja kā miesnieks,
sverot uz plaukstas. Ārsts uzlika man dēlu uz krūtīm
(tad es vēl nezināju dēla vārdu)
un teica: jūsu dēls. Un dēls tūdaļ apčurāja man krūtis un vēderu,
bet pasaule kļuva par sūrstošu vagīnu, dēlu, viņa karsto strūklu,
viņa slapjo, silto galvu, manu tukšo
vēderu.

Pēc tam vagīnu sašuva, tā mainīja formu. Kļuva šaura un savilkta,
vagīna – cietums, vagīna – brūce.
Man kājās todien bija baltas kompresijas zeķes, vienās asinīs;
mugurā lēta, sarkana halātkleita, pirkta ķīniešu paviljonā,
ar divām sievietēm, kuras turēja koku vainagus,
un dzīvniekiem, kuri turēja sievietes.

Bez apakšbiksēm, bez atbalsta, pinkainiem matiem
es pēc operācijas gāju pa dzemdību nama saules pielieto gaiteni
pakaļ dēlam. Es paņēmu viņu un nodomāju:
viņa pirksti ir līdzīgi želejkonfekšu tārpiem.

*

Tagad mana vagīna ir aliņa
tavam brūnajam zvēriņam ar lielo, sarkano galviņu,
tas tur dažkārt ieslīd, lai smeltos spēku. Tā ir bedrīte
tavai maigajai mēlei, taviem smalkajiem, stiprajiem pirkstiem,
kas līdzinās pagājušā gadsimta rakstāmpiederumiem.

Mana vagīna tagad saraujas, tai līdzās piebriest klitors,
tas ir līdzīgs krellītei un ievīstīts maigā,
krokotā kapucītē, kuru reizēm var noņemt,
vieglu pieskārienu kliņģerlietiņam līstot.
Tu vari... Uzmanīgi...

*

Kad man bija 13, es mēģināju iebāzt tur vasarnīcas
gurķi: gribēju saprast, kas ir sekss.
Toreiz es nezināju, ka tā nav tikai
penetrācija. Es bieži raudzījos uz savu klitoru maziņā
saplēstā spogulītī, kuru mans tētis izmantoja, kad skuvās.
Es biju sauss koks, kas dega
jo dienas, jo stiprāk.

*

Es dzīvoju skolas literatūras pasaulē, kurā viss bija redzams tikai ar
vīrieša acīm, dzīvoju rajona razborku un podjezdu pasaulē, kas pilni
sasvīdušiem puišiem melnās jakās un driskainās botās.
Man patika sēdēt kortos, patika
apspīlēti džinsi, kas nospieda klitoru
un lielās lūpas.

*

Toreiz es vēl nezināju, ka visiem ir daļa gar manu vagīnu:
valstij, vecākiem, ginekologiem, svešiem vīriešiem,
pareizticīgo batjuškām, kuriem zem talāra uzpleči,
bet uz talāra – sieviešu asinis,
darba devējiem, ešņikiem, kareivjiem, naciķiem, migrācijas dienestiem,
bankām, "izvirtuša dzīvesveida" konservatīvajiem kritiķiem,
patriotiskiem kultūras darbiniekiem, kas noskalo tradicionālas vērtības
ar konjaciņu.

*

No manas vagīnas reizi mēnesī nāk asinis,
un tad mans mīļotais iet uz veikalu pēc paketēm
(man patīk plānās, ar kumelīšu smaržu).
Reizumis asinis izveļas kunkuļiem, kas līdzīgi mazu astronautu ķiverēm.
Mans menstruālais kosmoss miniatūrā: planēta dzemde,
komētas olnīcas, Piena ceļa galaktika – piepampusī vulva.
Reizēm asinis līst kā šņabis no speciālā suvenīrpudeles kakliņa.
Reizēm to nav.

Man patīk nodarboties ar seksu mēnešreižu laikā,
viss ķermenis kļūst superjutīgs.
Man patīk, kad tavs loceklis viss manās asinīs,
patīk iztēloties, ka tev arī ir reizes,
ka sāļās, siltās asinis pil no caurumiņa
tavā galviņā.

Patīk, kad tavas rokas ir lipīgas no manām asinīm,
kad tās sakalst uz taviem nagiem un atnadžiem,
patīk sajust, kā pulsē dzemde manā vēderā,
gluži kā otra sirds; kā piebriest krūtis un kļūst karstas,
itin kā no tām tūlīt sāks tecēt piens.
Es tev to došu, mīļotais, tas aplies tavu seju,
tavus maigos rozā pupiņus (gandrīz kā meitenei),
saslapinās tavas krūšu spalviņas, vēderiņu, kurā,
kā es sapņoju, tu kādreiz varēsi iznēsāt mūsu meitu.

*

Man patīk, kad tu runā par manu vagīnu
un kad mēs kopā to apspriežam, kamēr tu sēdi uz manis
manā t-kreklā un ar zaļajiem auskariem, kurus es tev uzdāvināju,
man patīk, kad tu viegliņām pliķē mani pa lūpām.

Cik labi, ka tu to dari ne Krievijā,
kur Juļu Cvetkovu grib sūtīt uz cietumu par maigiem
vagīnas zīmējumiem,
kur manas draudzenes baidās skūpstīties uz ielas,
kur mēs ar Katju pēc skolas ilgi gulējām uz paklāja
pie viņas mājās un aiztikām viena otru, kļūstot par vienu
sāļu jūru, bet pēc tam
baidījāmies par to runāt.

*

Mūsu vagīnas un vulvas dēvē par kaķīšiem,
taču man drīzāk ir nevis kaķītis, bet gan dekoratīvā mājas pele,
maza, pūkaina, nemierīga.

Vai viņa nomirs pirms laika?
Vai viņa nomirs būrī?

*

Reiz es aiztiku savu pelīti lekcijā universitātē,
aiztiku tukšā autobusā, kas ložņāja pa naksnīgo pilsētu
no rūpnīcām līdz blokmājām,
no kapsētām līdz tirdzniecības centriem.
Es aiztiku to aiz garāžām rudens rītā,
sēžot uz sarūsējušas trubas,

aiztiku ātrās palīdzības mašīnā, kas veda mani
uz operāciju, un aiztiku pēc operācijas,
kad uretrā bija katetrs, kad no uretras tecēja asinis,

aiztiku, kad mans vēders bija milzīgs, smacīgā
dzemdību nama nodaļā,
kad čurāju burciņā poliklīnikā,
kad čurāju un raudāju naktī vecajā vasarnīcas dārzā,
kas bija pilns sienāžiem un naktstaureņiem,
kad čurāju Irtišskas krastmalā pa taisno biksēs –
prikola pēc, kad čurāju sniegā pie rūpnīcas caurlaides,
kad es čurāju kojās dēla podiņā,
kad es čurāju pēc alus kultūras parkā, bet netālu
klaiņoja menti,
aiztiku vasaras mežā, kad mani apsēda kukaiņi,
apskāva koki.

Aiztiku to pēc tam, kad netīšām ar žileti sagriezu lūpas un klitoru,
pēc strīda ar draugu un pēc
tiesu medicīniskās ekspertīzes,
pēc brauciena uz onkocentru un pēc
aresta, īrētā dzīvoklī,
pēc protesta akcijas Bolotnaja laukumā
un pēc protesta akcijas Marsa laukos.

Aiztiku, lasīdama Nikolaju no Kūzas,
lasīdama Gastevu,
Kastorjadi,
Ernstu Blohu,
Alena Badjū "Ētiku",
"Ises stāstus",
fizikas grāmatu,
vācu dzejas antoloģiju,
Majakovski,
Jakobsonu

(es viņus ieguvu!).

Es aiztiku savu pelīti, kad es raudāju un gribēju no tevis aiziet,
aiztiku, kad raudāju un gribēju no tevis bērnu,
aiztiku, sēdēdama tev uz sejas,
un aiztiku, piespiedusies ar seju
tavai tumšajai kājstarpei,
un vienkārši – skatoties tev acīs.

Un vienalga, līdz pat šim brīdim nezinu, neizprotu viņu līdz galam,
savu pelīti,
baidos un kautrējos.

*

Taču man patīk apcerēt viņu politiski,
tas uzvelk, sašūpo veco ideju deju grīdu,
dod cerību jaunu aktīvistu metožu prombūtnē.

Taisīt revolūciju ar vagīnu.
Taisīt brīvību ar sevi.

Es domāju – nu ko, varbūt patiešām vagīna iznīcinās šo valsti,
padzīs nelikumīgo prezidentu,
liks atkāpties valdībai,
atcels armiju, nodokļus nabagiem,
fdd kā visneģēlīgākās varas un apspiešanas struktūru,
tiks galā ar policiju, konservatīvismu un revanšismu,
izformēs netaisnas tiesas, atbrīvos
politiski ieslodzītos,
padarīs neiespējamu sasmakušo krievu nacionālismu,
apspiesto pazemojumu, safabricētās lietas,
sadrāzīs oligarhātu un patriarhātu,
paralizēs karaspēku, kas ietiecas citās valstīs arvien dziļāk un dziļāk:
pīzdā militārismu!

Mana vagīna – mīlestība, vēsture un politika.
Mana politika – ķermenis, sadzīve, afekts.
Mana pasaule – vagīna. Es nesu mieru,
bet dažiem es – bīstama vagīna,
kaujas vagīna. Tas ir mans monologs.

Gaļina Rimbu

Gaļina Rimbu (Галина Рымбу, 1990) ir dzejniece un cilvēktiesību aktīviste. Gaļina dzimusi Omskā, studējusi Gorkija Literatūras institūtā Maskavā un Eiropas universitātē Sanktpēterburgā. Pašlaik dzīvo ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!