Autores ilustrācija
 
Aktualitātes
25.03.2021

Mana covid pētījuma rezultāti

Komentē
3
Saglabā

Es nesen saslimu ar koronavīrusu. Slimoju pavisam nedaudz un viegli – man divas dienas sāpēja galva, bet tas arī viss. Tā vietā, lai pamodinātu kādu ķermenī snaudošu vājību, covid izgaismoja dažas īpatnības manā raksturā un attiecībās ar cilvēkiem. Gan slimošana, gan pandēmija kopumā ir radījusi iespēju asāk redzēt savu domu gaitu – it kā, izolējot daudzus no ierastajiem apkārtējās vides stimuliem, būtu radīti eksperimentam līdzīgi apstākļi, bet secinājumi, kā jau tas reizēm notiek, nav tādi, kādus gaidīja pētījuma dalībnieki.

Uzticēšanās

Pieņemts domāt, ka personiskā pieredze ļauj identificēties ar citiem, kuri piedzīvo līdzīgus notikumus – atkarīgais saprot atkarīgo, depresijas skartais saprot citus depresiju pieredzējušos un tieši personiskā pieredze rada līdzjūtību un vēlmi palīdzēt. Taču praksē mēdz būt citādi, jo, lai gan saslimušajiem piešķir vienu un to pašu diagnozi, katrs slimību pieredz atšķirīgi. Dažkārt tas var veicināt neiecietību un neticību citu pieredzei – arī covid gadījumā.

Kas līdzīgs notika ar mani. Saslimstot ar covid, mans vienīgais simptoms bija galvassāpes, turklāt ne visai spēcīgas. Pēc nedēļas saslima mans vīrs un vairākas dienas pavadīja galvenokārt, guļot un lūdzot man atnest tēju. Šo dažu dienu laikā man arvien biežāk prātā ienāca doma: "Kāpēc es varēju mazgāt traukus, taisīt ēst un lasīt bērnam grāmatas, bet viņš nevar?" Manas šaubas izrādījās mazākas par ticību vīra simptomu esamībai, es vārīju tēju, pienesu kabatlakatiņus un darīju citas mazas, pašaizliedzīgas lietas, bet iedomājos – ja reiz man ienāk prātā neticēt sava tuvākā pašsajūtai, kāpēc lai es ticētu daudzu anonīmu cilvēku pneimonijai, nespējai paelpot un nāvei?

Šis laiks pārbauda uzticību valsts iestādēm un medijiem, bet tas pārbauda uzticību arī līdzcilvēkiem. Vai tiešām mana kaimiņa astoņdesmitgadīgā tante, kuru uz slimnīcu aizveda ar lauztu gūžu, tur saslima ar covid un nomira vientulībā? Vai taisnība, ka mana ģimene Vladikaukāzā piedzīvoja smagus covid simptomus, manai vecmāmiņai jau 3 mēnešus ir paaugstināts asinsspiediens un tikai nejaušība paglāba manu vārgo vectēvu no saslimšanas? Cik tuvu man jāstāv kāda cilvēka ciešanām, lai es tās uztvertu par īstām? Un, ja esmu ļoti tālu – citā valstī, citā rajonā, citā dzīvoklī –, vai es varu uzticēties ziņnešiem?

Vainas sajūta

Mans spēcīgākais covid simptoms bija vainas sajūta. Dažas dienas pēc mana testa rezultāta saņemšanas mana kaimiņiene, kura ir riska grupā, teica, ka jūtas slikti. Bija aizdomas, ka viņai varētu būt covid. Mūsu vienīgais kontakts, kura laikā viņa būtu varējusi inficēties, bija reize, kad es vakarā pēc darba skrēju augšā pa trepēm un viņa kāpa lejā. Vai ar to varētu pietikt, lai viņu aplipinātu?

Es sāku domāt par visām mazajām lietām, kuras es būtu varējusi darīt citādi: kāpņu telpā vilkt masku, dezinficēt rokas, pirms pieskaros durvju rokturim, neļaut bērnam vairākas minūtes sēdēt uz kāpnēm, kamēr viņš izdomā, kā šoreiz ies augšā – kā kaķis vai kā cilvēks. Neļaut viņam iet augšā kā kaķim.

Tā bija tā pati stindzinošā vainas sajūta, ko izjutu trešajā klasē, kad ekskursijā zēnam no paralēlklases netīšām iesitu pa galvu ar šūpolēm. Viņam tecēja asinis, viņš raudāja, visi viņu žēloja, bet – kas bija jādara man? Arī mani plosīja sāpes – par savu kļūdu – un vēlme izvairīties no atbildības, jo tas taču bija netīšām.

Tā ir vēl viena covid iezīme – jāizdara tikai viens mazs nepareizs gājiens, lai vīrusu turpinātu, turklāt vīrusa izplatīšanās ir nemanāma. Tas nav kā akvaparkā, kurā nedrīkst čurāt ūdenī, jo tūlīt aiz tevis parādīsies sarkana svītra un visi to zinās. Covid inficēšanās ķēdes noskaidrošanu var pārtraukt vienas kontaktpersonas nenorādīšana sarunā ar epidemiologu.

Tas vedina mani uz domām par to, cik lielā mērā manu ētisko izvēli nosaka tas, vai man aiz muguras vilksies sarkana svītra, un cik lielā mērā savas rīcības kontroliere esmu es pati. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri seko ideāliem arī tad, kad neviens neskatās, un arī tad, ja rīcībai ir vien niecīgas sekas. Domāju par to, kā filozofe Simona Veila sešu gadu vecumā atteicās no cukura, jo karavīriem frontē nebija, ko ēst. Šis žests nepadarīja cukuru pieejamu karavīriem, taču tā bija solidaritāte, kuru viņa pauda ar savu simbolisko rīcību.

Degunu simbolisms 

Par politiķu vakcinēšanās rituālo dabu rakstīja Māris Zanders [https://satori.lv/article/pasmaju-galms-ierodas-vizite-stradinos], un iedomājos, ka arī maskas valkāšana savā ziņā ir rituāla rīcība, ar kuru mēs stiprinām savu nostāju, izrādām cieņu un solidaritāti, atgādinot sev un apkārtējiem, ka mēs visi šajā lietā esam kopā.

Šķiet, tieši tādēļ deguni manī izraisa tādu sašutumu. Iekāpjot trolejbusā, es vispirms paskatos sev apkārt un novērtēju, kurā trolejbusa galā ir mazāk neaizsegtu degunu. Es dodos turp un apsēžos. Ja vienīgā brīvā vieta ir atklātu degunu ielenkta, palieku stāvot. Bet, ja man, ērti sēdošai, blakus apsēžas kāds ar kailu degunu, es demonstratīvi pieceļos un pametu savu silto sēdvietu. Kailie deguni man sākuši simbolizēt nepamatotu augstprātību un pilnīgu vienaldzību pret visiem citiem trolejbusa pasažieriem. Katrs no maskas izkārtais deguns izaicinoši klaigā: "Tās ir muļķības, jūs aitu bars! Es esmu dumpinieks, bet jūs – vientieši, un man ir vienalga par jūsu švako imunitāti!"

Es neesmu nikna uz kuru katru kailu degunu. Bērnu deguni, kuri nāk pie manis uz nodarbībām, man joprojām ir mīļi. Tātad tā nav nepatika pret deguniem kā potenciālajiem vīrusa mājokļiem, bet gan pret deguniem kā noteikta viedokļa paudējiem.

Un tieši šajā paradumā precīzi interpretēt to, ko vēstī mana blakussēdētāja deguns, slēpjas mana "ģeniālā" tieksme citiem piedēvēt manis pašas iztēlotās domas. Varbūt manam blakussēdētājam viņa kailais deguns simbolizē drosmi un brīvību. Varbūt viņš ar savu kailo degunu nemaz nevēlas man uzbrukt. Varbūt viņam svīst ciet brilles. Varbūt viņš tikko ir saņēmis īsziņu ar negatīvu covid testa rezultātu un tāpēc nolēmis masku nevilkt. Varbūt viņš aizmirsa masku mājās un nevalkā šalli. Varbūt viņš pēdējo gadu pavadījis kā eremīts kādā no Gaujas senlejas alām.

Attālināšanās

Pateicoties pandēmijai, man ir leģitīms iemesls nesatikties ar cilvēkiem, ar kuriem vajadzētu tikties, bet negribas. Man vienmēr izdodas atrast iemeslu kādam nepiezvanīt – ir pārāk vēls, lai apsveiktu dzimšanas dienā, viņas pēdējais "Facebook" ieraksts izklausījās augstprātīgi, viņš noteikti jau ir samierinājies ar to, ka nekad viņam nezvanu. Tagad, kad esmu pārslimojusi covid un ir pamats domāt, ka es kādu laiku nevaru saslimt, ir parādījusies jauna pelēkā zona, kurā es vēl neprotu orientēties.

Tāpat kā nepadarīti darbi, arī ilgi nesatikti cilvēki manā prātā pieņem arvien baisākas aprises. Es varu ilgi atcerēties kādu senu aizvainojumu vai domāt par neskaidru e-pastu. Un, jo vairāk domāju, jo vairāk attālinos – domāšana par cilvēku nav tas pats, kas saruna ar šo cilvēku. Šajās domās ir vairāk manis nekā viņa. Sarunāšanās ir kas pavisam pretējs: tā ir gatavība sevī pieņemt otru un, iespējams, drusku atteikties no sevis.

Piezvanot sen nedzirdētam attālam radiniekam, atklājas, ka nav tik traki. Ir labi sajust atvieglojumu pēc šī nemaz ne tik nepatīkamā pienākuma izpildīšanas. Ir pat diezgan jauki pasmieties par kādu joku un atcerēties notikumus, kuru atmiņas nedalu ne ar vienu citu. Es riskēju, jo saruna ir notikums, kas nav pakļauts manai kontrolei. Bet laikā, kad paredzamas ir ne vien dienas, bet arī nedēļas, der mazliet riskēt.

Linda Gabarajeva

Linda studējusi sporta zinātni, ikdienā strādā ar bērniem, brīvajā laikā zīmē un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!