Janis Rozentāls, "Gavilējošie bērni", ap 1900. gadu
 
Recenzija
05.04.2016

Man vienalga, kā to sauc

Komentē
3
Saglabā

Par grāmatu "Latviešu mīlas stāsti", izdevis apgāds "Jumava", 2015

 

Man vienalga, kā to sauc.
Var arī par mīlestību.
/Māris Čaklais/

 

Redzot grāmatas daudznozīmīgo un Jaunā Rīgas teātra kontekstā jau folklorizējušos nosaukumu "Latviešu mīlas stāsti", ir viegli nojaušams izdevēju mērķis "paķert lasītāju uz muļķi". Alkas kliedēt vēl šajā ziemā atlikušos rēnos vakarus ar stāstiem par īstām jūtām, turklāt piešaujot tam klāt krietnu devu lokālpatriotisma, ir zināmai – es domāju, sieviešu – mērķauditorijai ļoti raksturīgas. Iespējams, Daces Rukšānes nupat iznākušie "Mīlasstāsti" jau izlasīti, bet jutekliski uzskaņotajā sirdī mazuma piegarša vēl palikusi. Pašķirstot rūpīgāk, saprotu, ka esmu sastapusies ar vienu no noslēpumainākajām grāmatām savā dzīvē – uz vāka nav norādīts ne tās sastādītājs, ne ilustrators, ne izdošanas gads. Vien top skaidrs, ka būs darīšana ar 20. gadsimta ieskaņā tapušiem darbiem, starp kuru autoriem sevišķi ir izceļams Edvīns Mednis, kurš tiek raksturots kā viena no "visinteresantākajām, daudzpusības ziņā sevišķi izcilām personībām mūsu rakstniecībā un kultūras dzīvē vispār". Atzīšos, ka par šādu figūru Latvijas literatūrā iepriekš neesmu dzirdējusi, tomēr nekad nav par vēlu iegūt jaunas, būtiskas zināšanas. Prātoju, vai tikai šī dižā cilvēka piemiņa Rīgā nav arī iemūžināta kādā man līdz šim nezināmā piemineklī. It kā tomēr nav. Jocīgi. Neviens citāts uz aizmugurējā vāka, protams, nav pagodināts ar autora uzrādīšanu, jo tā, atkārtošos, ir ļoti noslēpumaina grāmata. Visbeidzot man tomēr uzspīd veiksme, un pēdējās lapas apakšējā malā izdodas atrast vismaz izdevēju – "Jumava"! Nu ja.

20. gadsimta 20. gadu sākumā latviešu literatūra piedzīvo mērenu revolūciju, atsevišķiem autoriem beidzot saņemot drosmi un runājot par cilvēka seksualitāti kā mākslas cienīgu parādību. Iepretim romantikai un dvēseliskajām jūtām divu cilvēku attiecībās nostājas kaisle, erotika un citas ķermeņa diktētas dziņas. Protams, šie mēģinājumi tiek ne tikai ideoloģiski kreisi noskaņoto kolēģu kritizēti, bet arī bieži vien ir nedaudz neveikli un šodienas kontekstā izklausās gaužām nevainīgi. Ja katra sevis cienoša mūsdienu prozas rakstniece jau ir pacentusies atstāt latviešu literatūras vēsturei vismaz pāris kārtīgu seksa ainu, tad tobrīd ar seksualitātes slavināšanu pirmās sāka aizrauties drīzāk tieši dzejnieces. Piemēram, Aspazija savā "Bakhantes dziesmā" vai Aīda Niedra "Erosa elēģijā", kurā gan esot manāmas ietekmes vēsmas no Edvarta Virzas krājuma "Biķeris". Šis tas notiek arī prozā, kur rosās pirmā latviešu feministe Ivande Kaija, Viktors Eglītis un, protams, jau minētais Latvijas erotiskās literatūras celmlauzis Edvīns Mednis, kura četri no kopā astoņiem stāstiem atrodami arī grāmatā "Latviešu mīlas stāsti".

Izskatās, ka šī grāmata tiešām nebeigs pārsteigt. Lai arī ko tur var atrast, bet pavisam noteikti ne virsrakstā apsolīto mīlestību. Vai arī tā atklājas tikpat remdeni un bezpersoniski, kā jau ar saviem "noslēpumainajiem" mājieniem paspējis iezīmēt grāmatas ārējais veidols. Te vēl varētu runāt par iekāri, īslaicīgu kaisli vai nepiepildītām fantāzijām, bet ne jau par to parādību, kura uzliesmo un nosit, divreiz neatnāk un par kuru liegties nav vērts. Ne jau par to pārcilvēcisko sajūtu, kas reibina, spiež pie zemes un liek lēkt bezdibenī vai, gluži pretēji, – sola mūžīgu mieru, drošību un harmoniju (vai arī dara tos abus reizē). Ne jau to, kā dēļ esi ar mieru kļūt tik stulbs, cik zemu vispār iepriekš neesi stulbumu iztēlojies sniedzamies, vai, tieši otrādi, – tiekties pēc pilnības, līdz kurai pat tāds Rainis nebija uzdrīkstējies aizsapņoties. Labi, mazliet aizrāvos. Katrā ziņā rodas sajūta, ka izdevējiem, līdzīgi kā Mārim Čaklajam, vienkārši ir bijis vienalga, kā to sauc, – ja vajag grāmatu pārdot, var arī par mīlestību.

Elza Pauzule savos stāstos runā par kapitulāciju novecošanās radīto sarežģījumu priekšā, kad pat slavas oreols vairs nespēj notušēt izmisumu, grumbas un operāciju rētas sejā, kā arī par sievietes destruktīvo vēlmi tikt pakļautai un pazemotai. Tikmēr Rihards Valdess vienkārši izklaidējas divu lesbiešu sabiedrībā, bet Edvīns Mednis aparaksta karnevāla šarmu, kurā uz vienu dienu vari pārdroši atļauties jebko, un atklāj donžuāna nepiesātināmo un tādēļ iznīcinošo dabu. Edvīna Medņa stāsts "Nogurusī smarža" ir tik noguris, ka beidzas vēl nesācies, bet viņa "Mīlas stāsts" vēsta par nelāgu iznākumu, ko var piedzīvot pēc aizliegtā augļa – šajā gadījumā grāfa sievas klēpja – nobaudīšanas. Pusi grāmatas okupējis Fallijs ar garstāstu "Nellija", kurā iezīmējas iegribu īslaicīgums un savas rīcības rūgto seku neapzināšanās. Darbos dominē laikam raksturīgais pārlieku lielais poētisms un manierisms, kas tiecas līdzpārdzīvojumu raisīt ar pārspīlētas valodas formas, ne no paša stāsta izrietošiem līdzekļiem. Piemēram citēšu pavirši izmeklētu citātu no Elzas Pauzules stāsta "Pūderētā dvēsele": "Tici, ka es bieži, un tas ir vai ik dienas, domāju par tevi, par tavu mīlas uzticību. Viņa pieder i tev, i tam cilvēkam, kas salauž manu dzīvi." Jāatzīst, šim paņēmienam piemīt savs šarms, līdzīgi kā pagājušā gadsimta ierakstos dzirdamajam latviešu aktieru īpatnēji mīksti izrunātajam "ŗ" vai dāmu korsetēm un piecdesmit apakšsvārkiem kostīmfilmās par 18. gadsimtu. Tomēr šajā gadījumā tas reizē atgrūž, ar bezpersoniskajiem varoņiem ir grūti identificēties, kur nu vēl – just viņiem līdzi. Te var atrast devu erotikas un koķetīguma, reizēm ieskanas kāda vāri smeldzīga nots, tomēr kopumā šie mēģinājumi izskatās tikpat neveikli kā jaunu meiteņu seksa slejas vīriešu žurnālos. Un ne jau laikmets te vainīgs, tak neskaitāmi jau tobrīd sen miruši klasiķi vēsā mierā joprojām ir cienīgi dusēt mūsu skapju redzamākajos plauktos.

Taču laikmeta kontekstā šie stāsti pavisam noteikti ir interesanta parādība, tie kaut kādā mērā ir ietekmējuši mūsu literatūras attīstību un šo to atklāj par cilvēku seksualitāti un sadzīvi 20. gadsimta sākuma Latvijā. Tas ir interesanti lielā mērā kā pētniecisks materiāls, nevis tam ir vērtība kā literatūrai pašai par sevi. Tāpēc izvēlētais virsraksts mulsina, liekot domāt, ka izdevniecība šajā gadījumā vienkārši ir centusies viegli nopelnīt. Autoru darbu tiesības vairs nevienam nepieder, atliek vien tos iepakot lētos papīra vākos un veikli "iesmērēt" kā latviešu dižākos mīlasstāstus.

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!