Skumjas pārdomas par Alvja Hermaņa jaunāko izrādi "Vēlā mīla" Jaunajā Rīgas teātrī.
Virsrakstā izmantotais Annas Andersones komentārs, kurš izskanēja pirmizrādes starpbrīdī, principā ir precīzs koncentrāts tam, ko varētu pateikt par šo iestudējumu. Lai gan pirmizrādes vakarā pārpildītā zāle šķita atsaucīga un aplausi izskanēja dāsni, mani nepameta sajūta, ka šāda reakcija ir pienākuma vai pieraduma vadīta. Protams, jānovērtē aktierspēle, ieguldītais darbs, laiks un līdzekļi, un klāt taču bija pats režisors, bet dziļāku iemeslu atzinībai es īsti nesaskatīju.
Varbūt esmu kļuvusi par eidžisti (agist), iespējams, ir ļaudis, kam šī izrāde likusi justies labāk saprastiem vai vismaz pieminēšanas vērtiem, varbūt ir tādi, kuri šādā caurcaurēm klasiskā un pazīstamā teātra formā gremdējas nostalģijā vai pārliecinās par to, ka pasaulē vēl ir stabilas vērtības. Tomēr mana personīgā pieredze vairs nespēj sagremot citu atgremojumus. Kā jau daži norādījuši (tostarp Toms Čevers, Maija Svarinska, Armands Kalniņš), šī izrāde ir gandrīz identisks pārlikums no 2009. gadā Minhenē iestudētās izrādes "Vēlie kaimiņi", tātad inovāciju gandrīz nekādu, vien aktieri citi – Regīna Razuma un Gundars Āboliņš. Un nosaukumā "kaimiņus" aizstājusi "mīla", lai gan, manuprāt, šāds variants nav piemērots, jo mīlu no skatuves sajust neizdodas, bet novērot kaimiņu mirklīgu aizraušanos gan ir iespējams.
Hermaņa pēdējo gadu vienveidība gan formā, gan saturā un nespēja radīt ko būtiski jaunu vai aktuālu rada bažas par teātra mākslinieciskajiem uzstādījumiem un attīstību. Saprotams, ka JRT ir sava stabila auditorija, tomēr teātris īsti necenšas piesaistīt, piemēram, jaunāko skatītāju paaudzi. Daži mēģinājumi (Jāņa Skuteļa personā vai "atrādot" jaunuzņemto aktierkursu ar "Kalpa zēna vasaru") ir bijuši, tomēr, šķiet, arī šo izrāžu mērķauditorija ir pusmūža nogurdinātais intelektuālis, kuram paštīksmināšanās ir ikdienišķa izklaide. Izrādes, kuras pēdējos gados radījis Hermanis, liek domāt, ka to īstais un vienīgais skatītājs ir pats režisors. Var jau būt, ka tieši sev radītais ir patiesākais mākslā, taču arī daļa recenziju un sarunas par izrādi ir cita citai līdzīgas. Populārākās tēzes varētu formulēt šādi – nav izprotami iemesli, kāpēc bijis nepieciešams šo darbu iestudēt, lieliska aktierspēle, ar ko JRT jau vairs nespēj pārsteigt, līdzības ar "Latviešu stāstu" sēriju u. tml. Vai ir godīgi pret aktieriem, teātri, skatītājiem, kas vēl nav izrādi redzējuši, galu galā – pret sevi – turpināt tik populāro satura atstāstīšanu recenzijās? Domāju, ka ne.
Redzēt uz skatuves reālpsiholoģisku pašplaģiātu šķiet vēl skumjāk tāpēc, ka gan iepriekšējā, gan nākamajā vakarā Rīgā festivāla "Homo Novus" ietvaros bija iespējams apmeklēt divas lieliskas izrādes (Mītas Vārlopas "Darba augļi" un "Spoku rakstnieks un salauztā rokasbremze"), kas nomācošo izjūtu, ka te kaut kas nepavisam nav kārtībā, tikai pastiprināja. Ja kādreiz JRT spēja aizraut ar niansēs izstrādātām, asprātīgām, oriģinālām etīdēm, tad šobrīd vērot, kā Āboliņa tēlotais 89 gadus vecais Harijs primitīvi un gaužām reālistiski cīnās ar prostatas problēmām vai zarnu attīrīšanu (pēc ļoti inovatīvas diētas ieturēšanas), nav ne smieklīgi, ne aizraujoši. Ķimele reiz kādā lekcijā teica, ka nav nekā briesmīgāka par teātri, kas reālā laikā attēlo realitāti. Un šeit nu ir tas gadījums, kad tas apstiprinās. Izrādes pirmajā cēlienā ir gandrīz neiespējami ik pēc piecām (kas gan, ņemot vērā piespiedu kārtā apstājušos laika izjūtu, drīzāk šķiet kā 20) minūtēm nepaskatīties pulkstenī.
Ja ir bijusi iespēja pasekot Āboliņa tēloto varoņu dažādībai uz skatuves, ir jāsecina, ka citi viņa atveidotie tēli ir bijuši daudz spilgtāki un atmiņā nostiprinājušies stabili, tāpēc jūsmot par precīzu kājas trīcēšanu vai nespēju piecelties no dīvāna nevaru. Savukārt Razumas tēlus uz JRT skatuves man nav nācies tik bieži sastapt, un tas man kā wannabe feministei liek aizdomāties par to, kādi skatpunkti vispār ir pārstāvēti šī teātra izrādēs (un arī publiskajā telpā, protams). Laika gaitā JRT izcēlies ar tādiem lielās zāles grāvējiem kā, piemēram, "Oblomovs", "Oņegins", "Vectēvs", "Ziedonis un Visums" u. c. Visas šīs izrādes vieno centrālais varonis – vīrietis; tas ir ļāvis skatītājiem novērtēt lieliskos Znotiņa, Daudziņa, Keiša, Krūmiņa un Āboliņa talantus, bet sieviešu lomas aprobežojas ar vārdos nenosauktām blakusvaronēm. Jāatzīst gan, ka šādu vīriešus glorificējošu repertuāru ik pa laikam atšķaidījušas tādas izrādes kā "Nora" vai "Aspazija. Personīgi" un citas, bet šībrīža situācija teātrī rāda, ka repertuāra daudzveidība (vai vismaz sieviešu režisoru piesaiste) ir samazināta līdz minimumam (ar nepacietību gaidīšu Ingas Tropas iestudējumu, kas paredzēts nākamā gada sākumā!). Arī abos Īzaka Baševisa Zingera stāstos sieviete ir tikai apkalpojošs tēls, kaut kas, kas darbojas tikai tādēļ, lai papildinātu vai ietekmētu vīrieša tēla attīstību, pašai paliekot statiskai un, godīgi sakot, pat kaitinošai, turklāt izrādes otrajā cēlienā (otrajā stāstā) sieviete parādās arī kā karikatūra. Ir neapšaubāmi skaidrs, kurš tēls ir protagonists, kuram būtu jājūt līdzi, pret kuru būtu jārodas siltām jūtām un empātijai. Savukārt sieviete šeit ir jautrībai. Viņa izskatās komiski, dejo, murmina, sarunājas ar gariem, nemākulīgi glezno, mēģina vīrieti apvārdot. Es pat īsti neatceros, vai otrajā stāstā sieviete no sevis būtu izdvesusi kaut vienu pilnu, skaidru teikumu. Tas, ka viens no JRT postulātiem ir "vīrietis ir ģēnijs", skaidrs jau sen. Bet, ja šāds dzīves uzskats šķiet normāls un atbalstāms, vēl tuvojoties 21. gs. trešajai desmitgadei, ir varbūt vērts padomāt, vai arī šim valsts teātrim nav pienākusi kāda nebūt krīze? Protams, izpārdotās zāles par to nekādi neliecina, tomēr satura un arī formas ārprātīgā neatbilstība laikam (es pat šobrīd, iespējams, teiktu "atpakaļrāpulība") ir gandrīz šokējoša.
Runājošo galvu teātris, kas iesākās jau ar "Pakļaušanos" (JRT, Hermanis, 2016), turpinās. "Vēlajā mīlā" darbība uz skatuves nenes nekādu būtisku papildinājumu tekstiem, kas gari un plaši raksturo varoni un izklāsta situāciju, viņa pagātni, tagadni un nākotnes plānus. Pirmajā stāstā vienīgi aktieru savstarpējā sadarbība pēkšņi atklāj kādu citu tēla (protams, vīrieša) šķautni, tomēr ar 20 minūtēm spēles laikam ir par maz, lai atdzīvinātu manī kādreizējo teātra mīli, kura visus lēmumus un risinājumus izrādēs gandrīz vienmēr pieņēmusi par nepieciešamiem, izsvērtiem, ar mērķi. Es joprojām neesmu pieminējusi to, ka uz skatuves fragmentārās epizodēs parādās arī Marija Linarte, par kuras tēlu nepieciešamību izrādē "Vēlā mīla" ir iespējamas diskusijas. Šīs aktrises spējas var spilgti izbaudīt nevalstisko teātru repertuāros, bet te viņas varonēm nav nekāda būtiska pienesuma. Vien atsvaidzinošā sajūta, ka beidzot uz skatuves parādās vēl kāds tēls un vēl nedaudz teātra. Arī scenogrāfija nerada nekādu papildu dimensiju vai slāni, bet ir reālistiska un funkcionāla. Izņemot brīžus, kad notiek skatuves pārbūve (kas man laikam no visa šķita visaizraujošākā: ilgi mēģināju saprast, vai skatuves darbiniekiem ir kāda īpaša sistēma, kā viņi pārnēsā un noliek scenogrāfijas detaļas, piemēram), viss pārējais ir tik ārkārtīgi garlaicīgs, ka es gandrīz otro reizi savā dzīvē teātrī aizmigu.
Kad pabeidzām maģistrantūras studijas, Ķimele mums veltīja garu monologu par to, ka režisora profesijai jāpievēršas tad, ja deg, ja bez tā nevar dzīvot. Acīmredzot tomēr var veiksmīgi iztikt arī bez degšanas. Jo, kas šeit varētu degt, man grūti pat iedomāties. Šī laikam patiešām ir kļuvusi par izrādi, kas spēj sagādāt ne tikai vilšanos, bet pat ciešanas. Un ne jau no pārmērīga līdzpārdzīvojuma.
41