Iespējams, daudzi sporta līdzjutēji nenojauš, cik ražīgi sports ģenerē diskusiju tēmas, kurām līdzjutēju skatījumā ar sportu ir maz sakara.
Vispirms jāvieš skaidrība par teksta autora subjektīvo pozīciju: sporta notikumi, tostarp olimpiāde, mani interesē tieši tikpat, cik Brunejas sultāna veselības stāvoklis. Tajā pašā laikā sporta tematika ir ieņēmusi stabilu vietu manā informatīvajā plūsmā, kurā nav neviena sportam veltīta izdevuma, ieraksta sociālajos tīklos utt. Lai paskaidrotu, kā tā var būt, minēšu iknedēļas pierasto lasāmvielu, žurnālu "The Economist". Nemaz neuzskaitot daudzās publikācijas Āzijai veltītajā žurnāla sadaļā, kas apsprieda iekšpolitiskās kaislības Japānā, ko rada olimpiādes rīkošana pandēmijas apstākļos, 17. jūlija numurā bija plašs materiāls par to, ko vispārinoši apzīmē kā dopingu sportā (67.–70. lpp.), savukārt 24. jūlija numurā – teksts par jauktas etniskas izcelsmes sportistiem Japānā, problēmām, ar kādām viņiem jāsaskaras Japānas sabiedrībā, un etnisko viendabīgumu kā normu, kas turpina Japānā saglabāties (39. lpp.). Vismaz vienreiz mēnesī biznesam veltītajā sadaļā parādās raksti par sporta mārketingu, atalgojuma modeļiem sportā utt. Un, jā – par sporta saistību ar politiku.
Esmu novērojis, ka šī tēma daudzus sporta līdzjutējus kaitina, jo viņu skatījumā sportu un politiku "jaukt" nedrīkst. Tomēr tā notiek – patīk tas vai nepatīk. Nodalīšu divus aspektus sporta un politikas neizbēgamajā sazobē.
Pirmkārt, sportistiem pašiem var būt politiski uzskati, kurus tie vēlas paust publiski. Ja atskatāmies uz pēdējo gadu Baltkrievijā, redzam virkni šajā valstī pazīstamu sportistu, kuri izvēlējās izteikt atbalstu Lukašenko režīma pretiniekiem, neraugoties uz sporta funkcionāru un arī kolēģu aicinājumiem "nejaukt sportu ar politiku". Vairums no šiem starptautiska līmeņa sportistiem par savas politiskās nostājas demonstrēšanu jau samaksājuši bargu cenu, tostarp ar arestiem. ASV iekšpolitikai veltītajos tekstos kopš 2016. gada netrūkst diskusiju par tiem ASV sportistiem, kuri, protestējot pret, viņuprāt, nepamatotu policijas agresiju pret afroamerikāņiem, dažādu ceremoniju laikā vai nu atteicās stāvēt, skanot ASV himnai, vai veica simbolisko nomešanos uz viena ceļa. Es personīgi domāju, ka policijai adresētā kritika nereti ir pārspīlēti vispārinoša, bet tāpat uzskatu, ka konkrētajiem sportistiem bija, ir un būs tiesības savu pilsonisko nostāju paust.
Kā "tiltiņu" starp pašu sportistu politisko viedokli un valsts interesi par sportā notiekošo var minēt 2019. gada kaislības ap NBA līgas basketbolista sociālajos tīklos pausto atbalstu demokrātiskajiem spēkiem Honkongā. Autoritārais Ķīnas režīms uzskatīja par nepieciešamu finansiāli sodīt (liedzot ienākumus no sponsorēšanas, maču translācijas utt.) ne tikai konkrēto basketbolistu, bet arī visu komandu, un NBA funkcionāri rezultātā ieguva papildu sirmus matus.
Otrkārt, valstis izsenis lieto sportu saviem politiskajiem mērķiem, daudz neprasot, ko par to domā sportisti un līdzjutēji vai vismaz viņu vairākums. Lai gan man ir aizdomas, ka nereti arī paši līdzjutēji nemaz neiebilst redzēt sportu kā ilustrāciju savas valsts vai nācijas veiksmīgumam, pārākumam utt. Tā sauktā aukstā kara laikā bija gan spēļu boikoti, gan, cik atceros, stipri politizēta attieksme pret hokeja spēlēm, kad, teiksim, "čehi" spēlēja ar "krieviem". Var arī atgādināt, cik politizēta bija spēkošanās šahā (Fišers pret Spaski, Korčnojs pret Karpovu). Pēdējās desmitgadēs sporta pakļaušana politiskajiem mērķiem varbūt nav tik bezgaumīga savā tiešumā (lai gan atcerēsimies ar Krievijas sportistiem saistītos dopinga skandālus), tomēr jebkurā gadījumā sports ir konkrētās valsts t.s. maigās varas organiska sastāvdaļa.
Ņemot vērā, cik sports ir būtisks ievērojamai vēlētāju daļai, būtu pat neloģiski, ja politiķi to neizmantotu kā pierādījumu savas darbības veiksmīgumam (vēlams, patīkamā kontrastā ar citām valstīm). Ja sporta līdzjutējiem tas palīdz, varu piebilst, ka tā notiek ne tikai sportā. Piemēram, neapskaužu zinātniekus un inženierus, kuri strādā kosmosa programmās Ķīnā, Krievijā vai Indijā. Kad šogad Ķīna veiksmīgi nosēdināja savus "dzelžus" uz Marsa, tad pašā sākumā tika uzsvērts, ka tas izdevies jau pirmajā reizē – nevis kā amerikāņiem tikai pēc piecu gadu riņķošanas ap Marsu. Dumja lielīšanās? Dumja. Ko padarīsi. Tāpat man izsenis krīt uz nerviem Krievijas kultūras izmantošana Kremļa ideologu labā (mazliet vulgarizējot – "mūsu rakstnieki ir dižākie, mūsu balets – izcilākais, mūsu ikonas – visunikālākās"), tomēr laika gaitā esmu ar to samierinājies. Ja sporta līdzjutēji dusmojas par to, kāpēc "politiķi jaucas sportā", es tikpat labi varētu kašķīgi apjautāties, kādā sakarībā politiķi daudzās valstīs jaucas pat arheologu un paleontologu darbā ("mūsu dinozauru atliekas ir senākās, pie mums ir senākās arheoloģiskās liecības par metāla apstrādi"). Jārēķinās, ka politiskie procesi ir kā slikti laika apstākļi – vienmēr klātesoši.
Atgriežos pie sporta un arī olimpiādes kā kultūras neatņemamas sastāvdaļas – tas nerimtīgi izgaismo tēmas, kas ir interesantas arī tādiem indivīdiem kā man. Piemēram, sports ir arī arhitektūra un pilsētplānošana. Tokijas gadījumā ir gan strīdi par to, cik patiesi ir olimpiādes rīkotāju deklarētie ilglaicīguma un vides draudzīguma kritēriji, tāpat, piemēram, publikācijā par jaunajām sporta būvēm parādās pat ar kolektīvo atmiņu saistīts aspekts. Proti, desmitiem tūkstošu cilvēku 2014. gadā parakstīja prasību saglabāt stadionu, kas būvēts 1958. gadā, jo tas daudziem simbolizēja pēckara posta pārvarēšanu un Japānas uzplaukuma sākumu. Interesanti – kad modernisti tomēr ņēma virsroku, kāda vietējā koka mēbeļu kompānija izgatavoja krēslu un soliņu sēriju, kas pēc formas un krāsas atgādināja "vecā" un nojauktā stadiona aprīkojumu. Sports ir bijis slavenu radošo profesiju pārstāvju, varētu pat teikt, kultūras klasiķu, dzīves sastāvdaļa. Droši vien tam, ka Nabokovs labi prata boksu, bet Ahmatova bija lietpratēja vingrošanā, savukārt Jeseņins aizrāvās ar slidošanu, ir nozīme šo autoru dzīvē, tādēļ to zināt krievu literatūras cienītājiem ir noderīgi. Sports vismaz kopš 20. gadsimta sākuma ir būtiski ietekmējis modi, un mode ir ļoti svarīga tēma kultūras vēsturē. Tas, ko mūsdienās dēvē par sportu, izsenis bijis saistīts arī ar dažādiem rituāliem, tostarp reliģiskiem, un cilvēks, kurš interesējas par, piemēram, seno maiju kultūru, saskarsies ar spēlēm, kurās dažādās formās tiek lietota bumba.
Šī lavīšanās futbola virzienā nav nejauša, jo gribu vēlreiz atgriezties pie sporta un politikas sasaistes, un futbols šajā ziņā, šķiet, ieņem īpašu vietu. Lasāt politisko publicistiku par varas iestāžu rīcību Covid-19 (ne)ierobežošanā? Lūdzu, Krievijā spilgts piemērs ir tieši futbola maču organizēšana pandēmijas laikā. Interesē politiskā radikālisma vēsture Eiropā? Lūdzu, Itālijas futbola klubu saikne ar partijām un vismaz dažu klubu gadījumā – joprojām ar neofašistiem. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts Kalnu Karabahā? Uzminējāt – tas atstarojas arī futbolā. Ir iespaids, ka nav tādu ar politiku un ideoloģiju saistītu tēmu, kur agri vai vēlu neparādās futbols un futbola fani. Tomēr es labprāt uzzinātu lasītāju domas par to, kādi ir, viņuprāt, visvairāk politizētie sporta veidi, jo gan jau šādi topi būtu atšķirīgi.
Nobeigumā nepatīkamākais – sporta līdzjutēji. Kad "Satori" ieminējās par Tokijas olimpiskajām spēlēm kā tēmu rakstam, iemesls, cik saprotu, bija publikas vētrainais prieks par kaut kādām medaļām, ko Latvija esot izcīnījusi. Īsi sakot, ko es domāju par sportu kā nāciju iedvesmojošu, vienojošu un tā tālāk fermentu? Ja īsi – neko labu, turklāt tas attiecas uz sporta līdzjutējiem visā pasaulē. Pirmkārt, man nav saprotams nesamērīgums attieksmē pret būtisko dzīvē – ja salīdzinām cilvēku intereses līmeni par, piemēram, sasniegumiem zinātnē, kas galu galā palīdz mums ikvienam, un emocijām, ko izraisa sports. Var iebilst, ka nedrīkst jaukt kopā atšķirīgas situācijas, jo, teiksim, miljoniem cilvēku veselībai būtisks atklājums ir kaut kas "racionāls", savukārt fanošana ir emocijas. Tā ir, tomēr es taču neuzskatu, ka, tēlaini izsakoties, Nobela prēmiju pasniegšanas dienās visiem jāsēž pie "ekrāniem", tāpat kā skatoties sporta sacensības. Runa ir par to, cik maz mūs vispār interesē sasniegumi zinātnē. Citiem vārdiem sakot, sakāpinātajām emocijām sportā nav nekādas vainas – runa vienkārši ir par dīvainu vērtību sistēmu pasaules uztverē kopumā. Otrkārt, es piesardzīgi izturos pret jebkādām darbībām, kas pretendē uz cilvēku kolektīva emociju ietekmēšanu (vai tiešāk izsakoties – manipulēšanu ar tām), lai kādas šīs emocijas būtu – sajūsma vai naids. Es neuzticos tādam patriotismam, kas, tēlaini izsakoties, beidzas līdz ar Dziesmu svētku nobeiguma koncerta izskaņu.
Tādēļ: lasīju, lasu un turpināšu lasīt par sportu kā cilvēka esamības sastāvdaļu, tomēr nemēģiniet mani pierunāt iegaumēt, kad tās olimpiskās spēles Tokijā beigsies.
0