***
Man neiziet no kāpņu telpas laukā,
ne roku pacelt, kāju solī spert.
Kad jēzuliņš ar vara ratiem braukā,
vairs baltais runcis neiet peles ķert.
Vairs baltās peles neietrīso rokas
tam klaidonim, kas pažobelē nīkst.
Tur aiziet atmiņa un dzīves saldās mokas,
tur roze salu gaidīdama tvīkst.
Tad piestāj mākonis pie kailā zara
un, zelta krāsu atvizmojis, tumst.
Tu, mākoni, kam visu redzēt vara.
Bez zilā debesjuma sirds man skumst.
Jel skaties mana dzīve iet uz leju!
es ceļu cepuri un smaidot pakniksēju.
0