Ar bērniem
22.10.2015

Mammu, vai drīkst?

Komentē
0

Recenzija par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla "Riga IFF" programmas "Kids Weekend" filmu "Zupas pilsētas slepenā biedrība"

 

Vecāku sarunu forumos internetā šobrīd aktīvi notiek diskusijas par to, vai dažādu traumu iegūšanas risks, bērniem krītot no koka, atsver ieguvumus [1]. Nesen noskatījos arī kādu TED runu par to, ka bērniem būtu jāļauj darīt bīstamas lietas [2], jo tikai tā viņi kaut ko vērtīgu iemācīsies. Skatījos un domāju, kā gan es vēlāk televīzijas raidījumam "Degpunktā" skaidrotu, kāpēc bērns sagriezies, rotaļājoties ar nazi, vai vēl trakāk – kā būtu sastapt aci pret aci reanimatologu Pēteri Kļavu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Turpmāk katrā viņā nākotnes intervijā par vecākiem, kuriem būtu jāatņem aprūpes tiesības, vienmēr domātu, ka viņš runā tieši par mani.

Es bērnību pavadīju Grīziņkalnā. Vecmāmiņa, kas mani lielākoties pieskatīja, bija tas cilvēks, kurš šodien aktīvi atbalstītu ideju par absolūtu drošību bērniem visur, kā arī vispārēju pieaugušo kontroli pār viņu darbībām. Kokā kāpt varēju tikai tad, ja viņa neskatījās pa logu. Bet, redziet, Grīziņkalns ir tādi kā lauki pilsētā – mani vienmēr nostučīja kāda acīga kaimiņiene. Pati griezt maizi ar nazi nekad nedrīkstēju – sagriezīšos. Uz skolu iet viena pati arī nedrīkstēju – mani nozags. Vasarā bez lakatiņa ārā iet nebija atļauts – biju slimīgs bērns, vējš varēja sapūst man kakliņu. Kā noprotat, mana došanās piedzīvojumos aprobežojās ar grāmatu lasīšanu mājas drošībā, fonā klausoties, kā sētā spēlējas citi bērni. Žana Žaka Kusto ceļojumi, Nārnijas fantāziju pasaule, viss, ko varēja atrast no Dimā un Enidas Blaitones (Enid Blyton), bija mani vienīgie trakulīgie piedzīvojumi. Laikam tieši tādēļ, līdzko tiku prom no savas vecmāmiņas un kaimiņienes ērgļa skatieniem, ar prieku izbaudīju visu to, par ko stāsta igauņu režisora Marguss Paju filma "Zupas pilsētas slepenā biedrība" (Secret Society of Soupown, 2015). Apvienojos slepenos klubiņos, kas cīnījās viens pret otru, un vecāki nekad nezināja, kur un ar ko esmu, kamēr mēs devāmies izpētes ekspedīcijās uz pamestām mājām un aizaugušiem kolhoziem. Savukārt manās bērnības atmiņās nav nekā no tā, ko redzu šodienas piedzīvojumu filmās un multfilmās – kā meitenes gaida glābēju, kamēr zēni dodas piedzīvojumos. Visiem bija vienlīdz nobrāzti ceļi, izspūruši mati un netīras mutes. Tādēļ priecē, ka igauņi nav uzražojuši kārtējo princešu gabalu, bet gan bērnu piedzīvojumu filmu, kuras galvenā varone ir desmitgadīga meitene.

Filmas sižets ir orientēts uz bērniem tik dabisko piedzīvojumu kāri, vēlmi atklāt noslēpumus, uzzināt un izokšķerēt apslēptas lietas. Tāpat filma lieliski izspēlē katra bērna lielāko sapni – pierādīt, ka vecākiem nav taisnība un viņu neticamais stāsts ir patiesība, kā arī īpaša nozīme ir filmas galvenajam sižeta pavērsienam, kurā visas pilsētas pieaugušie kļūst par nevaldāmiem bērniem. Bērniem nu ir jāuzņemas visa atbildība par vecāku pabarošanu, likšanu gulēt un čurināšanu, savukārt vecāki savus bērnus neklausa un bāž savu degunu viņu svarīgajās darīšanās.

"Zupas pilsētas slepenās biedrības" sižets aizskar arī mobinga tēmu, jo sastapties aci pret aci ar agresīvu vienaudzi ir daļa no ikviena bērna pieaugšanas stāsta. Varmāka kā jau varmāka – izstīdzējis zēns, kas nav īpaši apķērīgs, tomēr ir gana agresīvs, lai iebiedētu apkārtējos. Tomēr arī viņam ir kāds šaušalīgs noslēpums – aizraušanās ar baletu. Jā, tik tālu nu esam tikuši, ka filmās drīkst būt "puiciska" meitene, proti, izspūrusi, pārgalvīga, neklausīga un nekārtīga, tomēr zēniem šādas vaļības netiek pieļautas – viņiem ir jāpaliek puiciskiem, un tādas aizraušanās kā balets kļūst par kauna traipu uz mūžu.

Stāsta otrajā plānā ir arī daudziem tik nozīmīgās bērnu un vecvecāku attiecības. Nesen lasīju rakstu par to, ka Dānijas sabiedrībā vislaimīgākie esot vecākā gadagājuma cilvēki, jo viņiem ir labas pensijas, bet vecākiem – nodrošināta bērnu aprūpes un izglītības sistēma. Tā rezultātā vectētiņi un vecmāmiņas pēc aiziešanas pensijā netiek iejūgti mazbērnu pieskatīšanā, bet gan dzīvo savu dzīvi, atpūšas un par mazbērniem rūpējas tad, kad to vēlas. Pavisam citādāk ir mūsu postpadomju telpā, kur teju pašsaprotami ir tas, ka vecvecāki pieskatīs savus mazbērnus un palīdzēs strādājošajiem vecākiem tikt ar visu galā. Tādējādi daudziem bērniem ar vecvecākiem veidojas spēcīgas saiknes, dažkārt pat spēcīgākas nekā ar ikdienā aizņemtajiem vecākiem. Tiem pašiem, kas, līdzīgi kā filmā, nododas saviem darbiem un cer, ka bērni būs vienkārši paklausīgi, kārtīgi un domās par savām nākotnes perspektīvām jau savlaicīgi.

Man ļoti patika arī tas, ka filmas darbība šķietami notiek nenosakāmā laikā – tie varētu būt pagājušā gadsimta divdesmitie gadi, varētu būt mūsdienas, bet tikpat labi tā varētu būt arī nākotne. Tādēļ šķita traucējoša moderno tehnoloģiju izmantošana vietā un nevietā. Tehnoloģiju centrs, kurā strādāja medmāsa, mobilie telefoni bērnu rokās un dāsnā filmēšana ar droniem, manuprāt, izjauca bērnišķīgo filmas romantiku. Lai gan, iespējams, moderno tehnoloģiju vides attēlojums filmā ir tas, kas mūsdienu bērniem, kuri biežāk dodas piedzīvojumos uz datora, nevis reālajā dzīvē, ļaus nezaudēt interesi par sižetu. 

Šī filma man vairāk atgādināja manu bērnību, līdz ar to mani māc bažas, vai tā bērnus aizraus, vai tā stāsta par viņu dzīvēm, viņu izaicinājumiem, vai tās sižets nav vecmodīgs un liek nodrebēt tikai pusmūža skatītāju sirdīm. Mūsdienās bērni vairs nedodas piedzīvojumos uz vietām, par kurām vecāki nav informēti. Viņi neceļ dambjus, nepeldas ūdenstilpnēs bez pieaugušo uzraudzības, vieni paši vakaros nebraukā apkārt ar riteņiem. Desmit gadu vecumā viņiem tam visdrīzāk arī nav laika, jo "kārtīgi vecāki" nodrošina, ka pirmdienās un trešdienās ir klavierstundas, bet otrdienās un ceturtdienās ir balets un pa vidu vēl jāpilda mājasdarbi. Ja vēl ir kādi bērni, kam nav zudis piedzīvojumu prieks, tie ir bērni no nabadzīgām ģimenēm, kas vieni paši vēlu vakarā, netīrām mutēm un drēbēm rotaļājas Rīgas pašvaldības uzceltajos, bērniem drošajos spēļu laukumos.

Uz filmas beigām, kad saasinājās sižets, arvien biežāk pārsteigti uzdevām sev jautājumu – cik gan tas viss ir izmaksājis? Pēc tam paskatījos, ka nepilnu miljonu eiro – varbūt kādreiz arī pie mums Latvijā tiks radīta filma ar šādu budžetu, par kuras sižetu filmu jomā strādājošie cilvēki un arī skatītāji nevīpsnās ar nicinājumu.

[1] Stephens, K. A Tree Climbing Advocate Speaks Out

[2] Tulley, G. 5 dangerous things you should let your kids do

Tēmas

L. Curiha

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!