Mammu, spēlēsim braukšanu ceļojumos!

Ir divas lietas, kuras man kā mammai sagādā vislielākās grūtības – agra celšanās no rītiem un lomu spēles. Ja pie agrās celšanās sešu gadu laikā esmu vairāk vai mazāk pieradusi, tad lomu spēles nekādi neizdodas iemīlēt. Vienīgā no tām, kas man patiešām padodas un patīk, – spēlēt "frizētavās"! Mierīgi sēžu, pat gandrīz aizmiegu, ļaujoties bērnu maigajām rociņām. To varētu spēlēt stundām! Diemžēl bērniem ātri apnīk. Toties spēlēt "dakteros", "kafejnīcās", "ceļojumos" un pēdējā laikā arī "došanos pastaigā ar mazulīti ratiņos" neapnīk. Tomēr tā ir viena no lietām, kuru bērniem nekad neatsaku.

Kas īsti ir lomu spēle? Vārdnīcās teikts, ka lomu spēle ir "uzvedības maiņa, lai piepildītu sociālu lomu". Runājot par bērniem, jēdzienam tiek piešķirta vienkāršotāka jeb rotaļas forma "notici, ka…" (make believe) – lomu spēles variācija bez stingriem noteikumiem, kur vienīgais īstais noteikums ir palikt lomā. Pirmais prātā nāk salīdzinājums ar teātri, kurā reāli cilvēki izspēlē dažādas lomas. Skatītājiem tā ir iespēja vieglai izklaidei vai, gluži pretēji, dziļākām pārdomām. Vai lomu spēles ir kaut kas līdzīgs teātra konstrukcijām? Vienkāršoti skatoties, jā – bērniem tiešām jāspēlē teātris. Piemēram, personificēts leļļu teātris ir viens no lomu spēļu vingrinājumiem, ko attīstības speciālisti iesaka bērniem. Vecāki kopā ar bērniem var, piemēram, izveidot mazas lellītes un ar tām izspēlēt kādas jau iepriekš reāli notikušas vai izdomātas situācijas, reizē modulējot, kā konkrēto situāciju varēja risināt citādi vai arī - kā rīkoties, ja tā kādreiz notiktu. Kā raksta Meraija Brūla (Mariah Bruehl, pirmskolas mācību programmas izstrādātāja un organizācijas "Playful Learning" izveidotāja un vadītāja): "Lomu spēle ir efektīvs līdzeklis, kas bērnam var palīdzēt izprast un tikt galā ar dažādām sarežģītām situācijām, ko ikdienā nākas piedzīvot. Izspēlējot dažādos scenārijus drošā vidē, bērns situāciju ierauga citā gaismā un mācās, kā atrisināt līdzīgus notikumus nākotnē. Šādi vingrinājumi iedrošina vispirms apsvērt vairākus rīcības variantus, kas ir būtiska spēja mierīgai konfliktu atrisināšanai."[1]

Spēlēšanās ir dabiska, jo rotaļas ir valoda, kurā runā visi bērni. Caur spēli bērni iepazīst pasauli un paši sevi jeb savu vietu pasaulē. Tomēr izrādās, ka arī šo prasmi nepieciešams pilnveidot. Lai lomu spēles izkoptu augstākajā līmenī, kādam vecākam un pieredzējušākam cilvēkam (kaut tikai gadu vai divus vecākam un pieredzējušākam) jāierāda, kā tās spēlējamas. Ja līdzās ir vecāki brāļi, māsas vai kaimiņu bērni, tad apmācība notiek dabiski. Ja nav – tad tas ir vēl viens uzdevums vecākiem. Mums, vecākiem un skolotājiem, būtu ne vien jāpriecājas par lomu spēlēm un jāļaujas tām, bet arī jāiepazīstina bērni ar jaunām iespējām un variācijām.

Vienu līdz trīs gadus veci bērni vēl tikai mācās iztēlošanos. Ir svarīgi viņiem to nodemonstrēt, piemēram, sakot: "Iztēlosimies, ka vecmāmiņa vāra tēju. Es būšu vecmāmiņa." Kad šī rotaļa apgūta, bērns var iztēloties, ka viņš ir mamma vai tētis, un attēlot vecāku darbības. Tāpat svarīgi parādīt, kā "tikai pa jokam" dzer no tukšas spēļu krūzītes vai runā pa klucīša telefonu.  

Nedaudz vecāki bērni (trīs līdz gadu vecumā) jau zina, KĀ iztēloties, bet viņiem vēl nepieciešamas idejas, KO attēlot. Jebkas no ikdienā pieredzētā var dot ierosmi jaunai rotaļai. Svarīgi arī vecākiem iesaistīties un uzņemties kādu lomu. Tomēr tā nedrīkstētu būt galvenā šajā spēlē. Piemēram, var izspēlēt iešanu pie zobārsta. Bērns varētu būt zobārsts, bet vecāki – pacients un medmāsiņa. Ja bērnam pietrūkst zināšanu, kā situācijai tālāk risināties, vecāki var izteikt idejas, taču galvenajam noteicējam jāpaliek bērnam. Būtiski arī neizvēlēties pārāk reālistiskus priekšmetus šādām rotaļām. Ja jaunākajiem bērniem nepieciešami īsti plastmasas augļi vai dārzeņi, lai iztēlotos, ka tos ēd, tad šajā vecumā par augļiem var kļūt arī vienkārši spēļu klucīši.

Bērniem, kas ir vecāki par pieciem gadiem, jau būtu jāspēj gan izdomāt, gan izspēlēt dažādas situācijas pašiem, bez pieaugušo līdzdalības. Ja spēlē iesaistīti arī jaunāki dalībnieki, sevišķi tādi, kam vēl nav pat trīs gadu, vecāki var aicināt savus lielos bērnus iemācīt spēli arī mazajiem, palīdzēt izdomāt kādu vienkāršu lomu, ar ko mazais brālis vai māsa tiks galā.

Manu bērnu iecienītākā rotaļa ir braukšana ceļojumā. Viss (patiešām VISS) no bērnistabas tiek sabērts koferī, somās, maisiņos, un viņi "aizbrauc ceļojumā" uz… guļamistabu. Tur gultas vietā pēkšņi ir baseins, kura malā tiek izklāti sauļošanās tepiķīši un visas mantas, protams… Līdz ar to vecākiem kādā brīdī neizbēgami rodas jautājums – kāpēc gan šādas spēles ir svarīgas? Kāpēc bērns nevarētu mierīgi un klusi visu dienu darīt to, kas viņam it kā patīk vislabāk – skatīties televizoru vai spēlēt datorspēlītes? Tās taču arī ir "lomu spēles"?

Pirmkārt, bērni mācās un iepazīst pasauli caur kustību. Kustēšanās nodrošina aktīvu asins un skābekļa pieplūdi smadzenēm. Ja bērns nekustās, mācīšanās sokas daudz grūtāk. Ne velti par kustības nozīmīgumu mācību procesā runā daudzi agrīnās bērnības izglītības speciālisti.[2]^-[3] Arī Montesori uzsver nepieciešamību rokas un prātu izglītot vienlaikus, kā arī vispār mācīšanos "ar visām maņām" vienlaikus. No tā loģiski var secināt, ka sēdēšana pie viena vai cita ekrāna nav uzskatāma par pilnvērtīgu un aktīvu izglītošanos.

Otrkārt, spēlējot lomu spēles, bērni liek lietā savu iztēli. Viņi ir spiesti kļūt radoši, lai pašiem būtu interesanti. Pētījumi pierāda, ka bērni, kuri tikuši iedrošināti uz iztēlošanos, ir ekspresīvāki, iejūtīgāki un vieglāk iekļaujas sabiedrībā nekā tie, kuri nav. Arī pieaugot viņi saglabā savu radošumu.[4]

Treškārt, arvien jauni pētījumi parāda, ka lomu spēles ir saistītas ar cilvēka pašregulācijas funkciju attīstību. Savukārt pašregulācijas spēja tiek saistīta ar labākiem rezultātiem gan matemātikā, gan lasītprasmē.[5]

Pārsteidzoši, ka, neskatoties uz visiem lomu spēļu "plusiem", Montesori pedagoģijā par tām tikpat kā nerunā. Varētu pat teikt, ka par spēlēšanos šajā pedagoģijā vispār nerunā. Tomēr nav gluži tā, ka visi Montesori materiāli būtu tikai praktiski vai zinātniski. Piemēram, Montesori gramatikas ferma[6] ir lauku sētas miniatūrs modelis ar visām ēkām, dīķi, aplokiem, lopiņiem un lauksaimniekiem. Materiāla mērķis jau pateikts nosaukumā – mācīties gramatiku. Savukārt, kamēr bērni vēl par gramatiku un vārdšķirām neinteresējas, materiāls gluži labi noder arī sajūtu pieredzei jeb rotaļām. Riskējot izraisīt Montesori pedagogu nopēlumu, uzdrošinos teikt, ka gluži labi mazo teātrīti var izspēlēt arī ar šiem lauku sētas dzīvnieciņiem – kādas tiem ir savstarpējās attiecības, kuri dzīvnieki ir sastrīdējušies, kā vienam ar otru iepazīties un tamlīdzīgi. Lai gan dzīvnieki nerunā (Montesori atzīst tikai reālas lietas, nekādas pasakas), tomēr reizēm bērnam vieglāk lietas uztvert caur netiešu pieredzi – vērojot (šai gadījumā – izspēlējot), kā to darītu dzīvnieciņi.

Tāpat arī izmantojami praktiskās dzīves materiāli. Viens no lomu spēles galvenajiem uzdevumiem ir caur rotaļu sagatavoties reālās dzīves situācijām, pilnveidot dažādās ikdienas funkcijas. "Atdarināšanas rotaļa ir svarīga bērnu attīstībai. Bērniem vajadzīga iespēja rīkoties un ģērbties kā ikdienā novērotiem cilvēkiem. Aprīkojums, kas veicina šādas rotaļas, ietver mājsaimniecības priekšmetus, mēbeles, lelles, apģērba vienības, virtuves piederumus, klučus, dažādus braucamos, galdnieka piederumus un mūzikas instrumentus. Brīvība rīkoties ar krāsām, mālu, ūdeni un citiem mākslas materiāliem iedrošina imitēšanu, sarunas, kā arī ideju un izpratnes radošu izpaušanu."[7] Šai ziņā Montesori praktiskās dzīves vingrinājumi ir nepārspējami – tie gan netiek saukti par rotaļu, tie ir īsti ikdienas darbiņi, bet kur nu vēl reālistiskāku "lomu spēli"!

Šķiet, visiem skaidrs, ka cilvēki (ne tikai sievietes!) ir emocionālas būtnes. Tomēr emocijas ir akls ceļvedis. Tās jāmācās kontrolēt un reizēm – apvaldīt. Caur iztēlošanās spēli bērni izdzīvo dažādus grūti izprotamus jēdzienus: piemēram, mīlestība un vara, kontrole pār lietām un tās trūkums, draugi un ienaidnieki, slimība un spēks. Tas ir arī veids, kā, nekaitējot apkārtējiem cilvēkiem, izpaust savas negatīvās emocijas jeb "izlādēties".

Reiz sanāca diskusija ar kādu paziņu par to, kāpēc viņai tikai viens bērns, bet man trīs – tas taču esot tik grūti.. Nu, lūk! Lomu spēles ir joma, kur divi un vairāk bērni ģimenē uzskatāmi par lielāko plusu. Viņi tās spēlē viens ar otru, cits ar citu. Es varu vien vērot no malas un priecāties, cik labi viņiem sanāk! Tomēr, zinot to, ko zinu tagad, es vēlos, kaut vairāk būtu atsaukusies vecākās meitas aicinājumiem spēlēt "dakteros" vai "kafejnīcas" un darījusi to ar lielāku entuziasmu. Turklāt, vērojot sava bērna iztēles radītas ainiņas, gūstam ieskatu viņa iekšējā pasaulē, izpratnē par lietām un notikumiem. Vai mēs pazīstam savus bērnus? Iesaistoties viņu iztēles spēlēs, kļūstam par daļu no bērna pasaules. Tieši tāpēc jau šodien "braukšu ceļojumā" kopā ar saviem bērniem.