"Sarunas ar ģimenēm" ir sešu videointerviju un rakstu sērija, kurā mēģināsim apzināt to, cik dažādas ir Latvijas ģimenes. Intervijās dzirdamos personiskos stāstus papildinās raksti, kas izvērsti analizē dažas no problēmām, ar kurām šīs ģimenes saskaras ikdienā.
Mūsu ģimene savu pastāvīgo (iespējams, ka tobrīd arī optimālo) formātu ieguva, kad meitai bija divi gadi, bet dēlam – nepilni pieci. Vīrs, bērnu tēvs, izvēlējās sākt jaunu dzīvi bez mums, un mēs palikām trijatā. Līdz tam mani priekšstati par to, kas ir ģimene, bija absolūti tradicionāli – tēvs, māte un bērni. Dienā, kad vīrs patiešām savāca visas savas mantas, lai dotos prom uz neatgriešanos, biju pārliecināta, ka mana dzīve faktiski ir beigusies. To, ka šis ir bijis viens no manas dzīves labākajiem notikumiem, sapratu daudzus gadus vēlāk, kad pamazām atvadījos pati no sava upura sindroma. Tobrīd paliku viena ar visām savām sāpēm, pazemojumu, bailēm, kaunu, bezpalīdzību, neaizsargātību un diviem maziem bērniem. Tas bija deviņdesmito sākums, apkārt viss bruka un juka, neviens nevarēja būt drošs par savām turpmākajām darba iespējām un tātad arī par iztiku. Tieši tai laikā man bija jāatgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma – es atsāku darbu bērnudārzā, jau zinot, ka ilgi tas vairs nepastāvēs. Tā arī bija. Taču veiksme mani nebija pametusi pavisam un īsu brīdi pirms tam, kad dārziņš tiešām tika likvidēts, man piedāvāja darbu pagasta bibliotēkā. Piekritu, nešauboties ne mirkli. Man paveicās, tomēr tas nemazināja apjukumu, bailes, nedrošību, kas bija mani tā laika pastāvīgie emocionālie stāvokļi. Neesmu nosaukusi vēl vienu, pašu galveno situācijas pamatlielumu – atbildību par bērniem, kura turpmāk gūlās tikai un vienīgi uz maniem pleciem. Mūsu ģimene kopš tā brīža bija – es, dēls un meita. Līdz pat laikam, kad viņi abi viens pēc otra atstāja mūsu kopīgās mājas, lai dzīvotu savu jau pieaugušā cilvēka dzīvi, taču joprojām mēs esam ģimene.
Šogad jūlijā iniciatīvas grupa iesniedza Centrālajai vēlēšanu komisijai Latvijas Republikas Satversmes 110. panta grozījumu projektu. Iesniedzēji –"Latvijas vīru biedrība" – par savas darbības mērķi minējuši laulības un ģimenes institūta stiprināšanu sabiedrībā. Viens no galvenajiem grozījumu objektiem – ģimenes definīcija. Publiskajā telpā visai sadzirdami izskanējuši konservatīvās domas portāla "Telos" galvenās redaktores Agneses Irbes prātojumi par šo tēmu. Janvārī "Satori" organizētajā diskusijā "Ģimenes nemieri" viņa vairākkārt neatlaidīgi pauda pārliecību, ka arī māte vai tēvs, kas vieni paši audzina bērnus, nav ģimene, pamatojot to ar emocionālu vēstījumu, ka, ja nu viņai tā gadītos, tad viņas ģimene būtu sabrukusi. Kaut arī turpmākajās publiskajās izpausmēs viena vecāka ģimenes vairs netiek tik tieši noniecinātas, tomēr ideja par to, ka tās īsti neiederas ģimenes definīcijā, joprojām virmo gaisā un rakstos. Kaut vai ielūkojoties Satversmes 110. panta grozījumu projektā, uzmanības saasināts skats (un man tāds šoreiz ir) pamanīs, ka starp kategorijām, kurām paredzēts noteikt konstitucionāla līmeņa aizsardzību, atrodamas daudzbērnu ģimenes, kā arī – mātes vai tēvi, kuri bez otra vecāka gādā par bērniem (nevis ģimenes, kurās to dara viens no vecākiem). It kā sīkums, tomēr tendence mazliet uztrauc. Īpaši, atceroties Irbes "Satori" diskusijā minētās bažas, ka, iekļaujot ģimenes definīcijā arī vienu vecāku ar bērniem vai kādu citu reāli bērnus kopīgi audzinošu savienību (māte + bērns + mātesmāsa vai kāds cits variants), pastāv bīstamība, ka šinī definīcijas rāmī var iespraukties arī viendzimuma pāru ģimenes un galu galā gūt visus tos labumus, kas pienākas tikai dabiskajai ģimenei. Paliek iespaids, ka šie Satversmes grozītāji patiesībā ir gatavi slāt pāri jebkurai ģimenei, tikai lai neatstātu mazāko spraudziņu, caur kuru ģimenes nosaukumu iegūt arī homoseksuāliem pāriem. Definīcija, kura radīta, lai Satversmē nostiprinātu ģimenes jēdzienu kā šauru rāmi ar konkrēti definētu saturu, rada sajūtu, ka visas pārējās realitātē pastāvošās, dažādām saitēm saistītās ģimenes formas (viena vecāka ģimene, ģimene bez bērniem utt.) ar laiku var vienkārši "pazust tulkojumā".
Ģimenēm, kurās bērnus audzina tikai viens no vecākiem, ir savas kopīgas problēmas un ir arī katrai savi specifiski izaicinājumi. Tās daudz vairāk ir pakļautas nabadzības riskam un atstumtībai; vecākam, kurš gādā par bērniem, ir daudz mazāk iespēju pašrealizācijai, vaļaspriekiem. Atbildība un pienākumi, ko pilnā ģimenē tēvs un māte dala, savstarpēji vienojoties, šādā ģimenē pilnībā gulstas uz šī vienīgā vecāka pleciem, tādējādi veicinot nogurumu, izdegšanu, radot depresijas un citu veselības problēmu risku. Taču mēģinājums piespiest pārus turēties kopā ar Satversmē nostiprinātu, šauru, ierāmētu ģimenes definīciju, šķiet visai grotesks. Savā trīsdesmit gadu ilgajā darbā pirmsskolas izglītībā esmu redzējusi neskaitāmas ģimenes un, roku uz sirds liekot, varu apgalvot, ka daļai no tām vecāku šķiršanās ir bijusi bērnam labākais, saudzējošākais un veselīgākais iznākums, kaut arī pats šķiršanās process ir smags visām iesaistītajām pusēm. Tomēr nereti vecāku palikšana kopā par spīti nepārvaramām iekšējām pretrunām vai pat vardarbībai var tāpat būt bērnam traumējoša, tikai daudz ilgāk un bez saredzama atrisinājuma. Pieņemu, ka arī manā sākotnēji pilnajā ģimenē emocionālā vardarbība (kurai bija tendence eskalēties arī fiziskajā) un manipulācijas varēja nodarīt bērniem daudz lielāku postu nekā tēva aiziešana, kurai, protams, tāpat bija savs negatīvais iespaids.
Mūsu ģimenē pēc šķiršanās nepavisam negāja viegli. Finansiāli es balansēju uz nabadzības robežas. Izvērsti neklāstīšu, tas ir skumjš stāsts, taču alimentus mums neviens nemaksāja, un valsts vēl nebija izaugusi līdz loģiskajam risinājumam ar valsts garantētajiem uzturlīdzekļiem, kas viena vecāka ģimenēm ir pieejami šobrīd. Bērnudārzs bija likvidēts, un ik rītu, ejot uz darbu, es izvadīju dēlu uz skolu un atstāju gultiņā guļošu meitu, cerot, ka pusdienlaikā, kad pārskriešu kaut ko uzkost, viss būs kārtībā un nekas nebūs atgadījies. Apmaksāt aukli vai pieskatītāju man nebija iespēju. Nekas neatgadījās. Ja neskaita dažus komiskus ekscesus, kā, piemēram, naktskreklā pa pagalmu skraidošu, izspūrušu bērneli vai citreiz abu atvašu iesprūšanu neatļautajā istabā (tur vēl kādu laiku stāvēja vīra darba instrumenti), kam biju izņēmusi rokturi, bet sīkie bija pamanījušies tikt iekšā, nepadomājot, ka viņu pielāgotais rokturis palicis ārpusē. Mēdzu zvanīt no darba, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Todien man neviens neatbildēja uz vairākkārtējiem zvaniem, un es, jau ļoti satraukusies, aizslēdzu bibliotēku un skrēju mājup. Tuvojoties mājai, pa gabalu redzēju abas gaišās "kāpostgalviņas" vīdam minētās istabas logā. Kad izlaidu bērnus no pašu aizcirstajām lamatām, viņi man viens caur otru klāstīja – "Mēs dzirdējām, ka tu zvani!", "Mēs saucām – mēs nevaram tikt ārā! Mēs nevaram pacelt!". Lielākais pārbīlis tomēr bija, kad, vakarā pārnākusi no darba, atvēru durvis un pretī gāzās biezs dūmu mākonis. Brēkdama skraidīju pa visām istabām, meklēju zem pagultēm, pieliekamajā, vannas istabā, bet nevienu neatradu, tikai gruzdošu matraci bērnu istabā. Izmetu uz lodžijas un vēl trīs dienas ik pa laikam lēju virsū ūdeni: vate ir kā kūdra – gruzd un nedziest. Bērni, kā izrādījās, aiz mājas rotaļājās ar draugiem; pirms tam bija paspēlējušies ar sērkociņiem, matracis sācis gruzdēt, bet viņiem šķitis, ka ir nodzēsuši… Šodien nekas tāds nebūtu iedomājams, taču deviņdesmito sākumā visi kārpījās pa dzīvi kā prazdami, laimīgs tas, kuram bija darbs. Algā 18 lati: vai nu atstāj bērnus un drebošu sirdi strādā, vai sēdi mājās ar bērniem bez maizes. Raksturīgākais ģimenes formāts tolaik bija vīrs, kurš strādāja (mežā, pie jaunsaimnieka, kādā firmā, kas auga kā sēnes pēc lietus un tikpat drīz izputēja, nereti atstājot vīrus bez samaksas u.tml.), un sieva, kura dzīvoja mājās ar bērniem.
Tas viss bija grūti un turēja nemitīgā trauksmē. Man nekādi nesanāca būt labai mātei, kādu es pati iztēlojos. Darīju visu, ko spēju, lai mēs būtu vismaz paēduši, tomēr nemitīgās raizes par iztikšanu, nespēja tikt galā ar dzīves praktisko pusi, nevērtības apziņa, saprotot, ka nesanāk nodibināt jaunas attiecības, pašpārmetumi, ka neesmu gana rūpīga un bieži vien pārāk nogurusi, – tas viss ēda no iekšpuses un rezultējās arvien trauksmainākās un nervozākās izpausmēs. Es ļoti labi sapratu, ka nekad nespēšu vienlaikus būt mamma un tētis. Man nebija šaubu, ka augšana bez tēva ir smaga, traumatiska pieredze un nevar palikt bez sekām. Kā vēlāk izrādījās – tā arī bija, mēs visi trīs gājām cauri ļoti smagiem pārbaudījumiem, mācījāmies sadzīvot ar traumām, depresiju, apzināties, dziedināties un piedot. Taču starp mums trijiem valdīja dziļš mīļums, īsti ģimeniska savstarpējā pieķeršanās. Es biju savu bērnu ģimene, un viņi – manējā. Ja toreiz kaut jel kāds būtu centies apdraudēt vai atņemt mums šo statusu, es to uztvertu kā mēģinājumu nojaukt pēdējo drošo patvērumu. Mēs bijām un esam ģimene. Man ir izauguši bērni, par kuriem priecāties un ar kuriem lepoties. Varbūt tieši tāpēc, ka tikām tam visam cauri.
Vēlākajos gados, atkal strādājot izglītības sistēmā, zināju, ka mana ģimene, tāpat kā visas nepilnās ģimenes, automātiski iekļaujas sociālā riska ģimeņu grupā. Tas bija pazemojoši, kaut pamatoti – nabadzības, bērna vajadzību nenodrošināšanas un novārtā atstāšanas risks viena vecāka ģimenē ir lielāks nekā pilnā ģimenē. Atbildības nasta smagāka, jo nedalīta. Zem tās var salūzt. Tomēr visa iepriekš teiktā kontekstā šķiet, ka iespēja palikt vispār bez ģimenes statusa ir kaut kas vēl biedējošāks. Kaut kas gluži vai arhaisks, kas teorētiski pat var atturēt sievieti (vai vīrieti) no toksisku, vardarbīgu attiecību pārtraukšanas. Jo kā gan tas būs, ka mani bērni vairs neaugs ģimenē? Un galu galā šī šķirošana – kura ģimene atbilst definīcijai, bet kura ne – pavisam tieši un dramatiski var atsaukties uz bērniem. Puse bērnu izrādīsies palikuši ārpus ģimenēm. Vai būs iespējams viņiem to noslēpt? Kā viņi par to jutīsies? Jo cilvēki šķirsies tik un tā, ģimenes joprojām būs dažādas, ar definīcijām vēl nekad viens pie otra nav noturēts. Tas ir tikai ļoti dīvains un diskriminējošs mēģinājums ģimeņu mazākajai, bet agresīvākajai daļai uzurpēt ģimenes vārdu un tiesības. "Labumus", kas pienākas tikai dabiskajām ģimenēm.
Tēvs jau gadu bija prom, kad mans dēls mācījās rakstīt. Viens no pirmajiem rakstu galiņiem, ko viņš uzrakstīja pats pēc savas iniciatīvas, bija bezgala aizkustinošs: "Māsa ir smuka. Mama ir mīļa. Tētis ir laps." Mazā, nedaudz sašvīkātā lapiņa man vienmēr un visur ir līdzi jau gandrīz trīsdesmit gadus. Tā atgādina par svarīgāko.
52