Izrādes publicitātes foto: Uģis Bērziņš
 
Teātris
26.03.2019

Maldinoša vienkāršība

Komentē
0

Par Valtera Sīļa izrādi "Pēc grāmatas motīviem" (Dirty Deal Teatro, 2019)

No uzbūves viedokļa izrāde pirmajā acu uzmetienā šķiet elementāra un viegli aptverama. Režisors Valters Sīlis (kuru izrādē iemieso aktieris Jānis Kronis) mazliet vairāk nekā pusotru stundu reflektē par austriešu rakstnieka Tomasa Bernharda romānu "Noriets", kurš viņam licis atcerēties kādu senu epizodi no paša dzīves. Tā ir draudzība viena mācību semestra garumā ar skolēnu apmaiņas programmas dalībnieku – vācu zēnu Jonatanu.

Vēstījums par Bernharda romāna notikumiem izrādē risinās paralēli režisora personisko atmiņu ainām, un Kronis pamīšus ar iejušanos Sīļa tēlā atveido arī vienu no romāna varoņiem, savukārt pārējās romāna vai režisora dzīves notikumos iesaistītās darbības personas, tostarp arī Jonatanu, spēlē Alise Danovska.

Tomēr iestudējuma uzbūves vienkāršība izrādās maldinoša, jo Dirty Deal Teatro jaunajā "produktā" realitāte un fikcija, pagātne un tagadne, šķitums un īstenība savijas rafinētā, pulsējošā rakstā, kurš skatītāja prātu un jūtas sagūsta tieši ar savu nepabeigtību un atvērtību, aicinot analogus izrādes situācijai meklēt katram pašam savā pieredzē.

Divi stāsti

Spēles laukums ir plašs un gandrīz tukšs. Scenogrāfam Uģim Bērziņam bijuši svarīgi tikai atsevišķi uz darbības vietu norādoši elementi – sols, gulta, klavieres – un brūngani bēša siena, kas telpas dibenplānā veido neitrālu fonu izrādes norisēm. Uz šī fona tiek izspēlēti abi sižeti – Bernharda romāna notikumi un paša režisora piedzīvotais.

Kronis, ģērbies gaišā putekļu mētelī, ar zeltītas stīpiņas ieskautām acenēm "apseglotu" degunu uz brīdi iedzīvojas savu spēju ierobežotības nomākta pianista ādā. Bernharda romānā viņš ir vēstītājs – viens no trim draugiem – talantīgiem mūziķiem, starp kuriem ir arī reāla vēsturiska persona – pasaulslavenais kanādiešu pianists Glens Gulds. Viņa izcilība abus pārējos paralizē tiktāl, ka viens no draugiem – Vertheimers – pakaras, bet otrs – vēstītājs – met klavierspēlei mieru uz visiem laikiem.

Pēc šīs "uzmundrinošās" ekspozīcijas Kronis gaišo putekļu mēteli novelk un kļūst par pliekani brūnā džemperī ģērbtu latviešu skolas puiku, sauksim viņu par Valteru. Galu galā režisors, kurš ir arī dramaturģijas autors, šajā tēlā ierakstījis pats sevi, kaut jādomā, ka arī Sīļa laikabiedrs un vienaudzis Kronis ar tāda tipa indivīdu var identificēties bez grūtībām. Tātad – Valterā romāna globālais sižets uzjunda atmiņas par lokāla mēroga mazvērtības izjūtu, kas viņu pārņēmusi, sēžot klasē blakus vācietim Jonatanam, kurš lasa Monteņa esejas franču valodā, lieliski spēlē klavieres, nicina populāro kultūru, matemātikas testu izpilda zibens ātrumā un Kafkas prozā orientējas kā zivs ūdenī. Vienkāršojot un mazliet shematizējot, varētu teikt – kas Bernharda varonim Gulds, tas Valteram Jonatans.

Tomēr atšķirībā no romāna, kas dokumentē ārdošo iespaidu, kādu uz varoņa personību atstāj atrašanās līdzās ģēnijam, DDT izrādē attiecības starp Valteru un Jonatanu attīstās pēc cita scenārija.

Iztēles dimensija atmiņas telpā

Valtera atmiņu ainas no skolas laika tiek izspēlētas kā šķietami nejauši no realitātes izrauti citāti. Vispirms notiek iepazīšanās. Abu sarunas sākotnēji risinās angļu mēlē, tad puikas pamazām pāriet uz latviešu valodu. Temati – visdažādākie. Jonatans ar saviem piekasīgajiem jautājumiem un vīzdegunīgajām replikām pamudina Valteru apzināties impulsus, kuri viņā pamodinājuši interesi par teātri. Nākamajā epizodē uz karstām pēdām tiekam ievesti Kārļa Skalbes pasaku vakarā Jaunajā Rīgas teātrī. Danovska uz brīdi pārtop par JRT aktrisi Sandru Kļaviņu, kura, lasot "Jūras vāravu", ar savām lielajām, mirdzošajām acīm savaldzina Valtera sirdi un prātu.

Jonatans uz Valtera slavas dziesmu teātrim reaģē ar pieklājīgu interesi, bet bez liekas iejūtības norāda, ka inteliģenta cilvēka literārā gaume ārpus Skalbes būtu paplašināma ar Kafkas, Prusta vai Mūzila prozu. Viņš liek latvietim uz savu kultūru paskatīties svešām acīm, kurām valsts karogu izkarināšana pilsētas ielās šķiet pārāk bieža, attiecības ģimenē pārāk paviršas vai ieradumi barbariski – kā siera tīšana plēvē, piemēram. No abu puišu savstarpējās saskarsmes tiek parādītas tieši tās epizodes, kuras Valteram palīdz saprast pašam savas izvēles un pārvērtēt vērtības.

Būtiski, ka izrādē Valtera atmiņas telpai tiek piešķirta arī iztēles dimensija, jo pamīšus ar pagātnes notikumu "atdzīvināšanu" viņš raksta Jonatanam vēstules, uz kurām atbildi nesaņem, bet mēģina iedomāties, kā Jonatans reaģētu uz vienu vai otru viņa dzīves situāciju vai lēmumu. Šajās ainās Kronis un Danovska nevēršas viens pie otra, bet raida savas replikas tieši publikā, liekot saprast, ka abu sarunas iespējams nolasīt arī kā Valtera iekšējo dialogu pašam ar sevi. Lai arī reāli eksistējošs cilvēks, izrādē Jonatans tomēr primāri ir iekšēja kategorija, kurā projicējas ne tikai Valtera, bet potenciāli ikviena indivīda šaubas un paškritika saistībā ar dzīves ceļa izvēli un sociālās uzvedības vadlīnijām. Jonatana uzdotie jautājumi nodarbina Valteru un atbalso jauna cilvēka sakāpināto maksimālismu – visu vai neko.

"Ja cilvēks sasniedzis savu spēju griestus, varbūt viņam jāatbrīvo vieta citiem cilvēkiem, kuri to vēl nav paveikuši." Apmēram tā kādā no iztēlotajiem neklātienes dialogiem saka Jonatans. Bet – izrādās, ka zem saules pietiek vietas visiem un var iztikt bez "vietas atbrīvošanas", ja ar to saprotam aiziešanu no profesijas vai pat dzīves. Uzveduma finālā Valters beidzot saņem no senā drauga vēstuli, kurā teikts, ka Jonatans kļuvis par matemātiķi un laimīgu ģimenes tēvu. Ir tā vai nav – mēs neuzzinām. Bet tas, iespējams, nemaz nav svarīgi. Svarīgi, ka Jonatans licis Valteram skaidrāk apzināties pašam sevi un, piedodiet banalitāti, savu vietu dzīvē.

Atgriežoties pie paralēles ar Bernharda romānu, austriešu rakstnieks atklāj izcilām spējām atveltītas figūras destruktīvo, latviešu režisors – konstruktīvo spēku, tādējādi atgādinot, ka vārds "ģēnijs" nozīmē ne tikai neikdienišķu talantu, bet arī urdītāju un sargātāju garu, kas ikvienu cilvēku pavada domās un darbos visā viņā dzīves laikā.

Distancējošs efekts

Nezinu, vai tieši tāda bijusi arī sākotnējā aktieru izvēle (kuluāros klīst runas, ka Valteram Sīlim padomā bijis uzaicināt izrādē piedalīties "īsto" vācieti, ar kuru savulaik iznācis mācīties vienā klasē), bet Danovska un Kronis ir lieliski – jau pirmajā uznācienā viņu klātbūtne runā pretī stereotipiskiem, no tuvākā asociāciju plaukta pagrābtiem priekšstatiem par to, kā vajadzētu izskatīties un uzvesties māksliniekam vai splīnīgam ārzemniekam.

Kroņa plecīgais stāvs un zemnieciskais gestus ne bez piespiešanās uztverams kā slavena pianista raksturlielums, un miniatūri sievišķīgā Danovska ar brillītēm uz deguna, pāri pleciem izlaistiem matiem šķiet visai attāla zīme lecīgam puiku dzimuma "knapsieriņam". Taču šī vizuālā tēla gaidu pievilšana rada distancējošu efektu, tā dod iespēju palūkoties uz dzīves ceļa izvēles un izcilības/kārtējības attiecību problēmu, nevis aizrauties ar raksturu psiholoģijas studijām. Turklāt aktieri, atrodoties metra attālumā no skatītājiem, spēlē precīzi, attēlojot nepārprotami nolasāmu laika un telpas maiņu, kā arī ļaujot novilkt robežlīniju starp realitāti un fikciju.

Sonāte par dzīvi un mākslu

Sīlis izvēlējies izrādei piešķirt mūzikas skaņdarba veidolu – žanrs formulēts kā "sonāte skatuvei četrrocīgi". Līdzību, ja labi grib, tik tiešām var saskatīt. Ekspozīcijai – tēmas pieteikumam, ko veido ieskats Bernharda romānā tēlotajā situācijā, – seko izvērsums, kurā romāna sižetam paralēli tiek attīstīts Valtera atmiņu stāsts. Visbeidzot izskan reprīze jeb atgriešanās pie sākuma situācijas, tikai jaunā pakāpē, skatot "ģēnija problēmu" personiskās pieredzes gaismā.

Izrādes nosaukums "Pēc grāmatas motīviem" gan ir tik neitrāls, ka diez vai kādu mudinās traukties uz biļešu kasēm, tomēr tas ir trāpīgs, jo norāda nevis uz tēmu vai saturu, bet drīzāk uz iestudējuma tapšanas gaitu un materiāla organizācijas veidu. Arī uz to, ka dzīve un māksla ir nesaraujami saistītas – viena otru atbalso, labo un pārveido. Bez Jonatana līdzdalības tas, jādomā, nevarētu notikt.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!