*Autores diplomdarbs, absolvējot Jura Jurjāna, Kristapa Zariņa un Normunda Brasliņa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu; darba vadītājs – Juris Jurjāns. Vidējās gleznas kreisajā apakšējā stūrī uzgleznots Juris Jurjāns ar cigāru. Foto no autores arhīva.
Jūnija sākumā apmeklēju igauņu mākslinieka Andrusa Jonasa piemiņas pasākumu Pedvālē, bet drīz pēc tam biju gleznotāja un pasniedzēja Jura Jurjāna bērēs. Jau uzreiz zināju, ka šo sleju gribu rakstīt par palicēju kopības izjūtu un to, kā šādi notikumi ietekmē patību un piederību. Man bija kādu laiku jāpadomā, kāpēc vēlos tās no jauna apcerēt – un te kārtējo reizi nonācu pie vārda "identitāte", kas apzīmē indivīda būtību un vienlaikus piederību grupai. Atvadas no svarīgas personības dažkārt pavirza attīstībā abus šos aspektus vai atjauno to attiecības.
Bērnībā un agrā jaunībā man nepatika iet uz bērēm. Tā sagadījās, ka samērā īsā laikā nomira virkne radu, daži no tiem – pāragri. Neviena no šīm nāvēm neradīja man tiešu pārdzīvojumu, taču traumu izraisīja tuvinieku reakcija. Kad pieaugu, pamazām mācījos, ka bēres pieder pie sociālās dzīves. Kad 1997. gadā nomira Indulis Zariņš, studēju LMA gleznotājos. Uz pasniedzēja Jura Jurjāna pārmetumu, ka neviens no mums neesot "pacēlis savu pakaļu un aizgājis", mana draudzene paskaidroja, ka cenšas neiet uz bērēm, ja mirušie nav viņas tuvinieki. Jurjāns, vilkdams neiztrūkstošo cigāru, uz to atteica: "Ja? Man gan patīk!" Jurjāns bija mīlēts pasniedzējs, ironisks, labsirdīgs. Viņš deva tradicionālus uzdevumus, taču padomus sniedza, respektējot manu pieeju, nevis uzspiežot savus noteikumus. Kopš rozentāļiem man daudz nozīmēja viņa dzīvesbiedre Aija Jurjāne, tāpēc uztvēru viņu ģimeni gandrīz kā radus. Pēc divdesmit sešiem gadiem es pacēlu pakaļu un devos uz Magdalēnas baznīcu atvadīties no Jura.
Atnācu īsi pirms dievkalpojuma, taču paspēju ievērot, ka pie zārka mainās goda sardze. Šo skaisto tradīciju jau biju ievērojusi radošu personību bērēs. 2005. gadā, kad glabāja Vizmu Belševicu, man pašai bija gods tā stāvēt kopā ar kolēģiem. Tā dīvainā veidā izrādījās izšķiroša epizode manā dzīves ceļā: brīdī, kad starp mani un raudošo Ingu Ābeli – mums abām ap piedurknēm bija sēru lentes – atradās Vizmas zārks, bet visapkārt stāvēja daudz citu dažādu paaudžu rakstnieku un rakstnieču, es pēkšņi izjutu savu piederību šai kopienai. Tas bija pavērsiens, jo līdz 30 gadu vecumam īsti nevēlējos sevi saistīt ar literāro vidi, daļēji aiz netīksmes pret dažām tās izpausmēm un daļēji manu vecāku dēļ – gribējās meklēt pašai savu ceļu. Bet nu šķita, ka man kāds teiktu – te nu tu esi un nekur prom netiksi.
Pēteris Draguns gan vēlāk man atrakstīja, ka palicēju kopības sajūta ir mānīga un ka man nav vis jāatrod sava vieta, bet gan jānonāk pie sevis. Tas bija viens no vērtīgākajiem komentāriem manā mūžā, tomēr kaut kas manā šīszemes patībā todien nostabilizējās. Pāris gadus vēlāk pārtraucu gleznot un sāku vairāk uzmanības veltīt rakstītajam vārdam. Tomēr arī mākslas pasaules nozīme nepazuda. Kā noteikta pasaules uztvere, nogulsnējusies informācija un cilvēciskas saiknes tā pavadīja mani arī turpmāk. Performance, kas norisinājās Andrusa Jonasa piemiņas izstādes atklāšanā Pedvālē, man to atgādināja gluži ķermeniski.
Andruss Jonass (1970–2021) bija igauņu gleznotājs un performanču mākslinieks. Jau kādu laiku pirms aiziešanas mūžībā viņš Igaunijā tika uzskatīts teju vai par klasiķi. Andruss dzīvoja un strādāja Pērnavā, ilgstoši darbojās kopā ar kolēģu grupējumu "Academia Non Grata". Divtūkstošo gadu sākumā viņš un citi igauņu mākslinieki bieži izstādījās un uzstājās ar performancēm Pedvāles brīvdabas mākslas muzejā, uz kurieni es tolaik mēdzu braukt apmēram kā pie vecmāmiņas uz laukiem. Labi atceros Andrusa pirmo performanci Pedvālē 2001. gadā, kad viņš, tērpies dzeltenā vilka kostīmā, šāva pāri Pedvāles gravai raķetes no ierīces, kas piestiprināta zem jostasvietas. Pēc tam Andruss vairākus gadus bieži brauca uz Pedvāli, gleznoja, performēja un rezidēja. Ar šo vietu viņu saistīja arī privātas saiknes – Andruss kādu laiku bija kopā ar mākslinieci Lauru Feldbergu, manu mīļu draudzeni. Andruss Jonass devās mūžībā pandēmijas ierobežojumu laikā, bet šīs vasaras sākumā viņa māksla tomēr atgriezās Pedvālē.
Muižas telpās bija izstādītas gleznas, bet pēc izstādes atklāšanas visi klātesošie varēja piedalīties kādā rituālā: igauņu mākslinieki bija atveduši Andrusa paša vilktu audeklu, kas tika kopīgi apgleznots un tad svinīgā procesijā aiznests uz gravas malu sadedzināšanai ugunskurā. Tādu performances gaitu viņš bija pateicis kolēģei sapnī. Vispirms divas igauņu mākslinieces, abas vārdā Mari, viegli pieskārās audeklam ar otām kā bungu vālītēm. Pēc tam visi klātesošie drīkstēja mest pa to krāsā iemērktas švammīgas bumbiņas, tad arī apķēpāt ar rokām. Man patiešām gribējās uzziest krāsu uz Andrusa audekla, un, to darīdama, es atcerējos, kā tas bija, kad vēl gleznoju. Rituāla laikā Andrusa kolēģi dziedāja igauņu tautasdziesmu par ganīšanu un stabules taisīšanu. Andruss to vienmēr dziedāja uzstāšanās laikā, taču saturu uzzināju tikai šoreiz, jo Laura to bija atdzejojusi un mēs to nodziedājām arī latviski – izklausījās pēc mazāk zināmas latviešu tautasdziesmas. Tai skanot, Andrusa audekls sadega gravas malā. Domāju par to, ka tādai personībai kā Andruss, aizejot no dzīves samērā agri – vēl brieduma gados, paliek daudz draugu, kolēģu un domubiedru, kuri tieši šajā lokā visi kopā veido aizgājušā cilvēka portretu.
Jurjāna bērēs to izjutu mazliet mazāk, lai gan ļaužu Magdalēnas baznīcā bija vairāk. Iespējams, tāpēc, ka Jurim bija vairāk gadu un daļa viņa paaudzes pārstāvju vairs nevarēja būt klātesoši. Toties satiku savu kursa biedru Pauli Postažu, kurš gleznās sasaista Itālijas renesansi un šodienu. Te jāpastāsta, ka pirms tam dievkalpojuma laikā es raudāju neproporcionāli savai tuvības pakāpei ar aizgājēju – vai arī šī spēja izraudāties bija Jurjāna pēdējā dāvana man. Nespēju paraudāt mammas un papa bērēs un vairākus gadus, šķiet, grūtos notikumos piedzīvoju disociāciju. Un nu, pašā dievkalpojuma sākumā, pie grēku nožēlošanas es raudāju – par aizejošo cilvēku un viņu tuvinieku ciešanām; par visu, ko būtu gribējies, bet vairs nevarēju izdarīt labāk un mīlošāk; arī par visu to, kas vienkārši notika neatkarīgi no manas rīcības un ko psihes aizsargmehānismi tiecās rādīt kā manu vai kāda cita vainu. Jo ir tik grūti pieņemt, ka bēdīgas lietas vienkārši notiek. Pa to laiku cilvēki bija sākuši cits citam padot uguni no iepriekš izdalītām svecītēm, un kāda silta balss aiz muguras pasauca manu vārdu. Tas bija Paulis, ar kuru kopā mācījāmies gan rozentāļos, gan akadēmijā, gan Jurjāna meistardarbnīcā, ar kuru bijām kašķējušies un izlīguši un kuru nebiju satikusi gadiem, bet tagad viņš padeva man sveces gaismu un vēlāk parunājām kā draugi.
Tā es divos dažādos atvadu rituālos līdzīgi domāju par savu patību un piederību – par identitāti. Eriks H. Eriksons 1968. gadā grāmatā "Identitāte: jaunība un krīze" raksturo vārdu "identitāte" kā "apzīmējumu kaut kam neizprotamam un visaptverošam [..]" [1]. Eriksonam būtiski šķiet divi jaunāko laiku identitātes formulējumi, kas, viņaprāt, "varētu raksturot mirkli, kad cilvēks pēkšņi apzinās, ka viņam neapšaubāmi piemīt sava identitāte" [2].
Pirmā formulējuma autors ir amerikāņu psihologs Viljams Džeimss, kurš, pēc Eriksona domām, visveiksmīgāk aprakstījis "identitātes apziņu kā subjektīvu iedvesmojošas viengabalainības un kontinuitātes apjēgsmi" [3]. Džeimss raksta sievai: "Cilvēka raksturs atklājas tādā garīgā vai morālā stāvoklī, kurā viņš vispilnīgāk, visdziļāk un visintensīvāk izjūt sevi darbojamies un dzīvojam. Šādos mirkļos cilvēkā ierunājas kāda iekšēja balss un saka: "Lūk, tā ir mana īstā būtība!"" [4] Džeimss izmanto vārdu "raksturs", taču Eriksons uzskata, ka viņš runā par identitātes apzināšanos.
Citu jēdziena aspektu iezīmē Zigmunds Freids. Viņš izsaka apgalvojumu, kas "apliecina indivīda un kultūras identitātes vienību un sakņojas kādas senas tautas liktenī" [5]. Freids, kurš pēc izcelsmes ir ebrejs, raksta, ka pie jūdaisma viņu neesot saistījusi nedz ticība, nedz nacionālais lepnums, tomēr savai tautai viņu piesaistījuši "gan neapjausti dzīļu spēki – jo spēcīgāki, jo grūtāk izsakāmi vārdos –, gan arī skaidra iekšējās identitātes apzināšanās un kopējas psihiskās konstrukcijas radītā intimitāte" [6].
Laikam jau saiknē ar citiem palicējiem, kā kopīgas gleznas veidojot nesen aizgājušu personību garīgos portretus, es piedzīvoju gan savu individualitāti, gan kontinuitāti un kopīgo intimitāti.
[1] Eriksons, Eriks H. Identitāte: jaunība un krīze. Rīga: Jumava, 1998, 9. lpp.
[2] Turpat, 16. lpp.
[3] Turpat.
[4] Citēts pēc: Eriksons, E. H. Identitāte: jaunība un krīze,16. lpp.
[5] Turpat, 17. lpp.
[6]Citēts pēc: Eriksons, E. H. Identitāte: jaunība un krīze,17.–18. lpp.
1