Ir pagājušas divarpus nedēļas, kopš Latvijas vēstnieks Japānā Pēteris Vaivars parakstīja "Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu" (The Anti-Counterfeiting Trade Agreement – ACTA), izraisot īstu sašutuma cunami. Šajās divarpus nedēļās vieni ir kritizējuši ierēdņus un politiskos spēkus, kas, pakļaujoties lielo korporāciju spiedienam, klusiņām izstrādājuši velnišķīgu plānu nabaga patērētāju iebiedēšanai un kontrolēšanai, citi zākājuši ļaunos kapitālistus, kas grib ne tikai noplēst no mums deviņas ādas, bet arī izspiegot un atņemt mūsu brīvības, trešie aicinājuši sabiedrību parakstīties pret ACTA ratifikāciju, rīkojuši protestus, bet lielākā daļa apbrīnojamā vienprātībā atzinīgi mājusi ar galvu pie katra raksta un komentāra, kas atklāj nolīguma nejēdzību un amoralitāti. Ne viens vien interneta lietotājs apgalvojis, ka esam viena soļa attālumā no Orvela romānā "1984" aprakstītās sabiedrības, tikai modernizētā un uzlabotā versijā.
Pārsteidzoši, ka izskanējušie "alternatīvie" viedokļi par ACTA aprobežojās vienīgi ar to, ka "velns nav tik melns kā to mālē". Ar dažiem izņēmumiem vairums "atbalstītāju" jeb to, kas nenostājās sašutušo pusē (un tādu nebija daudz), nosvērti skaidroja nolīguma relatīvo nekaitīgumu, nevis ieņēma radikāli pretēju pozīciju, apšaubot sašutuma patiesos iemeslus, lai gan visiem ir skaidrs, ka patiesībā tās ir bailes, ka "neko vairs nevarēs nokačāt". Arguments, ka kino kompānijas, mūzikas izdevēji un citi "satura" izplatītāji nav pacentušies padarīt to pieejamu patērētājiem likumīgā veidā, un tā vietā cenšas ieviest nesamērīgus preventīvus pasākumus, ir spēcīgs un neapstrīdams, taču diez vai tas dotu mums tiesības pacelt balsi tik augstu.
Ko ACTA liecina par lielajām korporācijām, kas, acīmredzot pielikušas savu roku nolīguma izstrādē, visiem ir skaidrs. Taču ko reakcija uz nolīgumu pasaka par tā kritiķiem? Pozitīvi, ka pateicoties sabiedrības spiedienam un neapmierinātībai ar necaurspīdīgo, gluži vai slepeno ACTA tapšanas procesu, ir apturēta tā ratifikācija. Pozitīvi, ka valdība ieklausās sabiedrībā. Pozitīvi, ka sabiedrībai ir balss un, iespējams, arī galva uz pleciem. Domāju, mēs varam lepoties ar sevi. Un tālāk? Tālāk sākas neērti, patiesībā muļķīgi jautājumi. Ko liecina par mums tas, ka filmu, mūzikas, grāmatu un citu mākslas darbu nelegāla lejupielāde (un neizbēgami arī augšupielāde) tiek uzskatīta ja ne par atbalstāmu, tad vismaz sociāli nesodāmu aktivitāti? Neko tas neliecina par mums, teiksim mēs, mums vienkārši nav citas izvēles. Būtu manu mīļāko seriālu jaunākās sērijas pieejamas par saprātīgu cenu, es ar lielāko prieku par tām maksātu, teiks ar vietējās televīzijas piedāvājumu neapmierinātie. Nebūtu kompaktdisku cenas tā uzskrūvētas, es labprāt tos pirktu, un, ja biļetes uz kino nemaksātu tik dārgu naudu, es ietu kaut vai katru dienu, teiks ne pārāk bagātie. Kā kulaks uz acs, piekritīs atsaucīgie, bet jautājums paliks neatbildēts.
Manuprāt, tas liecina vismaz par divām lietām. Pirmkārt, dažādu apstākļu sakritības dēļ intelektuālā īpašuma jēdziens daudzu cilvēku galvās ir tikai abstrakts jēdziens un rietumu kultūrai raksturīgā izpratne par to tā arī nav īsti iesakņojusies. Nav saprotams, kā literārs darbs kādam var piederēt. Ir skaidrs, ka piederēt var grāmata, bet kā var piederēt domas, kas tur ierakstītas? Nozagt grāmatu vai DVD disku veikalā ir slikti, bet vai var rasties kāds ļaunums, ja es tikai to paskatīšos? Mums jau kopš bērnības mācīts, ka vajag dalīties ar citiem, būt nesavtīgam. No tā, ka es lejupielādēju filmu, to nekļūst mazāk, gluži otrādi – filmas kopiju skaits palielinās. Kā gan tik augstsirdīga rīcība kā dalīšanās ar mūziku un filmām var tikt uzskatīta par noziedzīgu?
Otrkārt, tas liecina par neatgriezeniskām pārmaiņām mūsu uztverē par to, kā mēs patērējam kultūras produkciju vai preci (ievērojiet, ka retais šajā kontekstā runā par "mākslas darbiem"). Bailes, ka mums varētu tikt atņemta iespēja (kaut arī ne visai likumīga) brīvi noskatīties gandrīz ikvienu jebkad uzņemtu filmu, ieskaitot nesen uzņemtos kases grāvējus, un noklausīties visus jaunākos mūzikas albumus, citiem vārdiem sakot, būt lietas kursā, ir lielākas par bažām, ka mums varētu nākties par to maksāt. Sašutušie ir sašutuši ne jau par to, ka viņiem būtu kaut kas jāmaksā, bet par to, ka viņi nevarēs patērēt saturu tādos daudzumos un, visdrīzāk, nevarēs patērēt tieši to saturu, ko viņi grib, jo Latvijas tirgus ir pārāk mazs, lai ieinteresētu izplatītājus piedāvāt nišas produktus. Mēs gribam tagad un tūlīt, un daudz. Mēs esam pieraduši katru vakaru noskatīties kādu jauku komēdiju vai aizraujošu trilleri, lai gan noguruma dēļ nereti iesnaužamies un noguļam gandrīz visu filmu; mēs pērkam aizvien ietilpīgākus cietos diskus, lai būtu kur noglabāt neskaitāmus mūzikas un kino gigabaitus, kas nereti tur lemti aizmirstībai. Mēs pārmetam kino un mūzikas ierakstu kompānijām alkatību, taču nepamanām, ka paši negausīgi milzu kumosiem rijam "saturu", bieži vien nemaz to nesakošļājot, un kļūstam ārkārtīgi noraizējušies, iedomājoties vien, ka dzīres varētu beigties.
Vēl ne tik sen iespējas noskatīties labu filmu vai noklausīties kādu ārzemju grupas ierakstu bija visai ierobežotas. Ne tikai padomju laikos, bet arī tajos padsmit gados, kad brīvā tirgus ekonomika jau bija ienākusi Latvijā, taču vidusmēra ģimeni internets vēl nebija skāris. Varbūt kāds atminas šo posmu savā dzīvē kā murgu, tomēr es biežāk esmu dzirdējusi nostalģiskus stāstus par to, "kā mēs gājām skatīties pie kaimiņa viģikus". Nedomāju, ka pagātni vajag idealizēt, tomēr nevar noliegt, ka senāk mēs izturējāmies pret mūziku un kino mākslu ar daudz lielāku godbijību vai vismaz izjutām skaidru ieguvuma apziņu, to patērējot. Tagad tā vairs nav pat masu māksla, bet tāda pati pašsaprotama ērtība kā karstais ūdens.
Vai ir labi, ka, pateicoties tehniskajām iespējām un tiesībsargājošo iestāžu nespējai ierobežot vai apturēt interneta pirātismu, aizvien vairāk pieaug patērētāju negausība un mazinās mākslas darbu vērtība viņu pašu acīs? Protams, nevar novelt visu vainu uz pirātismu, skaidrs, ka masu mākslas darbu vērtības devalvācija notiktu arī gadījumā, ja pietiekamā apmērā būtu pieejami citi, legāli "satura" iegūšanas veidi. Taču skaidrs ir arī tas, ka ar aizliegumu politiku mākslas darba vērtību atgūt nav iespējams, vismaz ne tā agrākajā izpratnē. Mēs nekad vairs neuzskatīsim mākslu par ekskluzīva vai elitāra dzīvesveida sastāvdaļu, par ko būtu jāmaksā atbilstoša cena.
Pārsteidzoši, ka izskanējušie "alternatīvie" viedokļi par ACTA aprobežojās vienīgi ar to, ka "velns nav tik melns kā to mālē". Ar dažiem izņēmumiem vairums "atbalstītāju" jeb to, kas nenostājās sašutušo pusē (un tādu nebija daudz), nosvērti skaidroja nolīguma relatīvo nekaitīgumu, nevis ieņēma radikāli pretēju pozīciju, apšaubot sašutuma patiesos iemeslus, lai gan visiem ir skaidrs, ka patiesībā tās ir bailes, ka "neko vairs nevarēs nokačāt". Arguments, ka kino kompānijas, mūzikas izdevēji un citi "satura" izplatītāji nav pacentušies padarīt to pieejamu patērētājiem likumīgā veidā, un tā vietā cenšas ieviest nesamērīgus preventīvus pasākumus, ir spēcīgs un neapstrīdams, taču diez vai tas dotu mums tiesības pacelt balsi tik augstu.
Ko ACTA liecina par lielajām korporācijām, kas, acīmredzot pielikušas savu roku nolīguma izstrādē, visiem ir skaidrs. Taču ko reakcija uz nolīgumu pasaka par tā kritiķiem? Pozitīvi, ka pateicoties sabiedrības spiedienam un neapmierinātībai ar necaurspīdīgo, gluži vai slepeno ACTA tapšanas procesu, ir apturēta tā ratifikācija. Pozitīvi, ka valdība ieklausās sabiedrībā. Pozitīvi, ka sabiedrībai ir balss un, iespējams, arī galva uz pleciem. Domāju, mēs varam lepoties ar sevi. Un tālāk? Tālāk sākas neērti, patiesībā muļķīgi jautājumi. Ko liecina par mums tas, ka filmu, mūzikas, grāmatu un citu mākslas darbu nelegāla lejupielāde (un neizbēgami arī augšupielāde) tiek uzskatīta ja ne par atbalstāmu, tad vismaz sociāli nesodāmu aktivitāti? Neko tas neliecina par mums, teiksim mēs, mums vienkārši nav citas izvēles. Būtu manu mīļāko seriālu jaunākās sērijas pieejamas par saprātīgu cenu, es ar lielāko prieku par tām maksātu, teiks ar vietējās televīzijas piedāvājumu neapmierinātie. Nebūtu kompaktdisku cenas tā uzskrūvētas, es labprāt tos pirktu, un, ja biļetes uz kino nemaksātu tik dārgu naudu, es ietu kaut vai katru dienu, teiks ne pārāk bagātie. Kā kulaks uz acs, piekritīs atsaucīgie, bet jautājums paliks neatbildēts.
Manuprāt, tas liecina vismaz par divām lietām. Pirmkārt, dažādu apstākļu sakritības dēļ intelektuālā īpašuma jēdziens daudzu cilvēku galvās ir tikai abstrakts jēdziens un rietumu kultūrai raksturīgā izpratne par to tā arī nav īsti iesakņojusies. Nav saprotams, kā literārs darbs kādam var piederēt. Ir skaidrs, ka piederēt var grāmata, bet kā var piederēt domas, kas tur ierakstītas? Nozagt grāmatu vai DVD disku veikalā ir slikti, bet vai var rasties kāds ļaunums, ja es tikai to paskatīšos? Mums jau kopš bērnības mācīts, ka vajag dalīties ar citiem, būt nesavtīgam. No tā, ka es lejupielādēju filmu, to nekļūst mazāk, gluži otrādi – filmas kopiju skaits palielinās. Kā gan tik augstsirdīga rīcība kā dalīšanās ar mūziku un filmām var tikt uzskatīta par noziedzīgu?
Otrkārt, tas liecina par neatgriezeniskām pārmaiņām mūsu uztverē par to, kā mēs patērējam kultūras produkciju vai preci (ievērojiet, ka retais šajā kontekstā runā par "mākslas darbiem"). Bailes, ka mums varētu tikt atņemta iespēja (kaut arī ne visai likumīga) brīvi noskatīties gandrīz ikvienu jebkad uzņemtu filmu, ieskaitot nesen uzņemtos kases grāvējus, un noklausīties visus jaunākos mūzikas albumus, citiem vārdiem sakot, būt lietas kursā, ir lielākas par bažām, ka mums varētu nākties par to maksāt. Sašutušie ir sašutuši ne jau par to, ka viņiem būtu kaut kas jāmaksā, bet par to, ka viņi nevarēs patērēt saturu tādos daudzumos un, visdrīzāk, nevarēs patērēt tieši to saturu, ko viņi grib, jo Latvijas tirgus ir pārāk mazs, lai ieinteresētu izplatītājus piedāvāt nišas produktus. Mēs gribam tagad un tūlīt, un daudz. Mēs esam pieraduši katru vakaru noskatīties kādu jauku komēdiju vai aizraujošu trilleri, lai gan noguruma dēļ nereti iesnaužamies un noguļam gandrīz visu filmu; mēs pērkam aizvien ietilpīgākus cietos diskus, lai būtu kur noglabāt neskaitāmus mūzikas un kino gigabaitus, kas nereti tur lemti aizmirstībai. Mēs pārmetam kino un mūzikas ierakstu kompānijām alkatību, taču nepamanām, ka paši negausīgi milzu kumosiem rijam "saturu", bieži vien nemaz to nesakošļājot, un kļūstam ārkārtīgi noraizējušies, iedomājoties vien, ka dzīres varētu beigties.
Vēl ne tik sen iespējas noskatīties labu filmu vai noklausīties kādu ārzemju grupas ierakstu bija visai ierobežotas. Ne tikai padomju laikos, bet arī tajos padsmit gados, kad brīvā tirgus ekonomika jau bija ienākusi Latvijā, taču vidusmēra ģimeni internets vēl nebija skāris. Varbūt kāds atminas šo posmu savā dzīvē kā murgu, tomēr es biežāk esmu dzirdējusi nostalģiskus stāstus par to, "kā mēs gājām skatīties pie kaimiņa viģikus". Nedomāju, ka pagātni vajag idealizēt, tomēr nevar noliegt, ka senāk mēs izturējāmies pret mūziku un kino mākslu ar daudz lielāku godbijību vai vismaz izjutām skaidru ieguvuma apziņu, to patērējot. Tagad tā vairs nav pat masu māksla, bet tāda pati pašsaprotama ērtība kā karstais ūdens.
Vai ir labi, ka, pateicoties tehniskajām iespējām un tiesībsargājošo iestāžu nespējai ierobežot vai apturēt interneta pirātismu, aizvien vairāk pieaug patērētāju negausība un mazinās mākslas darbu vērtība viņu pašu acīs? Protams, nevar novelt visu vainu uz pirātismu, skaidrs, ka masu mākslas darbu vērtības devalvācija notiktu arī gadījumā, ja pietiekamā apmērā būtu pieejami citi, legāli "satura" iegūšanas veidi. Taču skaidrs ir arī tas, ka ar aizliegumu politiku mākslas darba vērtību atgūt nav iespējams, vismaz ne tā agrākajā izpratnē. Mēs nekad vairs neuzskatīsim mākslu par ekskluzīva vai elitāra dzīvesveida sastāvdaļu, par ko būtu jāmaksā atbilstoša cena.
0