Domas
20.06.2012

Māksla turpināt rakstīt

Komentē
1
Saglabā

"Eseju rakstīšanas māksla ir tik vienkārša un brīva no kanoniem, turklāt tā ir tik patīkama, ka taisni vai jābrīnās, kāpēc visi cilvēki nav esejisti. Iespējams, ka viņi nezina, cik tas ir viegli. Vai varbūt kaut kur iesācēja posmā ir aizgājuši neceļos. Pareizi mācot, to var apgūt kādās desmit minūtēs. Un viss turpmākais ir tik viegli kā pastaiga parkā saulainā pavasara rītā," ar zināmu sarkasmu 1898. gadā rakstīja Džordžs Herberts Velss savā esejā "Kā uzrakstīt eseju".

Ernests Hemingvejs uz jautājumu, kas viņam sagādā vislielākās šausmas, esot atbildējis: "Balta papīra lapa." Stīvens Kings, vēl prasmīgāks baiļu un šausmu pazinējs, ir teicis: "Visvairāk man ir bail no brīža, pirms es sāku rakstīt. Pēc tam jau kļūst tikai vieglāk." Ikviens, kas ir mēģinājis kļūt par rakstnieku (bet vēl jo vairāk tie, kas par tādiem ir kļuvuši) pazīst mokoši bezpalīdzīgo sajūtu, kas pārņem cilvēku tad, kad "nerakstās".

Tā kā mūsdienu profesijas aizvien vairāk ir saistītas ar tādu vai citādu tekstu rakstīšanu, sēdēšana datora ekrāna priekšā un lūkošanās tukšumā, kas jāpiepilda ar tekstu, ir kļuvusi par daudzu garīgā vai mazāk garīga darba strādnieku ikdienu, nemaz nerunājot par tiem, kuri turpina mācīties kādu jaunu amatu, un tas visbiežāk nozīmē – rakstīt dažādus semestra, kursa, bakalaura vai maģistra darbus. Iespējams, ka palīdzēt šādā grūtā brīdī var labs padoms no veiksmīgu vai vismaz slavenu rakstnieku pieredzes.

Ar ko sākt? Amerikāņu rakstnieks, dramaturgs un scenārists Viljams Goldmens, filmu "Maveriks" un "Labais Vils Hantings" scenāriju autors, ir teicis: "Vieglākais, ko jūs varat darīt, ir nerakstīt." Cits zināms scenārists, filmu "Adamsu ģimenes dārgumi" un "Stepfordas sievas" autors Pols Rudniks rakstnieka likteni apraksta šādi: "Rakstniecība ir par 90 procentiem prokrastinācija – žurnālu lasīšana, brokastu pārslu ēšana, televīzijas reklāmu vērošana. Tu dari visu iespējamo, lai izvairītos no rakstīšanas, līdz pienāk četri no rīta un tu esi sasniedzis to stadiju, kurā ir jāsāk rakstīt." Gabriels Garsija Markess atzīstas: "Viena no grūtākajām ir pirmā rindkopa. Esmu pavadījis daudzus mēnešus, rakstot pirmo rindkopu, taču, tiklīdz tas ir izdarīts, pārējais izdodas pavisam viegli." Krietnu laiku pirms viņa savu metodi, kā sākt darbu, aprakstījis Marks Tvens: "Lai pavirzītos uz priekšu, ir jāsāk strādāt. Lai sāktu strādāt, ir jāsaskalda milzīgais uzdevumu blāķis mazos un paveicamos uzdevumos, bet tad jāķeras klāt vienam no tiem."

Viena no briesmīgākajām situācijām, kurā nonāk rakstnieks brīdī, kad jāsāk rakstīt, ir pilnīgs ideju trūkums. Par ko rakstīt? Valters Benjamins uzskatījis, ka tas nedrīkst būt par šķērsli nerakstīšanai: "Nekad nepārtrauciet rakstīt tikai tāpēc, ka jums ir beigušās idejas. Aizpildiet iedvesmas trūkumu, rūpīgi pārrakstot to, ko jau esat uzrakstījis." Tas, protams, ir bīstami – pārlasot agrāk uzrakstīto, jūs varat pamanīt, cik slikti tas ir uzrakstīts, un atklājums var laupīt vēlēšanos rakstīt vispār. Niks Hornbijs mierina: "Mēs nevaram būt tik labi, kā mums gribētos, tāpēc vienīgais jautājums, kas jāatrisina, ir tas, kā mums sadzīvot ar to, kādi mēs esam."

Afroamerikāņu zinātniskās fantastikas autore Oktāvija Batlere raksta: "Tu nekad nesāc ar labi uzrakstītu gabalu. Tu sāc, rakstot draņķi, ko uzskati par labu, un tad pakāpeniski tu sāc rakstīt labāk. Ne velti saka, ka viens no vērtīgākajiem talantiem ir neatlaidība." – "Cilvēki nevar parakstīt nevis tāpēc, ka nevar parakstīt, bet tāpēc, ka vēlas rakstīt izcili," teikusi Anna Kvindlena, pastāvīgā "New York Times" sleju autore. "Ja es būtu gaidījusi, kad sākšu rakstīt perfekti, es nebūtu uzrakstījusi nevienu pašu vārdu," atzīstas Mārgareta Atvuda. Dzejnieks Viljams Stefords iesaka pavisam skarbi: "Nolaid zemāk savu latiņu un turpini rakstīt."

Profesionāli rakstnieki ir agri vai vēlu padarījuši rakstīšanu par ikdienas rutīnu, ievērojot, ka tieši šāds, garlaicīgs, apnicīgs piespiedu darbs noved pie vislabākajiem rezultātiem. Viljams Folkners ir teicis: "Es rakstu tikai tad, kad man ir iedvesma. Laimīgā kārtā šī iedvesma atnāk ik rītu pulksten deviņos." Arturs Heilijs bija noteicis savu minimālo ikdienas teksta apjomu, kas ir jāuzraksta neatkarīgi no laikapstākļiem, garastāvokļa vai veselības. Tie bija 600 vārdu dienā. Fantasts un scenārists Džeimss G. Ballards par šādu atskaites punktu bija noteicis 1000 vārdu dienā ("Pat tad, kad man bija paģiras."), jo neesot cita ceļa, kā kļūt par profesionālu rakstnieku. Romānists un scenārists Nikolass Spārks rakstījis 2000 vārdu dienā. Dažkārt tas ir aizņēmis trīs stundas, citkārt – piecas. "Rakstnieka vienīgais pienākums ir turpināt rakstīt," mēdzis teikt Viljams Stairons, amerikāņu romānists un esejists.

Ģertrūde Staina ir slavena ar savu definīciju: "Rakstīt nozīmē rakstīt nozīmē rakstīt nozīmē rakstīt nozīmē rakstīt nozīmē rakstīt nozīmē rakstīt nozīmē rakstīt." Bet rakstnieks E. L. Doktorovs teicis: "Gatavošanās rakstīt nav rakstīšana. Plānošana, pētīšana, runāšana ar cilvēkiem par to, ko tu dari, – tas viss nav rakstīšana. Rakstīšana ir rakstīšana."

Rakstīšanas tehnoloģijas kopš zināma laika ir stipri vien mainījušās. Tā vietā, lai izmantotu vienas rokas trīs pirkstus un nepielūdzamās papīra lapas, kas tiek sabojātas tajā pašā mirklī, kad pirmie neveiklie vārdi pamet pildspalvu un sāk patstāvīgu dzīvi, mēs nu esam sākuši mocīties ar datora klaviatūru. Šaubas, kas agrāk nomāca rakstnieku, pirms tas pieskārās papīram vai rakstāmmašīnas taustiņiem, nu ir kļuvušas mazliet mazāk mokošas. Veikli rīkojoties ar izdzēšanas un rediģēšanas rīkiem, mēs varam savu kaunu par uzrakstīto mazināt vai pavilkt garumā, cenšoties kaut ko labot, mainīt vārdus vietām vai labojot kļūdas, taču procesa būtība paliek tāda pati – vienā brīdī ir jāizlemj, ko iesākt ar uzrakstīto. Pārlasīt paša rakstīto ir nepatīkams un nepateicīgs darbs, kas sagādā vienīgi vilšanos. Organisms izstrādā aizsardzības mehānismus, kas reizēm izpaužas savdabīgā aklumā un neļauj saskatīt paša pieļautās kļūdas. Holivudas komiķis Vils Rodžers par to jokojis: "Holivudā ir pilni krūmi ar cilvēkiem, kas ir iemācījušies rakstīt, taču acīmredzami neprot lasīt. Ja viņi būtu izlasījuši pašu uzrakstīto, viņi būtu pārstājuši rakstīt."

Iespējams, ka bailes pirms rakstīšanas un kauns pēc tam sava spēcīgā kontrasta dēļ liek rakstniekam saskatīt īpašo baudas un svētlaimes sajūtu, kas pārņem brīdī, kurā teksts rakstās pats no sevis. Varbūt nevēlēšanās sākt tekstu ir cieši saistīta ar bailēm, ka baudījums var neatnākt un teksts uzrakstīsies mehāniski, nejūtīgi un pliekani. Nespēja garantēt radošā procesa apmierinājumu padara šo nodarbi par sava veida azartspēli, kurā neapmierinātība nereti ir lielāks stimuls turpināt zaudējumu un sakāves virkni, cerot uz mītisko "agri vai vēlu taču tam ir jāatnāk" orgasmu. Iespējams, tieši par to Džons Steinbeks ir teicis: "Salīdzinājumā ar rakstnieka profesiju zirgu skriešanās sacensības izskatās pēc stabila un droša biznesa."

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!