Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
25.11.2020

Maksāju nodokļus, tātad esmu?

Komentē
4
Saglabā

2020. gada Covid-19 pandēmija Latvijā nesusi izmaiņas kultūras darbinieku ikdienas gaitās – profesionālā darbība fiziskās distancēšanās un pulcēšanās ierobežojumu dēļ ir tikusi būtiski ierobežota, daļā gadījumu atcelta pavisam. Šonedēļ Saeima 2. lasījumā izskata jau 1. lasījumā pieņemtos, taču plašu rezonansi raisījušos un pretrunīgi vērtētos grozījumus Mikrouzņēmumu nodokļa likumā [1], likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" [2] un likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" [3]. Izmaiņas šajos likumos būtiski skar tieši radošo personu atlīdzību – autoratlīdzību – maksāšanas un ar nodokli apliekamā ienākuma kārtību un apjomu, kā arī pašnodarbināto, mikronodokļa maksātāju sociālās iemaksas.

Ko paredz plānotās izmaiņas?

Pirmkārt, ar 2021. gada 1. janvāri mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) maksātāji varēs būt tikai fiziskas personas – saimnieciskās darbības veicēji. Līdz šim mikrouzņēmuma nodokli, ko aprēķināja no apgrozījuma, varēja maksāt arī komersanti, attiecīgi šajā nodokļu režīmā nodarbinot arī savus darbiniekus [4]. Jaunie noteikumi paredz, ka saimnieciskās darbības veicēji varēs nodarbināt darbiniekus, taču to darba samaksa no 1. jūlija tiks aplikta gan ar algas, gan sociālajām iemaksām pilnā apjomā, savukārt mikrouzņēmuma īpašniekam jāveic sociālās iemaksas vismaz minimālās algas apjomā. Turklāt mikrouzņēmuma nodokļa likme no 15% tiek palielināta uz 25%, ja apgrozījums ir līdz 25 000 eiro gadā, vai uz 40% tai apgrozījuma daļai, kas pārsniedz 25 000 eiro. Vienlaikus atcelts ierobežojums izmaksāt vienai personai – MUN darbiniekam – vairāk par 720 eiro/mēn.

Otrkārt, ar 2021. gada 1. jūliju autoratlīdzības pārtop par samaksu no intelektuālā īpašuma (tautā sauktas par "pasīvajām autoratlīdzībām" vai ieņēmumiem no autortiesību vai blakustiesību objektiem), ko drīkst veikt tikai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas. Tām tiek saglabāta līdzšinējā nodokļu nomaksas kārtība un atvieglojumi (attaisnoto izdevumu normas 25% vai 50% apmērā) – šie ieņēmumi netiek ieskaitīti saimnieciskās darbības ieņēmumos. Jebkuras citas samaksas par intelektuālo īpašumu vai tā izmantošanu automātiski tiek uzskatītas par saimnieciskās darbības ieņēmumu, kura saņēmējam ir jābūt a) pašnodarbinātai personai vai b) MUN maksātājam, saimnieciskās darbības veicējam.

Pārmaiņu īstenošanai praksē tiek noteikts īpašs pārejas posms – no 2021. gada 1. jūlija līdz 31. decembrim, kad līdzšinējie autoratlīdzību saņēmēji, kas NAV reģistrējušies kā saimnieciskās darbības veicēji, var saņemt samaksu no intelektuālā īpašuma, ko izmaksā jebkura cita juridiskā persona – ienākuma izmaksātājs –, taču ienākuma izmaksātāja pienākums ir ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli no bruto samaksas par intelektuālo īpašumu, piemērojot IIN likmes: apgrozījumam līdz 25 000 eiro – 25% likmi, apgrozījumam, kas pārsniedz 25 000 eiro, – 40% likmi, no kuriem ieturētie IIN ieņēmumi tiek sadalīti šādi: VSAOI – 80% un IIN – 20%. Tātad, principā, MUN režīmam identiska nodokļu likme.

Pārejas periodā šādi ieturētais IIN netiek summēts ar citiem IIN ieņēmumiem – šo ienākumu neņem vērā, nosakot progresīvās IIN likmes un gada diferencētā neapliekamā minimuma apmēru, attiecībā pret šiem ienākumiem nepiemēro neapliekamo minimumu, atvieglojumus un attaisnotos izdevumus. Taču šādam "samaksas par intelektuālo īpašumu" saņēmējam jāseko līdzi ieņēmumu apjomam. Ja tie summāri pārsniedz 25 000 eiro gadā, nodokļa maksātājam līdz 2022. gada 28. februārim ir jāiesniedz autoratlīdzības saņēmēja 2021. gada deklarācija un nepieciešamības gadījumā jāpiemaksā nodoklis rezumējošā kārtībā līdz 2022. gada 23. jūnijam. Ja tas netiek izdarīts, deklarāciju aizpilda VID pēc tā sistēmā pieejamās informācijas un paziņo nodokļa maksātājam.

Sākot ar 2022. gada 1. janvāri, stājas spēkā jau augstākminētā prasība autoriem izvēlēties savu saimnieciskās darbības reģistrācijas veidu: vai nu būt pašnodarbinātajiem, maksājot IIN vispārējā kārtībā, ar iespēju no nodokļa apliekamā objekta atskaitīt saimnieciskās darbības izdevumus, tostarp saglabājot attaisnoto izdevumu normas 25% vai 50% apmērā par MK noteiktiem autordarbu veidiem; vai arī reģistrēties kā MUN maksātājam un nodokli maksāt pašiem, iesniedzot VID deklarācijas reizi ceturksnī, vai arī izmantot saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu, proti, – visa samaksa par intelektuālo īpašumu tiek ieskaitīta īpašā kredītiestādē atvērtā kontā (saimnieciskās darbības ieņēmumu kontā) un MUN ietur kredītiestāde. Šajā gadījumā saņēmējam nav jāiesniedz MUN deklarācijas.

Tiktāl viss it kā būtu skaidrs – visiem, kas līdz šim saņēma autoratlīdzības, būs jāizvēlas sev atbilstošs veids, kā turpmāk veikt savu saimniecisko darbību. Principā tas nav nekāds jaunums – jau šobrīd ikvienam, kas nebija nodarbināts darba attiecībās kā darba ņēmējs un nesaņēma likumdošanā noteikto minimālo darba algu, bija VID jāreģistrē sava darbība, taču izvēles iespējas bija tik daudzas un plašas, ka izvēlēties sev piemērotāko veidu bija teju vai Minhauzena cienīgs uzdevums.

Manuprāt, samazinot izvēļu veidu, ieguvēji būs visi – gan autori, gan Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki, gan grāmatveži, jo būs skaidrs, ko un kā darīt. Tiem, kam lieli materiālie izdevumi, ir jēgpilnāk veikt to uzskaiti, attiecīgi godīgi maksājot IIN tikai no ienākumu daļas, nevis no visiem ieņēmumiem, savukārt tiem, kuru mākslinieciskā darbība nepaģēr plašus materiālos ieguldījumus, jāizvēlas apgrozījuma nodokļa (MUN) režīms. Turklāt, reģistrējoties un izvēloties saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu, pat vairs nebūs nepieciešamības sniegt ceturkšņa atskaites un veikt ieņēmumu uzskaiti, tā tiks veikta automātiski (jautājums par to, kāda būs lietošanas maksa par šādu kontu, paliek atklāts). Arī atlīdzības izmaksātājiem norēķinu kārtība būs skaidrāka un vienkāršāka – ieņēmumu uzskaite un nodokļu nomaksa būs jāveic saņēmējam. Iespējams, ka tieši šī uzskaites un atbildības nasta ir tā, kas šķiet biedējoša un nesaprotama, taču to pilnīgi noteikti ir iespējams risināt, iesaistot atbalsta personas ar grāmatvedības zināšanām. Jāpiemin, ka šīs izmaiņas nes līdzi arī nodokļu likmes pieaugumu (MUN pieaug no 15 līdz 25%), bet tās mērķis ir sekmēt šī nodokļa maksātāju sociālo aizsardzību (80% tiek novirzīti VSOAI fondā).

Šis ir brīdis, kad būtiski apzināties jebkuru nodokļu jēgu un būtību – tā ir individuālā labuma pārdale par labu kopīgajam labumam. Nodokļu maksātāju jeb "valsts" nauda, ko esam pieraduši minēt vietā un nevietā, nav personīgais nākotnes uzkrājums, bet gan mūsu ieguldījums tajā, lai uz ielām tumšā laikā būtu gaisma, lai skolā zināšanas varētu apgūt ne tikai bagātu vecāku bērni, lai daudzi un dažādi labumi, ko mēdzam uzskatīt par pašsaprotamiem, būtu pieejami katram brīdī, kad tie ir vajadzīgi, nevis tikai tiem, kas attiecīgajā brīdī var atļauties par to samaksāt. Šī ir tā ziemeļnieku domāšana un Ziemeļvalstu labklājības modelis.

Taču manu optimistisko skatu uz gaišo nākotni pilnībā aizēno likumā par "Par valsts sociālo apdrošināšanu" iecerētās izmaiņas, kas paredz noteikt minimālo obligātās sociālās iemaksas apjomu neatkarīgi no personas ienākumiem, kā arī, varētu pat teikt, inovatīvie veidi, kādā plānots risināt problēmu, kas rastos, ja gadījumā personai šīs minimālās sociālās iemaksas "nesavācas".

Likumprojekta anotācijā un likumdevēja izplatītajā informācijā [5] minēts, ka "minimālās obligātās iemaksas plānots ieviest, lai varētu nodrošināt ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas politiku, paredzot, ka par visiem nodokļu maksātājiem, kuri aktīvi piedalās ekonomiskajā dzīvē, obligātās iemaksas tiktu veiktas vismaz minimālo obligāto iemaksu līmenī".

  1. Grozījumi paredz no nākamā gada ieviest minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objektu – no minimālās algas apmēra, kas no nākamā gada plānota 500 eiro apmērā. Minimālās sociālās iemaksas plānotas 170 eiro apmērā mēnesī. Šīs iemaksas attieksies uz darba ņēmējiem, savukārt pašreizējā redakcijā pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi nesasniedz minimālo algu, paredzēts noteikt 10% obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai.
  2. Minimālais sociālais nodoklis ceturksnī būs jāsamaksā no trim minimālajām algām. Ja persona strādās pie vairākiem darba devējiem vai vienlaikus būs gan pašnodarbinātais, gan darba ņēmējs, deklarētos ienākumus summēs kopā. Ja tie ceturksnī būs mazāki nekā trīs minimālās algas, starpību starp nomaksāto sociālo nodokli un minimāli noteikto nodokli segs darba devējs no saviem līdzekļiem – tā paredzēts likumprojektā.
  3. Ja cilvēks strādās pie vairākiem darba devējiem, tad plānots, ka darba devēji obligātās minimālās sociālās iemaksas iemaksās proporcionāli tam, cik daudz un ar kādu algu persona strādā pie katra darba devēja.
  4. No 2021. gada jūlija iemaksu likme pensiju apdrošināšanai, ko veic pašnodarbinātie, paredzēta 10% apmērā no ienākuma – līdzšinējo 5% vietā. Arī pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi mēnesī nesasniegs minimālo algu, obligātās iemaksas paredzētas 10% apmērā pensiju apdrošināšanai no minimālās algas.
  5. Minimālās iemaksas par sevi pašnodarbinātais varēs nemaksāt, ja viņam ir piešķirts trūcīgas personas statuss.

Manuprāt, zīmīgi, ka Latvijas Republikas tiesībsargs sadarbībā ar Latvijas Universitātes pētniekiem 2019. gadā publicēja izvērtējumu par nodokļu reformas neapliekamā minimuma, atvieglojumu un attaisnoto izdevumu piemērošanas problēmu, efektivitāti un risinājumu [6], kurā cita starpā tiek minēti pamatprincipi un prasības, kas tiek izvirzītas attiecībā uz nodokļiem, proti:

  1. efektivitāte (lietderība) – vai konkrētās nodokli reglamentējošās normas ieviešana dos vislabāko rezultātu, izvērtējot normas ieviešanas izmaksas. Šis princips nosaka nepieciešamību izvērtēt nodokļu administrēšanas izdevumus, kas nepieciešami gan nodokļu kontrolējošām institūcijām, gan pašam nodokļu maksātājam;
  2. vienlīdzība un taisnīgums – ko nodrošina vienāda attieksme pret visiem nodokļu maksātājiem, neatkarīgi no tautsaimniecības sektora, uzņēmējdarbības veida, apjoma, teritorijas un citiem faktoriem;
  3. vienkāršība un skaidrība – ko nodrošina nodokļu likumu visaptveramība un saprotamība kā no nodokļu maksātāja, tā arī no administrācijas puses;
  4. neitralitāte – kas nodrošina godīgas konkurences apstākļus dažādiem uzņēmējdarbības veidiem;
  5. stabilitāte un prognozējamība – kas nozīmē nodokļu likumu ilglaicību un savlaicīgu lēmumu pieņemšanu būtiskos nodokļu jautājumos, kas vēlāk netiek grozīti. Īpaši svarīgs šis nosacījums ir gadījumos, kad tiek mainītas nodokļu likmes, apliekamais objekts vai nodokļa aprēķināšanas bāze.

Gan raugoties no šiem aspektiem, gan domājot par reālās dzīves situācijām, šķiet, ka vairākas no šobrīd likumā "Par valsts obligāto sociālo apdrošināšanu" paredzētajām izmaiņām tapušas kaut kur teritorijā starp nodokļu nemaksātāju shēmu uzlauzēju sagurušajiem prātiem, sociālās realitātes laukuma nepārzināšanu un pilnīgu empātijas trūkumu.

Kādā likumiskā un saprātīgā pamatojumā ir balstīts jaunais risinājums, kura ietvaros darba devējam būs jāveic starpības nomaksa, kas veidosies, ja gadījumā pie viņa daļējā slodzē nodarbinātais attiecīgajā ceturksnī nebūs nopelnījis minimālo algu? Kāpēc pašnodarbinātas personas ieņēmumi, t.sk. materiālu iegādei paredzētie līdzekļi, nevis ienākumi (ieņēmumu un izdevumu starpība), būtu apliekami ar sociālajām iemaksām?

Īpaši absurds un necilvēcīgs bija Labklājības ministrijas un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas piedāvātais risinājums, kas norādīja, ka "Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā pašnodarbinātais veic sadarbību ar sociālo dienestu, pašnodarbinātajam nodrošināmos atbalsta pasākumus, kritērijus, pēc kuriem sociālais dienests izvērtē personas kvalificēšanos minimālajām obligātajām iemaksām, un kārtību, kādā sociālais dienests sniedz informāciju aģentūrai". Ideja bija tāda – ja cilvēks ar savu darbu nevar nopelnīt vismaz minimālo algu, no kuras nomaksāt minimālās sociālās iemaksas, tad viņam nepieciešama "sociālā korekcija". Beigu beigās gan šis priekšlikums raisīja sociālo darbinieku protestus, kuros tika pieprasīta ministres demisija, kā rezultātā šī ideja tika atmesta.

Par plānotajām izmaiņām likumdošanā kritiski izsakās arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, kurš norāda, ka finanšu ministrs nav klausījies uzņēmējos. "Valdības nostāju varēja tulkot šādi: "Jums vajag plānu, te tas ir. Tikmēr aiz slēgtām durvīm lemsim, izejot no politiskās loģikas, nevis atbilstoši plānam." No valdības locekļiem, īpaši finanšu ministra, varēja saprast, ka stratēģija vispār nav vajadzīga – no rīta jāpamostas un jālemj, tā būs vislabākā recepte." [7]

Kultūras ministrija tikmēr sagatavojusi priekšlikumu, kā pasargāt savas nozares trūcīgās personas: "Pašnodarbinātais, kurš ieguvis radošās personas statusu atbilstoši Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likuma 12. pantam un kura obligāto iemaksu objekts gadā ir mazāks par divpadsmit Ministru kabineta noteiktajām minimālajām mēneša darba algām, ir tiesīgs lūgt finanšu atbalstu minimālo obligāto iemaksu veikšanai Valsts kultūrkapitāla fonda Radošo personu atbalsta pasākumu programmā. Valsts kultūrkapitāla fonds minimālās obligātās iemaksas par pašnodarbināto veic valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā." Tā vien šķiet, ka Valsts kultūrkapitāla fondam no fonda, kas primāri atbalsta kultūras radošo procesu un nodrošina tā nepārtrauktību, drīz nāksies pārvērsties par atbalsta fondu nabadzīgo mākslinieku obligāto sociālo iemaksu segšanai, pārskaitot naudu no viena valsts budžeta konta otrā, jo nekam citam tam līdzekļu nepietiks.

Ņemot vērā 2008. krīzes neveiksmīgos risinājumus, kas tika īstenoti uz sabiedrības labklājības rēķina, šķiet, ka šis ir pēdējais brīdis aicināt Saeimu un valdību izvēlēties citu politiku. Te vietā atgādināt 2020. gada 25. jūnija Satversmes tiesas lēmumu lietā Nr. 2019-24-03 "Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam" [8], kurā Satversmes tiesa uzsvēra: "Lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību – visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī nodrošināt ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu." [9] Vai tiešām ceļš uz tādu likumdošanu, kas nepazemo cilvēku cieņu un atbilst Satversmei, mums iespējams tikai caur tiesu?

 

[1] https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=832/Lp13

[2] https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=833/Lp13

[3] https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=834/Lp13

[4] Iespējams, ka vērts atcerēties, ka mikrouzņēmuma nodoklis un "viena lata SIA" tika ieviesti kā risinājumi 2008./2009. gada krīzei un tajā laikā īstenotajai "jostas savilkšanas" politikai.

[5] https://lvportals.lv/dienaskartiba/321399-saeima-konceptuali-atbalsta-mazakas-socialas-iemaksas-noteiks-minimalas-obligatas-iemaksas-2020

[6] Raimonds Koņuševskis, Latvijas Universitāte. Autori: Līga Leitāne, Kristīne Rozīte, Larisa Bule. Latvijas Universitāte, Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte. Latvijas Republikas tiesībsargs "Nodokļu reforma neapliekamā minimuma, atvieglojumu un attaisnoto izdevumu piemērošanas problēmu, efektivitātes un risinājumu izvērtējumā". Pētījuma kopsavilkums. Rīga, 2019, pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/uploads/content/kopsavilkums_1551263741.pdf

[7] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/tirdzniecibas-un-rupniecibas-kamera-nodoklu-rezimu-izmainas-palielinas-enu-ekonomiku.a382647/

[8] https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/norma-kas-nosaka-garanteto-minimalo-ienakumu-limeni-neatbilst-satversmes-1-un-109-pantam/

[9] Latvijas Republikas Satversmes tiesa » Norma, kas nosaka garantēto minimālo ienākumu līmeni, neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam

Tēmas

Maija Pavlova

Ģertrūdes ielas teātra līdzdibinātāja un producente, bijusi Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes locekle un Latvijas Teātru darbinieku savienības biedre. Ikdienā tur rūpi p...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!