Foto: "Unsplash"
 
Dzeja
07.05.2021

Mākoņains sēņu nazītis

Komentē
0
Saglabā

***
Ar zilu acu zīmuli uz ziliem ceļgaliem tu skicē mehāniskus arbūzu zemeslodīšu zobratiņus un pirmoreiz sauc tās par otrajām mājām. Tu gaidi, domājot, uzskatot, ka (kāds) ieradīsies un tu salūzīsi vai sadzīsi vairākas reizes tajā pašā vietā, kur mēdzi apskaut tādus pašus kokus, atpogāt tiem pogas, ieritināties zem mizas un iemidzināt tur valodu. Tu virtuvē otro reizi gaidi pirmo bērnu. Tu esi sapucējusies svinīgi mīlīgi mauciskā sporta džemperī ar uztamborētiem iekšējiem orgāniem un āmulīšiem. Tu esi gandrīz upe un laizi sev gandrīz krastus. Tu guli nātrēs ar seju un krūtīm un esi silta, ilustrēta novele bērna krāsojamajā grāmatiņā.

 

***
Iznāc lūdzu no meža ar pilnu grozu kalniem un nogalini mani ar mākoņainu sēņu nazīti un visus kalnus Tu būsi lasījusi viena pati (arī tos, kurus nē) Tu domāsi par laiku pa kuru laiku domāt vai kurā laikā mēs esam sevi (viens otru) izdomājuši mežmalā būs maziņš bilžu rāmītis kurā dzied Renārs par laika beigām beigās Tu tici viņam un sev tikmēr Es ticu ka no kalniem un komatiņiem Tu pagatavosi salātus un kalnu un komatiņu salāti ir tas ko mēs ēdīsim katrā otrajā oktobra ceturtdienā un mēs sauksim tās par apokaliptiskām klišeju ceturtdienām un es daudz runāšu pretī savukārt Tev vienmēr vai nekad būs taisnība

 

***
Tikko uzartas kūpošas zemes paklājs pienaglots pie guļamistabas sienas siltina manas poppadomju ziemas kad brienot līdz ausīm pienotā sniegā ciemos pie omes gulēt uz malkas strēķīša vai nenopļautā sienā meklēt pēdu skices vai skicēt vīna pleķīšus tēta drūpošos ceļgalos mammas lūstošā pičpaunā vai opā starp negribošām pieturzīmēm līmēju nupagaģi plāksterus uz siltumnīcas vannas caurumiem kur sarūguša piena kannās sasprēgājuši Gaujas gultnes kājinieku žūstošas saujas mēdz vakaros glaudīt siltas ābolmaizes pa spalvai un tūkstoš ābolu mēnestiņus ziemassvētkos karināt rūstošas plīts maliņās lai izgaismo rūcošus virtuves strīdus par to kurš un par cik nogalinās kaķēnus ar lūdzošām acīm ciet vai vienu viegli piemiegtu ar piena dzērvītēm ūsās es tad vārtos un murrāju vai kliedzu ka gribu paturēt vēl vienu kūstošās rokās pirms vakarēdiena plūstošā ābolmēnestiņu gaismā es gribēju viņus apturēt lai viņi aplaista labāk viens otra žūstošās akniņas atkal sapinas sevī un aizmieg lai tūkstošiem burtu gani sargā šīs atmiņas lai neviens nespēj tās aizsniegt

 

***
Vēlēšanās piepildījās. Krusttēvs nomira piecos, un neviens viņam nepārmeta nāvi, bet tēvs kā dzīvs un pārmet. Stāvot starp krusttēva krustiem, es esmu tagad ticīgs, bet paškristījies. Bērnības svētkos uzaicināju ciemiņos viņa dievu. Mēs bijām divi vai četri iecirsti baltā augsnē pie galda. Lapsēni, kurus neviens negrib nošaut uzreiz un uzlikt uz melna galda ar baltām astēm. Mums starp ribām spīd pasaule. Tik daudz pasaules neviens nav redzējis. Krusttēvs nomira piecos.

 

***
Virs smiltājiem kāda ezera kaps kur es palieku par sāļiem pats sev par tukšu paradumu un sev par miesnieku kā vārds iecirsts gaļā peldos rumā un plūcu mūsu zaļākās atmiņas kur diendieņi plēstuvēs cenšas pārkost tumsu un runā mēles vijuļus sien un savieto sievišķu bērzuļu kaudzēs kur krievišķi smelīgas mārkopas grietišķi smilkst sirdis kā visums garistabu grīdas dēļu sārmas spārnos dzīslo un ļauj dzist mums rīta gaismā nīstot pļauj visu kas ir mūsu krūškurvju krūtiņas zīstošu laivu kraujās kauj kristu sēdus ceļgalos un vīstošu pēdu saujās un iekšās klīst baumas par krītošu krustnešu kuģīšu rūtiņu burtnīcas klaunu kaujām pret to cik plaukstas pusnešus šķīstot var aizairēt tālu Gaujā cik dziļi ir jānirst lai pussešos uz mājām klīstoša straume ir straujāka par sirds liktu ritmu un cikos tieši viņa kļaujas tuksnešiem ar miklu pirkstgalu ciklu ļaujas pieskarties gultnei kura jau pulsē par kādu citu un ir kāda ezera kaps

 

***
Starp grīdas dēļiem tek mazas upes upītes. Izteka esmu es. Ieteka arī. Visas daļiņas kustas ar augstu intensitāti. Pūpolsvētdienas nakts asinsrite. Sēžu, kur istaba ir man pašā stūrī. Uz grīdas ir atvērts logs, bet es vēl nelecu. Demontēju grīdas dēļus un būvēju istabas vidū dzirnaviņas. Visas upes tur savijas vienā un uztur mani pie mākslīgas brīvības no tevis. Gar upes dēļu gravām un krastiem dzīvojošie bipolārie mikro lācīši, ausis saslējuši pret tumšu kalnu sauli, gaida subjektīvu emociju sprādzienu, iekrīt upē uz muguras un ieplūst manī. Varbūt lēnām kļūstu par bipolāru lācīti. Iekšā vai no ārpuses kāds ar asu mēli mani pagaršo, degustē un grib vēl. No tumsas līdz tumsai. Laikam tādēļ es tev nemaz neatbildu.

 

***
Man gribas atsākt smēķēšanu, bet tikai urbānās vietās un tikai, ja no aizmugures kāds mani vēro un arī grib atsākt smēķēšanu, bet tikai urbānās vietās un tikai, ja viņu no aizmugures kāda vēro, kura arī grib atsākt smēķēšanu, bet tikai urbānās vietās un tikai, ja viņa sevi no aizmugures vēro, bet tikai urbānās vietās un tikai, ja viņa no aizmugures vēro, kā viņa sevi no aizmugures vēro, bet tikai urbānās vietās un tikai, ja. Kuru rindiņu atstāt, Inga?

Tēmas

Andris Hercbergs

Dzejnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!