Par Ģertrūdes ielas teātra izrādes "Taņas dzimšanas diena" WEB versiju un "Dirty Deal Teatro" izrādēm-instrukcijām
Ienāciet manā teātrī! Šeit guļ kaķis, kurš nesaprot, kāpēc tik daudz runāju pati ar sevi. Kad lasīju Keitas Tempestas (Kate Tempest) poēmu "Brand New Ancients" balsī, viņš uzkāpa uz galda, lai apostītu manu seju. Šeit ir izšķirotie atkritumi, kurus reizēm neiznesu nedēļām ilgi. Šeit ir manas sazagtās puķes, mans šķībais grāmatplaukts, izžautā veļa. Un te esmu es, kas 27 reizes rausta sevi aiz ausīm izrādē, kas notiek "Zoom" konferences formātā.
Manā teātrī izrādes notiek neparedzamos, iespējams, pat neloģiskos laikos. Tās mijas ar kinoseansiem, mēģinājumiem saņemties un satraukumu par neizdarītajiem darbiem, kuri, par spīti tam, ka pasaule apstājusies, turpina krāties. Citas teātra izrādes skatos pa daļām (zinu – nepieļaujami!), daudzas nokavēju, jo nespēju iekļauties noteiktajos termiņos. Tāpat kā citos teātros, daudzas izrādes noskatu, tomēr tā arī nekad neapmeklēju. Pēc tam sevi par to šaustu. Tiesa, katru reizi, kad tomēr aizeju uz kādu no izrādēm, kuru iespējams noskatīties manā mēnesi vecajā teātrī, jūtos krietni labāk. Pēc Vladislava Nastavševa "Mēdejas" ieraksta noskatīšanās saņēmos pārlasīt Ž. Anuija "Antigoni", labi atpūtos, vannā skatoties "Mirušās dvēseles", beidzot redzēju slaveno "Zilākalna Martu".
Tāpat kā līdz šim, arī jaunajos apstākļos saskare ar teātri (gan tā skatīšanās, gan veidošana) palīdz mentālajai veselībai. Kopš esmu ar to tuvās attiecībās vismaz sešus gadus, esmu vairāk atvērta komunikācijai, jūtos fiziski atbrīvota, man ir daudz vieglāk uzsākt sarunu ar cilvēkiem un nebaidos arī pati iesaistīties izrādēs. Protams, nevar gaidīt tādu varonību no visiem, tomēr, ja ir tāda iespēja – ielaid teātri savā dzīvē. Vai šajā gadījumā – ielaid teātri savās mājās, īpaši, ja jūties izolēts. Tas būs labs sākums, jo lielākajā daļā gadījumu savu iesaisti izrādēs redzēsi tikai tu pats vai kāds no tavas mājsaimniecības. Ceru, ka spēšu tevi iedvesmot atklāt šo savādo sezonu, aprakstot savu pieredzi dienasgrāmatas formā.
4. aprīlis
Vakar nopirku biļeti uz "Taņas dzimšanas dienu". Šī ir viena no tām izrādēm, kuru veiksmīgi pamanījos neapmeklēt vismaz trīs reizes, pirms pasaule sabruka. Šobrīd par to savā ziņā priecājos, jo varēšu tiešsaistes versiju piedzīvot pilnīgi no jauna, nesalīdzinot to ar Ģertrūdes ielas teātrī notiekošo. Piepildu termosu ar tēju, apsēžos pie loga, kur ir labāks internets, un esmu gatava savai pirmajai izrādei "Zoom". Vēroju, kā pamazām pievienojas citi teātra apmeklētāji – pazīstami un nepazīstami vārdi. Kopā esam aptuveni 60. Tiem, kas tiešām nevēlas būt redzēti, tiek dota iespēja atslēgt mikrofonu un kameru, tomēr man ir jābūt gatavai pilnasinīgai pieredzei (iespēju robežās, protams). Tā kā šobrīd nevaram atrasties kopā, svinam Taņas dzimšanas dienu attālināti. Tosti un draudzīga dalīšanās atmiņās ātri vien kļūst par konfliktiem. Vienlaicīgi jūtos gan kā realitātes šova skatītāja, gan kā šīs ģimenes daļa, kas nepatīkamo konfliktu starp Jāni un Mārtiņu pieredz ne pirmo reizi. Brīdī, kad Jana sāk raudāt, mani pārņem vēlme atbīdīt krēslu un izmest riņķi pa tuvāko apkārtni, kā es to mēdzu darīt, kad mana ģimene cilā strīdīgus jautājumus. Tomēr šeit man jāpaliek līdz galam, un labi, ka tā, jo pēc "Taņas dzimšanas dienas" jūtos kā pēc īsta teātra apmeklējuma – izsmelta, aizkustināta, pārņemta. Turklāt izrādē apspriestā segregācijas tēma jau atkal kļuvusi aktuāla, ņemot vērā to, ka daži nacionālistiski noskaņoti pilsoņi internetā aicina paziņojumus par Covid-19 izplatīt tikai latviešu valodā.
10. aprīlis
Ir tumšs, un ārā stipri pūš vējš. Neapzināti esmu atradusi īsto brīdi, lai klausītos Anetes Konstes pratināšanu izrādē "Noziegums", kas atrodama starp "Dirty Deal Teatro" izrādēm-instrukcijām. Autores balss, kas atgādina noziedznieces vai detektīves no film noir, uzdod man jautājumus un aicina uz brīdi paturēt tējkannu. Iesaistoties pratināšanā un skaļi sniedzot atbildes, uz brīdi izdodas justies kā daļai no fikcijas, noziedzīgas sazvērestības.
19. aprīlis
Lailas Burānes izrāde-instrukcija "Sienas" dod iespēju ielaist savā teātrī svešas un reizēm arī pazīstamas balsis. Sekojot norādēm, vispirms atstāju savu ziņojumu no iecienītākās atpūtas vietas citiem izrādes "skatītājiem", bet pēc tam, klīstot pa savu dzīvokli-teātri, sastopos ar cilvēkiem, kas stāsta man par savu ledusskapi, gultu, tualeti un namdurvīm. Sēžot pie atvērta ledusskapja un dzerot sidru, ko man nesen piegādāja, jūtos kā pētnieks, kas nākotnē klausās vēstījumus no pasaules pandēmijas laikā. Tādi mēs bijām, un tā mēs dzīvojām. Mums ļoti pietrūka teātra. Savā ziņā vientulīgi, tomēr tas līdzinās arī atkal satikšanās priekam un rada kopības sajūtu, īpaši, kad atpazīstu runātāja balsi.
21. aprīlis
Arī Valtera Sīļa instrukcija "Pastaiga" rada postapokaliptiskas asociācijas. Robotiska balss no valsts pārvaldes valodas tehnoloģiju platformas "hugo.lv" aicina mani doties pa dažādu pilsētu ielām ar "Google Maps" palīdzību un ielūkoties kāda nezināma cilvēka atmiņās. Tas viss notiek tumsā, fonā skanot dziesmai "Cruel Miracles" (https://www.youtube.com/watch?v=nOTdfZN5X3U) no instrukcijas autora sagādātās mūzikas izlases. Paliek pat nedaudz neomulīgi, jo automātiskā balss mani satraukti aicina ātrāk doties prom no kādas dzīvokļu mājas Bruklinā. Kad esmu virtuāli paklaiņojusi pa ieteiktajām vietām, uzreiz nesteidzos ieslēgt gaismu. Šī izrāde kopības sajūtas vietā atsaukusi atmiņas par draugiem, kas šobrīd kļuvuši nepieejami aiz citu valstu robežām. Kādu brīdi "Google Maps" izstaigāju Vigo ielas, mēģinot saprast, vai vēl orientējos pilsētā, kurā pavadīju skaistu pusgadu.
25. aprīlis
Lindas Rudenes instrukcija "Pieturzīmēs" aicina mani ne tikai izstaigāt dzīvokli, bet arī izkustināt prātu, minot uzdotās mīklas par zināmiem literāro darbu autoriem. Lielāko daļu pavedienu un asprātīgi apslēpto citātu ātri uzķeru, tomēr divus no astoņiem autoriem aktiera Agra Krapivņicka ierunātajās mīklās neatpazīstu. Vienu no tiem tāpēc, ka nemaz neesmu šo darbu lasījusi. Nevaru atklāt atbildes, tomēr šajā gadījumā nopriecājos, ka mans teātris atrodas tieši Hospitāļu ielā.
26. aprīlis (15:00)
Šajā svētdienas rītā pieceļos vēlu. Pabrokastoju, nedaudz palasu un tad kopā ar draudzeni Anci pildu Jāņa Baloža instrukciju "Tuvošanās" – vienīgo no visām izrādēm, kurai nepieciešami divi spēlētāji. Tā kā dzīvoju viena un ciemos braukt nevaru, izmantoju iespēju instrukcijai sekot videozvanā. Izrādes pirmajā daļā uzdodam viena otrai ar mūsu personībām un attiecībām saistītus jautājumus. Otrajā daļā veidojam leļļu teātri, pārģērbjamies un dejojam. Izrāde noderēs tiem, kas kopā iesprūduši pašizolācijā, tiem, kas ir tālu, tiem, kas grib viens otru iemīlēt vai iepazīt vēl vairāk. Ja jums šobrīd ir grūti saņemties kādam pateikt kaut ko jauku un svarīgu – vai tas būtu brālis, māsa, partneris, vai bērnības draugs – aiciniet viņu uz šo kopīgo pieredzi. Tas ne tikai uzlabos noskaņojumu, bet arī palīdzēs kļūt atklātākam.
26. aprīlis (gandrīz pusnaktī)
Nesen klausījos koncertu ierakstus. Apraudājos brīdī, kad pūlis vienbalsīgi dziedāja līdzi mūziķim. Man pietrūkst cilvēku klātbūtnes. Tās spriedzes un klusuma, kas iestājas teātra zālē, kad izslēdz gaismas. Svešinieka pleca, kopīgā krēsla rokas balsta, pret kuru uz maiņām atspiest elkoni. Iespējas sapucēties, izrādes satriektai doties mājās ar degošu vēlmi visiem pastāstīt, kas ir vai nav jāredz. Protams, klātbūtne teātrī ir viens no svarīgākajiem komponentiem, bet, kamēr mums tā liegta, ielaid teātri savās mājās, atbalsti māksliniekus un mēģini atbrīvoties! Turklāt, kad būsi noskatījies izrādi vai izpildījis instrukciju, kļūs vieglāk saņemties izdarīt ko citu. Piemēram, pabeigt šo rakstu.
0