Par grāmatām
26.08.2020

Mainīgs/nemainīgs

Komentē
0
Saglabā

Par Ugas Skulmes darbu apkopojumu "Raksti. 1921–1940" ("Neputns", 2020)

"Pārprodukcija, materiāla nenodrošinātība, praktiskāka aroda izvēle. Vai šie vārdi iederas moderna mākslinieka valodā, kas pats veltījis sevi mākslai, neprasot par šo pašuzupurēšanos tūlītēju samaksu skaidrā naudā? Tiesa, mākslinieku stāvoklis nav no viegliem, bet tur vainojama gan sabiedrība, sabiedriskā iekārta, turīgo valdošo aprindu ārkārtējā nekulturālība, ne jau mūslaiku pārāk praktiskā jaunatnes dziņa tapt par māksliniekiem un arī ne skola, kas izglīto māksliniekus. Kā nav nācies dzirdēt par dzejnieku pārprodukciju, tā nedrīkstētu runāt to pašu par māksliniekiem. Šķiet, drīzāk gan mākslinieku mums ir par maz, pat ja par māksliniekiem skaitītu tādus, kas patiesībā mākslinieki nav. // Cita lieta, ja mūs interesē vēders un cūkkopība vien un ja mēs necenšamies tikt vienā kulturelā līmenī ar Eiropu. Bet tādā gadījumā vai mums ir tiesība uz patstāvību, vai tad mēs neatgriežamies Krievijas provinces stāvoklī? Zināms, mākslinieku skaits pats par sevi neko nenozīmē, bet tā augstā darbu kvalitāte, ko izstrādā sacensība. Par mākslinieku stāvokli ir arī jādomā, bet nevis tādā veidā, kā apgriežot bikšu galus, lai lāpītu svārkus." Tā 1929. gadā, kad pasaulē sākās Lielā depresija un Latvijā izskanēja pat politiķu balsis par Mākslas akadēmijas pilnīgu vai daļēju slēgšanu, rakstīja Uga Skulme. Raudzīties pēc atbalsīm, analoģijām saāķējumiem starp "toreiz" un "tagad" – tas būtu viens veids, kā lasīt šo unikālo tekstu kopumu.

Izdevniecības "Neputns" apgādā nesen klajā nākušie Ugas Skulmes "Raksti. 1921–1940" ir neparasta grāmata, kastītē savietotu grāmatiņu (burtnīcu) rindojums. Pirmajā burtnīcā atrodam visa komplekta satura rādītāju, redaktores Cildas Pelītes komentāru, zinātniskās redaktores Stellas Pelšes izvērsto ievadrakstu par gleznotāju, pedagogu un mākslas kritiķi Ugu Skulmi (1895–1963), bibliogrāfiju, personu rādītāju un paskaidrojumus, kas lasītājam ļauj atsvaidzināt atmiņā ziņas par periodiskajiem izdevumiem, dažādo starpkaru Latvijas mākslinieku grupu, biedrību u. c. ievirzi un darbības gadus u. tml. Seko divpadsmit burtnīcas, kurās hronoloģiski pa gadiem sakārtotas Ugas Skulmes daudzās periodikā izkaisītās recenzijas, izstāžu apskati un citas publikācijas. Lasītājs noteikti pamanīs, ka trūkst publikāciju no 1926. gada. Iespējams, ka Skulmes klusēšanai togad bija personiski motīvi, privātās dzīves samežģījumi, kas pamazām tuvojās kulminācijai (par to skat. Ugas Skulmes "Atmiņu grāmatas" (Rīga: Neputns, 2013) izdevumā). "Rakstu" komplektu pabeidz sējumiņš ar ilustrācijām. Pavisam kopā tās ir 1316 lappuses.

Neparasti Ugas Skulmes "Raksti" ir ne tikai sakārtojuma un poligrāfiskā izveduma dēļ. Pārsteidzošs ir lasītājiem piedāvātā materiāla apjoms, turklāt jāņem vērā, ka sastādītājas (Ugas Skulmes vedeklas, viņa dēla, gleznotāja un mākslas zinātnieka Jurģa Skulmes (1928–2015), dzīvesbiedres Astrīdes Skulmes) rīcībā, vismaz sākotnēji, nebija LNB elektroniskā resursa "periodika.lv", publikācijas vākt un sistematizēt vajadzēja, kā tagad mēdzam teikt, ar analogām metodēm.

Visbeidzot, trešais un pats galvenais paveiktā un plašai publikai lietošanai nodotā darba neparastuma aspekts ir apkopoto tekstu saturs. Esam pieraduši pie tā, ka kritikai ir īss mūžs, pat ja tā, kā tas senāk šķita pašsaprotami, daudz un regulāri lasāma laikrakstu un žurnālu slejās. Notikums paiet, un izteikumi par to iegulst tālos plauktos, bibliogrāfiskos rādītājos, putekļos. Kur nu vēl tagad, kad kultūras notikumu un procesu kritisku izvērtējumu ar grūtībām meklējam elektronisko resursu dinamikā, jēgpilnu viedokļu paudēju mazskaitlībā un publikas vienaldzībā. Nu mums pieejams Ugas Skulmes kritiskās domas izvērsums divdesmit gadu garumā. Tas ļauj caur viena dalībnieka, vērotāja, rakstītāja, vērtētāja, skatījuma prizmu izsekot veselam laikmetam Latvijas mākslā, vienlaikus līdzpārdzīvojot, kā mainās paša rakstītāja attiecības ar šo laikmetu, tomēr saglabājot dažus stūrakmeņus. Minēšu tikai divus no tiem. Viens ir Skulmes nesatricināmā pārliecība par Voldemāra Matveja būtisko nozīmi latviešu laikmetīgās mākslinieciskās domāšanas ģenēzē. Otrs – norobežošanās no krievu (vāciskās) mākslas skolas, uzskatot, ka laikmetīgajai mākslai jābalstās uz franču atklājumiem un praksēm. Atkārtoti lasām nicinošus izteikumus par trīsdesmitajos gados rīdzinieku iecienīto krievu gleznotāju Nikolaju Bogdanovu-Beļski un neizpratni par publikas pieķeršanos šim "pliekanajam emigrantu māksliniekam" (612. lpp.) un vispār "krieviskumam" mākslā. Jāteic, ka Bogdanovs-Beļskis arī mūsdienās nez kāpēc ir starp dārgākajiem Rīgas izsolēs piedāvātajiem gleznotājiem, acīmredzot Skulmes kritizētais krieviskuma gars pie mums joprojām nav izsīcis. Visu starpkaru periodu Skulme turpina būt Matveja mantojuma popularizētājs [1] un latviešu sabiedrības krieviskās orientācijas apkarotājs.

Unikālu "supervaroņa" statusu pēdējās desmitgadēs iemantojis kāds Skulmes visai piesardzīgi vērtēts mākslinieks – Kārlis Padegs. Lasām, ka "viņa glezniecība varētu vēl derēt kā kādi izgreznojumi kafejnīcās vai līdzīgās vietās, bet gleznām nav patstāvīgas nozīmes" (666. lpp.). Līdzīgā kārtā varam atrast piemērus neierastam skatījumam uz daudziem jo daudziem hrestomātiski pazīstamiem māksliniekiem, vai tā būtu Aleksandra Beļcova vai Francisks Varslavāns, Kārlis Miesnieks vai Eduards Kalniņš. Līdztekus asredzīgām, kaut arī lakoniskām mākslas darbu analīzēm un vērtējumiem, dažādiem mājieniem vai atklātākiem kritiskiem vērtējumiem, kas, iespējams, pārsteigs dažu mākslas cienītāju, atrodamas arī vērtīgas, citur tik autentiski nefiksētas biogrāfiskas ziņas par atsevišķiem māksliniekiem, piemēram, par Ugas Skulmes brāli Oto (574. un 966. lpp.), mazāk zināmo tēlnieku Frici Ešmitu (1131. lpp.) un virkni citu.

Izlasot visu, nekautrējoties var teikt – grandiozo tekstu krājumu, domas šaudās visādos virzienos, asociācijas kārtojas dīvainos veidos, agrāk lasītais vai dzirdētais iegūst jaunas nokrāsas, krājas papīra lapas, uz kurām nenoskārstai vajadzībai steidzīgi tiek pieķeksētas lappušu norādes un lasīšanas brīdī par īpaši svarīgām šķitušas atziņas. Kad acu priekšā aizslīdējis krājuma pēdējais teikums: "Krāsas ir gaišas kā dienā, kad gaiss pilns dūmakas. Šī meistarīgi gleznotā ainava ir tīkama ar savu bezpretenciozo reālismu" (1154. lpp), ir gandrīz žēl atgriezties tagadnē ar tās mākslas ambīciju nereti absolūti bezsaturīgo pretenciozitāti un bīstamajiem globālajiem šķitumiem. Ugas Skulmes "Raksti" ir iespēja ielūkoties domu pasaulē, kas gan ir mūsu, bet vairs nav aizsniedzama vandāļiem ar krāsu baloniņiem. "Neputna" grāmatnīcā man saka –"Rakstus" labi pērkot. Pircēji esot jaunieši.

 

[1] Sal.: Pelše, Stella. Latviešu mākslas teorijas vēsture. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007, 70. lpp.

Pēteris Bankovskis

Old School apstākļos audzis un darbojies Paula Bankovska vecākais brālis. Old School izpaužas tā, ka vienā personā kontrastējoši apvienojas sūrs konservatīvisms ar tagadnes politkorektuma apstākļos ne...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!