Redzējumi
11.06.2014

Mailija un laikmeta gars

Komentē
7

I’m a female rebel, can’t you tell ("Esmu sieviete dumpiniece, vai tad nevar redzēt"), albuma "Bangerzs" skaņdarbā "4x4" dzied viena no šobrīd aktuālākajām popzvaigznēm Mailija Sairusa. Nupat pasauli pāršalkušas ziņas par kārtējām viņas aktivitātēm. Kā raksta portāls "Delfi.lv", Sairusa "vienā no Londonas populārākajiem geju klubiem sarīkoja pārsteiguma koncertu. (..) vispirms Mailija ņēma talkā milzīgu piepūšamo locekli, pret kuru viņa berzēja savu kājstarpi, imitējot masturbēšanu. Ja vēl ar publisko pašapmierināšanos nebūtu gana, diženā māksliniece savus fanus iepriecināja arī ar orālā seksa paraugdemonstrējumiem, tiesa, šoreiz Mailija aprobežojās tikai ar piepūšamo lelli, kas krita par upuri viņas nerātnajām fantāzijām." Spriežot pēc interneta komentāriem, arī Latvijā netrūkst cilvēku, kurus šādas dziedātājas izpausmes satraukušas. Konservatīvāk noskaņotie vaino gejus ar šī gada Eirovīzijas uzvarētāju – transseksuāli Končitu Vurstu – priekšgalā. Liberālākie atzīmē, ka Končita Vursta ir nesalīdzināmi elegantāka un būtu pelnījusi daudz mazāku nosodījumu nekā Sairusa.

To visu, protams, varētu norakstīt kā atsevišķu cilvēku "cepšanos" – skaidrs, ka ar šādām reakcijām Sairusa ir ne vien rēķinājusies, bet tās ir viņas mārketinga stratēģijas pamatā. Kā produktam, kas orientēts uz jauniešu auditoriju, viņai ir svarīgi kultivēt savu dumpīgumu pret "vecajām", "iesīkstējušām" vērtībām. Taču būtu virspusēji arī viņu uztvert kā kārtējo bezgaumīgo joku, ar kādiem diendienā tiek pārpludināts internets. Pērn 21 gadus veco Sairusu "MTV" pasludināja par "Gada mākslinieci", un arī "Times Magazine" viņu ierindoja "Gada cilvēka" finālistu vidū. Nepievēršoties viņas daiļrades muzikālajām kvalitātēm, šķiet interesanti tomēr aplūkot Sairusu kā laikmeta garu raksturojošu fenomenu un pamēģināt saprast viņas performanču grandiozo panākumu iemeslus, to pozitīvos ieguvumus un apslēptos riskus. (Jo, domāju, nekļūdīšos, apgalvodama, ka mūsdienu popzvaigznes daudz lielākā mērā iekaro slavu ar savu publisko tēlu kā performances mākslinieki, nevis mūziķi.)

Pirmkārt, ir vērts ņemt vērā Mailijas "pirmsākumus". Viņas tēvs ir Billijs Rejs Sairuss, slavens amerikāņu kantri mūziķis, kurš pārstāv kristīgās vērtības un visai konservatīvas tradīcijas. Pati Mailija plašāku atpazīstamību gūst kā Hanna Montana – Disneja studijas "seja", tāda paša nosaukuma seriāla galvenās lomas tēlotāja. Seriāls tiek uzņemts no 2006. līdz 2011. gadam un padara Sairusu par vienu no pelnošākajām tīņu zvaigznēm pasaulē. "Hannas Montanas" franšīzes ietvaros viņa piedalījusies arī pilnmetrāžas filmās un izdevusi savus pirmos mūzikas albumus. Pusaudžiem paredzētais seriāls vēsta par pavisam vienkāršu, jauku skolnieci, kura vienlaikus ir arī populāra dziedātāja, bet šo faktu tur noslēpumā no klasesbiedriem un draugiem, jo nevēlas zaudēt savu "parasto" dzīvi. Domājams, tieši viņas "labās meitenes" tēls ir viens no iemesliem, kāpēc vismaz ASV Sairusas vēlākā uzvedība tiek uzņemta tik histēriski – viņa nav vis nekāda Lady Gaga, kura jau no sākta gala bijusi freak bitch (dziedātājas pašraksturojums skaņdarbā "Bad Romance"), bet gan kaut kādā brīdī par tādu kļuvusi. Un tas savukārt uzvedina uz secinājumiem, ka ar ikvienu kārtīgu kristiešu meiteni var notikt tas pats – tostarp tavu meitu, radinieci vai draudzeni.

Pirmie Sairusas mēģinājumi pārveidot savu tēlu, pielāgojoties "vairāk pieaugušai" auditorijai, saistīti ar 2010. gada albumu "Can’t Be Tamed". Tituldziesmas videoklipā dziedātāja redzama jau krietni provokatīvākā, seksuālākā veidolā – kā trūcīgi apģērbts eksotisks putns, izlikts būrītī apskatei. Parādās tobrīd slavas virsotnē esošās Lady Gaga ietekmes – teatrālisms, monstrozi tēli, manierīgi agresīvas kustības. Taču visumā tas ir blāvs, remdens atdarinājums. Lai gan Mailija dzied, ka viņu nevar savaldīt, tomēr viņas "pārtapšana no meitenes sievietē" ne ar ko īpaši drosmīgu neizceļas (lai gan izraisa pretestību daudzos viņas pielūdzējos); augstpapēžu zābaki, pieguļoši apģērbi un pavedinošas pozas mūsdienu Rietumu sabiedrībā ir visumā akceptētas sievietes pašizpausmes formas. Arī panākumi šim albumam ir viszemākie izpildītājas karjerā.

Sairusas patiesā transformācija sākas ar pagājušajā gadā izlaisto singlu "We Can’t Stop". Dziesmas videoklipā ieraugām pilnīgi jaunu Mailiju – garās, vijīgās lokas nomainījusi īsi apcirpta zēngalviņa, arī dziedātājas ķermenis kļuvis atlētiskāks, kalsnāks (tostarp mazumā gājuši "sievišķīgie apaļumi"), savukārt viņas garderobi veido kaut kas pa vidu starp striptīzdejotājas un zīdaiņa drēbēm. Klipā pirmo reizi parādās šī brīža Mailijas "firmas zīmes" – izbāztā mēle, tverkošana (dejas stils, kam raksturīga seksuāli izaicinoša pēcpuses kratīšana). Darbības centrā ir mežonīga, psihodēliska ballīte, kurā Mailija cita starpā pliķē dibenus savām melnādainajām draudzenēm un baseinā laiza lelli, kas veidota pēc viņas pašas līdzības. It’s our party, we can do what we want to, (..) it’s my mouth, I can say what I want to, skan dziesmas vārdi. Intervijās dziedātāja sāk arī neslēpti runāt par to, cik labprāt lieto marihuānu. Savu jauno tēlu viņa uzsver kā personīgo iniciatīvu un risku un atzīmē, cik atvieglota jūtas, tikusi vaļā no "Hannas Montanas". Neatkarīgi no tā, vai šis stāsts ir patiess vai tikai mārketinga leģenda, jaunā stratēģija vismaz pagaidām bijusi komerciāli veiksmīga – Sairusa patlaban ir labāk pazīstama kā visā viņas iepriekšējās karjeras gaitā.

Viņas nākamais singls "Wrecking Ball" iegūst vēl skandalozāku slavu. Jāatzīst, dziesmas videoklips pirmās pāris skatīšanās reizes arī manī izraisīja neērtības sajūtu. Tajā tuvplāni ar raudošu Sairusu, kura skatās kamerā, nomaina kadri, kuros viņa laiza āmuru, kaila šūpojas uz metāla lodes un izmisušu skatienu gora savu uni-sex apakšbiksēs ietērpto pēcpusi. Domājams, ne man vienīgajai pirmā reakcija uz šādu māksliniecisko risinājumu bija jautājums – kāpēc gan visnotaļ klasiskai, skumjai šķiršanās balādei ir nepieciešama visa šī mēles eksponēšana un kameras nerimtīga fokusēšanās uz Sairusas sēžamvietu? Taču, mazliet par to padomājot, tajā ir arī kas apkaunojoši pazīstams – vai gan mēs visi, jūtot mīļotā cilvēka attālināšanos, neesam kādā brīdī domājuši: "Labi, tev vairs nepatīk mana personība, bet vismaz kādreiz tev ļoti patika mans dibens (vai kāda cita ārēja kvalitāte); varbūt, ja mēs pievērsīsimies tam, tu paliksi mazliet ilgāk?" Romantisko attiecību sabrukums ir ne vien emocionāli, bet arī seksuālā ziņā iznīcinošs pasākums, un "Wrecking Ball" šo aspektu noteikti neignorē.

Pati Sairusa komentēja, ka viens no iedvesmas avotiem viņai bijis Šainedas O’Konoras 90. gadu hīta "Nothing Compares 2 U" klips. Pēc šī paziņojuma izvērsās spraiga diskusija slavenību un mediju vidū. O’Konora, acīmredzot nejuzdamās īpaši pagodināta par šādu radošo mantojumu, veltīja Mailijai atklāto vēstuli. "Esmu ļoti satraukusies par tevi un cilvēkiem, kas tev iestāstījuši, ka būt kailai un laizīt āmurus savos videoklipos ir kaut kādā veidā "forši". Patiesībā tu palaidīsi vējā savu talantu, ja ļausi sevi pataisīt par prostitūtu, vienalga, vai to dara mūzikas bizness vai arī tu pati," rakstīja O’Konora. "Tu esi vairāk vērta nekā tavs ķermenis un seksapīls. Taču šovbiznesa pasaule tā neuzskata. Viņus interesē tikai nauda, bet mūs – mūzika." Kā atbildes reakcija sekoja alternatīvā roka zvaigznes Amandas Palmeres atklātā vēstule, kurā māksliniece aizstāvēja jaunās sievietes tiesības uz brīvu seksuālu un radošu pašizpausmi: "Viņa pati izmanto sevi, savu jaunību, slavu un seksualitāti... un apzinās to. (..) Mums ir jādod Mailijai (un ikvienai sievietei) telpa, kur uzlaikot savu mākslinieces uniformu. Tā ir kā kosmiska pārģērbšanās spēle, un likmes ir augstas. Ja mums tiek atļauts to spēlēt, mēs esam pilnvarotas (empowered). Ja nē, mēs joprojām esam krātiņā."

Būtībā diskusijas pamatā esošais jautājums ir vecs kā seksuālā revolūcija. Pagājušā gadsimta 70. gados ASV feministu vidē aizsākās asas debates, pazīstamas kā "Seksa kari" jeb "Porno kari", kas izraisīja feminisma šķelšanos divās nometnēs. Šīs diskusijas bija saistītas ar t.s. pornogrāfijas zelta laikmetu no 70. gadu sākumam līdz 80. gadu vidum. Tas bija laiks, kurā pornofilmas nonāca masu publikas uzmanības lokā un tika demonstrētas mainstream kinoteātros – kā slavenāko piemēru var minēt filmu "Deep Throat" ("Dziļā rīkle"), kas ne vien guva satriecošus komercpanākumus, bet arī tika recenzēta tādos izdevumos kā "The New York Times". Daļa feministu kategoriski nostājās pret pornogrāfiju, pasludinot to par sievietes vardarbīgu ekspluatāciju, un cīnījās par tās aizliegumu (šo novirzienu mēdz dēvēt par anti-porn feminismu). Tikmēr tā sauktās pro-sex feminisma grupas aizstāvēja sievietes tiesības brīvi paust savu seksualitāti, tostarp iesaistoties pornoindustrijā un patērējot to, ja viņa tā vēlas. Pilnīgu uzvaru neviens no šiem virzieniem neguva – pornogrāfija, kā zināms, aizliegta netika, taču "nodzīta pagrīdē" jeb, precīzāk, videonomā gan.

Taču tagad, kad interneta izplatības dēļ "pieaugušo filmas" kļuvušas pieejamas teju katram bērnam, laikā, kad vienam no arī Latvijā pārdotākajiem sieviešu žurnāliem "Cosmopolitan" uz katra numura vāka vismaz reizi lieliem burtiem minēts vārds "sekss", jautājums atgriezies dienas kārtībā. Mailija Sairusa un viņas popularitāte būtībā ir reakcija uz "pelēkajām zonām" mūsdienu Rietumu sabiedrības uzstādījumos, kas pieprasa un visdažādākajos veidos patērē izteikti seksualizētu sievietes tēlu un tajā pašā laikā nosoda sievieti, ja viņa atļaujas būt "pārāk seksīga". Ja mākslas "augstajā galā" to risina, piemēram, kinorežisors Larss fon Trīrs ar savu "Nimfomāni", tad popkultūrā to dara tieši tādas izpildītājas kā Sairusa, Lady Gaga un Bejonsī. Arī pati Sairusa ir izteikusies, ka jūtas kā viena no lielākajām feministēm pasaulē, jo iedrošina sievietes ne no kā nebaidīties.

Taču ar šo Sairusas reālo vai šķietami triumfu "seksa kari" ne tuvu nav beigušies – un neliekas, ka tuvākajā laikā beigsies. Ja Šainedai O’Konorai un anti-porn feminisma grupējumiem var pārmest cenzūras mēģinājumus, tā saukto slut-shaming un sievietes nostādīšanu upura lomā, tad vienlaikus grūti nepamanīt, ka arī Mailijas Sairusas, Amandas Palmeres u.c. pro-sex feminisma pārstāvju uzstādījumos ir saskatāmas problēmas un pretrunas. Realitāte ir tā, ka sievietes tēls medijos, reklāmas industrijā un šovbiznesā tiešām ir pārāk seksualizēts; uz sievietēm jau no ļoti agra vecuma gulstas milzīgs spiediens attiecībā uz viņu izskatu un erotisko pievilcību. Demokrātiskā, sekulārā sabiedrībā seksuālajai atvērtībai un brīvībai it kā nevajadzētu būt nekam nosodāmam – līdz brīdim, kad tā kļūst par galveno un varbūt pat vienīgo sievietes pašvērtības rādītāju. Vai Sairusas spēlēšanās ar robežām tiešām palīdz šo jautājumu risināt, vai tieši otrādi – tomēr iezīmē pakļaušanos valdošajam spiedienam un vēl vairāk padziļina jau pastāvošo problēmu? Kur ir iespējams novilkt robežu? Tie ir jautājumi, uz kuriem mūs vedina Mailijas tverkings, un laikam gan katram jāatbild uz tiem sev pašam.

Noslēgumā – paskatīsimies, kāds tad īsti izskatījās raksta sākumā pieminētais skandalozais koncerts. Medijos minētie "orālā seksa paraugdemonstrējumi" ar seksa lelli ir varbūt pussekundi ilgi – uzreiz pēc tam Sairusa piepūšamajam vīrietim paziņo, ka viņš nav gluži viņas gaumē. Tad parādās lielais dzimumlocekļa formas balons, ap kuru Mailija kādu brīdi patrinas, dziedot padejo uz tā, tad aizsper projām un noskūpsta blakus esošo dejotāju – liliputu sievieti. Vēlāk balons vēlreiz atgriežas, Mailija to sagaida ar skūpstu – un atkal aizsviež prom. Šajos kadros neizskatās, ka viņa mēģinātu izdabāt prasībām pēc pornografizēta sievietes tēla (neaizmirsīsim, ka viņa atrodas geju klubā) – drīzāk izmanto to kā humora materiālu. ("Es necentos būt seksīga," apgalvoja Sairusa pēc vēl vienas savas bēdīgi slavenas uzstāšanās, "MTV Video Music Awards" ceremonijas, kuras laikā tverkoja ar milzu trušiem un dziedātāju Robinu Tiku, "ja es būtu centusies būt seksīga, es būtu varējusi būt seksīga.") Šķiet, ka viņa izsmej priekšstatu par vīrieša dzimumlocekli (un līdz ar to seksu) kā kaut ko katrā ziņā bīstamu, agresīvu, "netīru" un izklaidējas, izbaudot atrašanos pati savā ādā. Savukārt – ja viņa to tēlo (lai vai kāda spiediena iespaidā), tad tēlo visnotaļ pārliecinoši.

Daina Tabūna

Daina Tabūna studējusi dramaturģiju, sarakstījusi stāstu krājumu "Pirmā reize" (2014), bērnu grāmatu “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (2022) un romānu “Raganas” (sagatavošanā). Interesējas par sievi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!