Sandra Krastiņa, "Tautsaimniecības izstāde", 2016
 
Sarunas
28.10.2016

Maigi kā vīrietis

Komentē
0

Vēl desmit dienas izstāžu zālē "Arsenāls" var aplūkot Sandras Krastiņas izstādi "Civilisti", kas paspējusi raisīt diskusijas  un viedokļu apmaiņu. Mēs piedāvājam ģimenisku sarunu par darbu, jo gleznotāju Sandru Krastiņu "Satori" uzdevumā intervēja viņas dēls Kārlis Vērpe.

Kārlis: Par izstādi "Civilisti" tu saki, ka tavas darbības lielā tēma ir cilvēka attiecības ar laiku, varu, vidi. Man liekas, tavā darbā ir divi pamataspekti. Tāds kā makroskatījums, kurā tu tematizē drīzāk cilvēku tipus – "Kāpējs", "Lūdzējs", "Gājējs", "Ēdāja" u.c. –, tāpat zilo, rullēto cilvēciņu raksts, kuros parādās tipiskais aspekts, tu pat piesauc skudru pūzni. Tur it kā indivīds pazūd. Savukārt periods, kurā vairāk jūtu indivīdu, ir ciklā "Vietas sentiments", piemēram, darbi "Salst", "Pāri dīķim", "No nezināma arhīva", "Skat, kāds Purvītis!" u.c. Te tu runā par konkrētiem emocionāliem tēliem. Piemēram, kā cilvēki izjūt pavisam specifiskas situācijas. "Civilistos" savukārt tu atkal aizej lielā fokusā uz cilvēka funkciju. Vai šāds komentārs ir precīzs, vai arī tu to jūti citādāk?

Sandra: Sāksim ar to, ka visi šie tēmu uzsvari veidojušies divdesmit septiņu gadu garumā. Katrs periods ilgst 7–10 gadus. Es kā mākslinieks rezonēju un gribu noķert to laika garu, kas notiek. Citādi es nemaz nevaru. Ja šķetinām tavu jautājumu atpakaļ, tēls – cilvēks kā noteikta funkcija, tas bija nu jau pagājušā gadsimta 1989.–90. gads. Ļaužu prāti bija svārstīgi – vieni bija par brīvu Latviju, citi to negribēja, vēl citi baidījās. Vieni applaudēja bijušajam, un citi applaudēja nākamajam. Vieni baidījās tikai par to, ko ēdīs, jo laiki būs grūti. Vieni savukārt gribēja kāpt, citi bija maziņi, maziņi, kā pati sev teicu, nodīrāti cāļi, kas iet haosā. Tā veidojās mani tēli.

Kārlis: Indivīds izkūpējis.

Sandra: Nu vispār tajos laika griežos tāds indivīda noskaņojums "ak, man šoreiz tā tas nepatīk" nepastāvēja. Tu biji vai nu par, vai pret, vai tu esi tas, kas baidās, ka tik kaut kas nenotiek. Un tad nāk 90. gadi – Latvija kā neatkarīga valsts. Vispirms kopējais konteksts arī kultūras norisēs – radikāli mainījās glezniecības medija loma. Ar Sorosa fonda ienākšanu radās projektu sistēma. Proti, konkursa pieteikumā uz A4 lapiņas jāraksta par to, kā vēl nav. Un vērtē un apspriež to – autora iztēloto ideju –, nevis gatavus darbus. Tā ir pilnīgi jauna situācija, kurā man radās jauna tēlveide. Un tie atkal ir desmit gadi: šie cilvēki skudras, kas ir daudzi un tiek noklāti uz dažādām virsmām, tai skaitā namu sienām. Turklāt tāda sadomāta konceptuālisma pieskaņa arvien vairāk pārņēma manas gleznas.

Kārlis: Bija jau projekts ar pastkartēm, kas bija intīmāks.

Sandra: Darbs trīs mēnešu garumā, kad pa pastu pati sev pastkartēs sūtīju ar zilo lodeni zīmētu dienasgrāmatu. No tā intīmā un individuālā izauga zilā krāsa, kas izvērtās par nozīmīgu glezniecisku substanci. Tādā veidā mainās tie tēli. Tu pieminēji gleznas "Salst" personāžu. Tā, protams, ir arī mana iekšējā... es atgriežos mākslā, glezniecībā. Un caur ko es varu atgriezties? Es varu atgriezties caur personīgo un prasmēm. Tagad es pārdomāju savas stiprās puses. Kas ir tas, kas ir tikai mans, ko es varu izdarīt. Es vairs negribu izdarīt tā kā citi, tikpat labi, es gribu izdarīt tikai to, ko es vislabāk varu. Esmu trenēts figurālists, figūru varu zīmēt gan ar apģērbu, gan apģērbu bez figūras.

Kārlis: Vai agrāk tu vairāk sadomāji?

Sandra: Nē, es tagad vairāk domāju, bet toties es meklēju apzinātāk. Es apzinātāk strādāju ar cilvēku un skatītāju uztveri, kā viņi uztvers manus darbus. Daudz apzinātāk lietoju tēlus un tēlu elementus. Jau skici zīmējot, es zinu, ko tiem piedēvēs. Agrāk es par to nedomāju. Agrāk nelietoju jau paredzamos priekšstatus, ko es zināju. Tad lieku klāt to, ko pati piedēvēju tēlam. Un apzināti lauzu galvu, kā šie gatavie priekšstati un mans pienesums, gan gleznieciskais, gan tēla pagrieziens, uzšķils īsto darba nozīmi.

Kārlis: Kad tu runā par deviņdesmitajiem, ir jūtams, ka stāsti par laika izjūtu, kā notiek lietas. Cikla "Vietas sentiments" darbos drīzāk parādās individuālais. Savukārt "Civilistos" tu atkal nonāc vērienīgā, makroskopiskā skatījumā. Uz jautājumu "Kāpēc civilisti?" tu atbildi: "Tāpēc, ka mierīgais iedzīvotājs." Tomēr tavās atbildēs karš atgriežas. Kā, strādājot pie "Civilistiem", tu pret šo jautājumu esi attiekusies?

Sandra: Tā ir kopējā sajūta, par ko cilvēki šodien domā. Par ko esmu domājusi katru rītu, sēžot pie datora un skatoties, kas notiek, piemēram, Ukrainā, vai aiz dusmām vāroties... taisnību sakot, nezinot, vai iegūtā informācija ir adekvāta vai tā ir manipulācija. Tas, ko spēju pārvērst tēlos, ir kopējā sajūta, kuru ar antenām uztveru. Nu jau mainās ne Latvijas, bet Eiropas situācija. Tāpēc vērsis man ir svarīgs. Kas notiks ar Eiropu? Kas ir tie spēku bīdītāji? Tie ir nezināmi.

Kārlis: Vai tavā tēlu sistēmā vērsis vai meitene ir Eiropa?

Sandra: Uzgleznojot vērsi, es piesaucu Eiropu, es domāju par Eiropu. Ir palicis spēks. Un spēka sadalījums ir manipulējams. Manipulatori kā Latvijā, tā Eiropā. Kas īstenībā šobrīd rausta sviras – nav saprotams. Bet tie visi ir baltos kreklos. Tie nav tie, kas reāli karo, pat ne tie, kas liek bumbas ap vēderu un spridzinās. Ar tiem taču arī manipulē, un manipulē tie, austrumnieki vai rietumnieki, kas parādes drēbēs. Nezinu, vai kāds par to var nedomāt. Jo tā jau pārvērtusies par kolektīvo sajūtu Arī civilists ir manipulējams bez individuālas iezīmes. Arī tas, kā mēs lasām ziņas, mani šausmina. Atveru portālu, izlasu, kāds uzprādzis, 20–30 gājuši bojā, un viss. Un viss, pāršķiru nākamo lapu. Ja sākumā tu rocies dziļāk, tad tagad neskaties. Un par to ir izstāde. Ka mēs, tā saucamie civilisti, jau neko, bet ar mums var izrīkoties...

Kārlis: Mēs tiešām neko? Tā taču ir izvēle.

Sandra: Tāpēc man ir vērsis. Tā ir tā muskuļu masa, kas piedzimstot jau ir ievērojams spēks. Tie ir vērša dotumi.

Kārlis: Un kas ar viņu notiek, kur ir vērša saprāts?

Sandra: Un kur viņš ir? Viņš tak laikam tiek vadīts.

Foto - N. Brasliņš

Kārlis: Vienā intervijā tu norādi, ka ir svarīga arī dziesma par četriem baltiem krekliem. Dziesma savukārt ir nevis par krekliem, bet sirdsapziņu. Vai tavā izstādē "sirdsapziņai" ir nozīme?

Sandra: Es vispār nesaprotu tādu jautājumu attiecībā uz gleznām. Dzīvē sirdsapziņa nosaka cilvēka izvēli. Un sirdsapziņa ir tā, kas vai nu grauž par kādu lēmumu, vai to virza. Mani darbi ir par personāža – ne manu! – izvēli. Man ir svarīga iztēlotā personāža cilvēka izvēle darbība dotajā laukumā. Nevajadzētu jaukt vienā katlā autora radīto mākslas pasauli ar paša autora dzīvi. Ko par doto situāciju gleznojumā saka gleznotā personāža "sirdsapziņa", tā ir viņa lieta.

Kārlis: Bet vairumā gadījumu tavos darbos indivīds pazūd sabiedrībā.

Sandra: Šobrīd nav viena varoņa laiks, kaut gan regulāri dzirdami saucieni, ka Latvijā mums vajadzētu vienu līderi. Manā iekšējā sajūtā tas līderis ir fikcija, kur daudzi mazie līderīši kārto savas lietas. Katra cilvēka individuālā izvēle vienmēr, vienmēr ir bijusi. Par to es runāju, un tas man ir svarīgi, bet tas izšķīst. Man bija tāda ideja attiecībā uz varoņa tēlveidi. Nu kā, Lāčplēsis. Kur tu vispār Lāčplēsi vari uzgleznot Latvijā? Man ienāca prātā, ka varētu uzgleznot daudzus ar tām cepurēm, ausainēm, zini, kas padomju laikā bija, un nosaukt par Lāčplēšiem. Lāčplēsis faktiski arī bija tāds vadāms puisis ar milzīgu spēku. Un kurš nu viņu kustināja, uz kuru pusi virzīja, tur viņš rūca.

Kārlis: Šis ir vēl viens jautājums, kam mēs varam pievērsties, – brīvības tēma. Man tā liekas interesanta, arī tavā attieksmē. "Kultūrzīmju" intervijā tu pārej no buļļu čipēšanas, nebrīves uz mākslinieka brīvību. Tu saki, ka mākslinieks ir brīvs taisīt, ko grib. Cita lieta, vai pirks.

Sandra: Nē, vai izstādīs!

Kārlis: Vai izstādīs. Bet par bulli var teikt to pašu – var ēst, var neēst, ja neēdīs, tāpat nomirs. Un otra lieta, kas tevis teiktajā man lika domāt par profesionālo brīvību, ir tas, kā tu runā par tēliem. Kā tie ienāk. Tie principā atnāk, tu dzīvo, un tie notiek. Protams, kā tu tēlu pēc tam stūrē, ir cita lieta, bet viņš notiek. Nav tā, ka tu tā brīvi sēdi, izštuko, ir simts tēli, tu izvēlies. Tur ir nosacītība. Un trešais – glezniecības procesā ir vēl viens spēcīgs spēlētājs, kas ir audekls, kurš tavu brīvību nosaka.

Foto - N. Brasliņš

Sandra: Es uzreiz atbildēšu par brīvībām. Nu, pasaules kārtība ir tā izveidota vai tāda tā ir, ka viss veidojas no attiecībām. Visas attīstības pamatā ir attiecības. Nevis caur to, cik es pieklājīgi pasaku "lūdzu" vai "paldies", bet attiecības un attieksme, arī spēku samēru attiecības. Tādas pilnīgas brīvības nav. Brīvību var definēt tad, ja jebkādās attiecībās ir telpa un tā ir apzināta izvēle, nevis piespiedu. Tad tā ir brīvība, ja personāža lēmums ir apzināts, nevis piespiedu. Par brīvību pret manu audeklu. Audekls darbojas pēc Gandi nepretošanās teorijas – tas ir nekustīgs, tas nedarbojas, tomēr ir bezgala stiprs. Tieši ar to, ka nekādā veidā tev nepulsē citādāk pretī kā tikai ar savu materialitāti, ar savu klusēšanu. Un tu tur plosies pa virsu.

Kārlis: Bet beigās jau tas tevi savalda, tu kļūsti arvien mierīgāka, tu sevi sāc disciplinēt, minimālistiskāk izsakies, pārej uz monohromo.

Sandra: Es to mēģinu paņemt ar prātu. Es to sajūtu varbūt tā. Ikvienam uzsāktam mākslas darbam ir sava loģika, un kārtējo apstiprinājumu nupat izlasīju arī Borisa Bērziņa monogrāfijā. Bērziņš saka, ka viņam patīk tas tehniskais darbs pie gleznām, tas lazējums... Bet viņš ļoti labi jūt, kurā brīdī, tikko to krāsu klājumu piespēlē smukiem pludinājumiem, tēls pazūd. Te sākas tas autora dialogs ar audeklu. Vai es gribu izrādīties, cik man veikla roka, vai tai veiklībai ir jābūt tāpēc, ka darba loģika to prasa. Un citu mākslinieku darbos es arī pamanu tādas lietas, kad viņš demonstrē varēšanu vai kad darbam tiešām to vajag un tu aiz brīnumiem skaties, kā viņš to ir izdarījis. Tas ir tas godīgums pret savu darbu, īstums. Nu, un nav jau nemaz tik vienkārši neizrādīties.

Kārlis: Par ģimeni runājot, tas, kas man iekrita prātā un ko arī pats esmu izjutis, šo dilemmu starp ģimeni, bērniem un mākslu. Tu arī intervijās saki, ka tā ir bijusi sajūta, kas tevi plosījusi. Jautājuma viena daļa ir par to, kā tu šo sajūtu aprakstītu. Tu atsaucies uz mūsdienu sievietēm māksliniecēm, kuras, kā tu saki, stipri tiešāk vai detalizētāk šīs tēmas analizē. Piemēram, Rasa Jansone savās gleznās, kura runā ne vien par sargājošo mātes lomu, rūpēm, bet arī riebīgo bērnā, kas ir problemātiski. Viņš zog laiku, bieži uzvedas kā briesmonis, kas nav nekas ārkārtīgi mīļš. Tā ir jautājuma viena daļa. Otra – kā šobrīd tu redzi ģimenes un profesijas attiecības?

Sandra: Man ir divi bērni. Pirmais piedzima pirmajā akadēmijas kursā. Un es varu teikt: ja mamma nepalīdzētu, tad nezinu, kā tas viss būtu bijis. Mamma mūsu ģimenē, kā tu zini, bija ļoti nozīmīga un spēcīga, un es jutos kā bērns, kuram ir bērns. Un es biju priecīga, ka mamma auklē bērnu un es tieku uz akadēmiju, galvenais bija tikt uz akadēmiju. To esmu runājusi ar daudzām sievietēm, kurām pirmais bērns ir ļoti agri. Tiešām jutos kā bērns, kas ir iesprostots. Tad ar otru bērnu, kas esi tu, jau biju pieaugusi, un arī māte vairs neuzskatīja, ka jāmetas glābt. Tad es jutos kā pieaugusi. Bet tad bija otra sajūta, ko gleznās neredzēja, – ar visu tikt galā. Un tajā gadā, kad tu biji maziņš, es uzgleznoju vairāk gleznas nekā pirms tam jebkad agrāk. Aiz sajūtas, ka es palikšu tikai mājās, uzgleznoju vēl vairāk.

Kārlis: Aiz sajūtas, ka bērns varētu tevi piesiet?

Sandra: Plus tēvs, kas ir mākslinieks un grib būt mākslinieks. Man tajā gadā bija dubultmaratons – vīrs mākslinieks, draugi. Ieva Iltnere ar Jāni Mitrēvicu, ar kuriem reizē beidzām akadēmiju un ar kuriem reizē uzsākām to maratonu mākslas laukā. Mums ar Ievu abām bija nupat dzimuši bērniņi. Nevis mums abām ar Ievu, bet gan mums četriem. Gleznās es to burtiski iekšā nelaidu. Jo tās reizes, kad personiskās sajūtas pār mani valda vairāk nekā profesionālais prāts, man ir bijušas tādas bildes, kuras neesmu laidusi ārā un kuras vēlāk esmu noņēmusi nost. Piemēram, kad mamma bija ļoti slima, es gleznoju ar tām sajūtām, bailēm par savu māti. Glezna ir darbnīcā, un es uz to nevaru skatīties, bet nevaru arī iznīcināt, jo tā ir būtiska. Es nedomāju, ka to smagmi ir jālaiž darbā. Vai, kad tu redzi, ka tam bērnam ir tik smagi, tomēr gribas rauties uz darbnīcu. Baigās šķēres. Ko es gribu pateikt: bērni ir radīti cilvēkam, lai iemācītos domāt vairāk par citiem nekā par sevi. Gudrāks cilvēks to var iemācīties arī tāpat, bet es, kas bija lutināta un egoistiska, tikai ar bērna piedzimšanu sāku tiešām domāt par citiem. Un, bērniem augot, jums augot, es mācījos domāt arvien plašāk. Tāpēc es varu teikt, ka ģimene ir ļoti svarīga, jo tā ir mācījusi domāt.

Kārlis: Šajā jautājumā man pat šaubu nav. Vairāk par lietu tematizāciju. Tāpēc pieminēju Rasu Jansoni. Ja tu esi skatījusies un domājusi par viņas darbiem. Kā tu uztver šādu mātes un bērna tematizējumu? Vai tas tev liekas saistošs vai pārāk...

Sandra: Man tas liekas interesanti un drosmīgi – to ārdošo izcelt gaismā, par to runāt un to pasniegt jau mākslas tēla līmenī. Tāpat kā runāt par mīlestību divu pieaugušu cilvēku starpā. Ne jau saulrietus vienmēr skatās. Mīlestība taču brīžiem ir pilnīgi ārdoša un ļauna, iespējams. Un tas ir mākslas uzdevums – parādīt tās visas puses.

Kārlis: Tad varam pāriet uz nākamo aspektu, kas ir saistīts ar šo. Par sievieti. Tu vairākkārt atsaucies uz Virdžīnijas Vulfas "Savu istabu", kur Vulfa saka, ka rakstīt kā sievietei ir pārāk iesaistīti, jo, lūk, vīrieši domā vispārīgi. Bet varbūt tā ir problēma. Ka vīrieši nedomā par savu aktivitāti kā dzimumisku. Tāda ir kārtība, tādā kultūrā dzīvojam, ka maskulīnais pols ir saistīts ar vispārinājumu, iespēju domāt par sevi, nesaistot ar tēva, dēla, vīrieša lomu. Jau runājām, ka vīriešu gleznotāju uzreiz nesauks par tēvu, lai skaidrotu viņa tēlveidi. Sieviete gan bieži vien tiek stigmatizēta. Ko tu par to domā?

Sandra: Kā es saprotu – feminisma kopējā nostādne ir tāda, ka gan sieviete, gan vīrietis var domāt vienlīdz kvalitatīvi. Nevar tā būt, ka tieši dzimums uzliek domāšanas veidam kādas specifiskas īpatnības. Tikai tam dzimumam raksturīgas. Un es gribētu pieturēties pie šīs idejas, ka domu gaitai un to realizācijai nav jau ieprogrammēta dzimuma noteikta kvalitātes latiņa. Tas neizslēdz, ka sievietes mākslinieces izvirza priekšplānā sievišķo un tieši caur to prizmu darbojas. Bet to var arī nedarīt. Un savā mākslā apzināti es to nedaru. Nevēlos, ka uz manu mākslu skatās tikai un vienīgi caur tādu – "nu to jau sieviete izdarījusi". Kaut otrādi es varu teikt, kad mācījāmies akadēmijā, tad mūsu grupā starp Edgaru, Jāni un Ģirtu, un citiem neeksistēja "nu tās jau meitenes". Kad mēs aizbraucām uz Viļņas glezniecības triennālēm, lietuviešu māksliniekiem bija ļoti strikti nodalīts – vīrietis, sieviete. Un viņi to nebaidījās dzerstiņā pie galda mums norādīt, ka mēs esam sievietes, tikai sievietes. Kaut gan man bija diplomi tajās izstādēs, mēs bijām prēmētas un viņiem gleznas patika. Bet vakarā pie galda norādīja vietu, kas Latvijas sabiedrībā, vismaz mākslas vidē, neeksistēja. Tad nāca deviņdesmitie un brauca kuratori. Sāka jautāt – kā jūs kā sievietes? Mums pat Bonnā bija sieviešu izstāde. Jautāja un brīnījās, ka neesam tematizējušas šo problemātiku. Šobrīd es par to domāju. "Arsenāla" feminisma sarunā parādījās šis dziļi sievišķais aspekts, kad Jana Kukaine manu darbu analīzi pieteica caur to lupatu mazgāšanas prizmu. Man bija ļoti ilgi jādomā. Klau, vai feminisma cīņa ir nevis par to, ka mēs, abi dzimumi, esam spējīgi domāt vienādi kvalitatīvi, bet gan par to, ka mums, sievietēm, ir jābūt tiesībām analizēt mūsu tābrīža mazgājamo autiņu lietas?

Kārlis: Janas doma bija par to, ka sieviete mazgā kreklus, nevis paši vīrieši.

Sandra: Tas vispār nav jautājums. Tas man nekad nav bijis jautājums. Pat mūsu attiecībās ar draudzenēm mēs vispār par to nekad nerunājām.

Kārlis: Bet varbūt tā arī ir problēma, ka tu esi gan māksliniece, gan tev ir jākopj māja?

Sandra: Tad varbūt tas ir paaudžu jautājums. Pat tad, kad jūs bijāt maziņi, mēs ar savām draudzenēm gleznotājām nerunājām par bērnkopību. Mēs runājām par izstādēm vai par to, kas nu kur ir redzēts. Ā, nu, kad sākās lauku māju epopejas, tad par to, kā vecos graustus drusku piemērot savai izjūtai. Par šmotkām nerunājām. Mēs to vienkārši izslēdzām. Tāpēc mani kaitina profesionālā darbā tādi tikai sadzīvē sakņoti spriedumi un es tos nemeklēju. Mani neinteresētu skatīties vīrieša gleznu, kur viņš bez pārnesuma tēlos kreņķējas par savu erekciju. Mani tas neinteresē.

Sandra Krastiņa, "Vienošanās", 2015, foto - Jānis Nīgals

Kārlis: Arguments drīzāk ir par to, ka sieviete strādā dubultu slodzi, no kurām viena ir neapmaksāta. Un tā ir māja. Tāpat uzskats, ka personiskais ir politisks, kas feminismā ir aktuāls. Bet tu jau atbildēji.

Sandra: Mūsu gadījumā, vismaz es sev tajā periodā, kad bērni bija mazi, teicu "kustini ātrāk rokas". Tā bija mana izeja. Tā kā sadzīve paņem daudz laika, tad, piemēram, mazgājot traukus, es domāju par kaut ko citu. Bet tas bija mans klusais lozungs – "kustini ātrāk rokas". Tagad bērni ir lieli un līdz ar to vairāk laika ir savam profesionālajam darbam.

Kārlis: Te arī ir labs punkts, kur mēs varētu noslēgt sarunu. Ko tālāk? Ko tu, tagad mierīgi sēžot un domājot nākamās izstādes perspektīvā, varbūt gribi pateikt?

Sandra: Ko tālāk? Jāstrādā katru dienu.

Sandra Krastiņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!