Recenzija
17.07.2013

Maigas, trauslas melodijas

Komentē
4

Par Henrika Eliasa Zēgnera dzejoļu krājumu "Elementi", 2012. Izdevniecība "Mansards", redaktors – Pēteris Dragūns, dizains un makets – Zigmunds Lapsa.

"Elementi" ir Henrika Eliasa Zēgnera pirmais krājums. Taču tas piesaka autoru, kuram ir individuāls talants un spēja atveidot neparastas skaņu ainavas, labākajos no dzejoļiem sasniedzot dzejai nepieciešamo intensitāti un radot jaunu, svaigu epitetu lauku. Autors atklāj mums maigu, apmulsušu pasauli, kuras liriskais varonis nav mērķtiecīgs. Viņš ir skumjš, reizēm nīgrs, mazliet ironisks, bet ne pārmēru, jo nevēlas nevienu aizvainot. Viņa dzeja ir ļoti cilvēcīga, un dzejai nepieciešamais nepareizums, vēlme lauzt esošās struktūras Henrika Eliasa Zēgnera dzejā ienāk nevis caur saturu, bet caur formu.

Henriks Eliass Zēgners savā dzejā neizmanto interpunkciju un lielos sākuma burtus, toties izmanto pārnesumu un paņēmienu, kurā dzejoļa pēdējā rinda tiek polemizēta ar pārējo dzejoļa materiālu. Tieši šo jautājumu par pēdējo rindu kā kontrastu pārējai dzejoļa melodijai es vēlos izvērst mazliet plašāk. Lasot Henrika dzejoļus, man radās jautājums, cik apzināts vai neapzināts ir šis paņēmiens. Jo pāris dzejoļos tas ir izdevies, tomēr vairākos rodas sajūta, ka tas nav nācis no autora vai dzejoļa dziļākās pārliecības.

 Dzejolī "uz jumta kores nostieptās līnijas" tā audekls vai melodijas attēls ir izdevies tik skaists, ka pēdējā rinda, kas to saplēš – "neviena tava vēlēšanās nepiepildīsies" – ir kaitinoša. Iespējams, ka autors tieši to arī vēlas: nevis ļaut lasītājam iemigt un baudīt, bet traucēt viņu, pateikt – nebūs te nekāda liekulīga poētisma. Tad savukārt tas varbūt jādara vēl pārliecinošāk. Bet dažviet krājumā tomēr rodas sajūta, ka autors nav sev devis pietiekami daudz laika, lai dzejolis izaugtu un atrisinātos.

Kādā brīdī lasot man pazibēja arī doma, ka, iespējams, autoram ir radusies bijība pašam sevis radītā priekšā un viņš cenšas to normalizēt, kontrolēt. Vērojot dzejnieka valodas bagātību, dabisko melodiskuma izjūtu un jūtīgumu, šķiet, nav pamata bažām un, uzdrošinoties ļauties sava talanta spēkam un dzejoļa melodijas virsvadībai, iespējams, rastos vēl spēcīgāki darbi. Zīmīgi dzejoļi, kuru melodiju autors salauž, ir "izkāpju krastā", "šī māja ir pamesta".

Ļoti kaitinoši tiek pārlauzts/norauts dzejolis "lai kaķi apēd manus palagus", kuram ir spēcīgs sākums ar svaigiem epitetiem, un pēkšņi – "tu ej uz depo". Pārnesums diemžēl arī neko daudz nepalīdz šai gadījumā. Par šo dzejoli vilšanās, ka tas nav izaudzis lielāks, manī jau pāraug dusmās. Ja tāds ir bijis autora mērķis – kaitināt un izsist no līdzsvara –, tad šajā dzejolī tas ir izdevies. Vēl pāris dzejoļos ir sajūta, ka, izmantojot mūzikas terminoloģiju, ar pēdējo rindu ir mēģināts minimālisma vai jaunā garīguma kompozīcijai piešķirt klasicisma simfonijas jēgu. Piemēram: "braucot uz drauga dzīrēm."

Henrika Eliasa Zēgnera dzejoļiem ir pašiem sava melodijas pasaule: maigs, trausls, reizēm netverams melodiskums, kur fonētiskais slānis dažkārt ir tas, kas piešķir jēgu jau kaut kur dzirdētiem vārdiem. Vārdu salikumi, kuri kļūst jēgpilni, pateicoties fonētiskajam slānim un pilda tikai muzikālo dzejas funkciju, piemēram, "prometeja acīs esošā liesma pārvēršas pelnos (dzejolī "ērgļa galvā iedzenu bultu"), "šī īstenības izjūtas jūra" (dzejolī "tu atstāj asiņotas pēdas").

Jāatzīst arī, ka dažos dzejoļos melodiju ir grūti saklausīt un nevar īsti saprast, vai tur tālumā kāds spēlē klavieres vai vienkārši dauza pa radiatoriem (dzejolis "aiz gultas un atvilkņu dziļumā"). Un, izlasot grāmatu vairākas reizes, es tā arī nesapratu, vai autors grib mums pateikt – "sišana ar dzelzi pa radiatoriem arī ir mūzika, jūs, mietpilsoņi!", vai arī tā vienkārši ir sanācis.

Par pārnesumiem: kaut arī kā paņēmiens tas nav nekas jauns, tad tomēr vairākos Henrika dzejoļos tas attaisnojas un palīdz radīt neregulāro, saraustīto dzejoļa pasaules ritmu. Dzejolī "pamodos naktī un man likās" pārnesums paspilgtina to apmulsumu, kas cilvēkam var rasties, pamostoties naktī. Arī dzejolī "tās bija bērnu raudas un ūdens šalkoņa" pārnesums attaisnojas un padara to bagātāku. Savukārt dzejolī "pēc izdzīvotas nakts" pārnesuma esamība pirmajos divos un tā neesamība trešajā pantā netop skaidra un, manuprāt, neattaisnojas.

Kaut arī lielākajā daļā pārnesumu gadījumu šķiet, ka tā ir autora dabiska dzejas valodas īpatnība, tad tomēr dažos dzejoļos tas izmantots it kā aiz inerces. Manuprāt, labāk izvairīties no mērķtiecīga pārnesuma kā metodes izmantojuma (lai padarītu dzejoli "nepareizāku") un lietot to tikai gadījumos, kad pēc tā ir patiesa nepieciešamība autoram un dzejolim. Neprecizitātes, kas izmet no dzejoļu baudījuma: dzejolī "viņš aizgāja man garām" – epitets "viņa soļi tuk-tuk tuk-tuk/ jo labās kājas vietā viņam ābeļzars" ir jauns un svaigs, sajūsminošs, bet turpat līdzās "tavi smiekli pārvēršas vaidā" ir epitets ar nelielu, bet nolietojuma efektu; dzejolī "varbūt, lai spētu mierīgi gulēt" noslēguma rinda šķiet par vāju pret pārējā dzejoļa mērogu; dzejolī "grūsnās mātes guļ savās palātās" ir pārliecinošš, intriģējošs attēls, tomēr gribētos uzzināt kaut ko vairāk par pašu lirisko varoni vai autoru.

Ir rinda dzejoļu, kuri ir kā viena melodija un, iespējams, kalpo grāmatā kā saistmateriāls: "aizverot acis un logus uznāk", "kad tu pamosties un pieej no rīta pie loga", "varbūt, lai spētu mierīgi gulēt", "pēc izdzīvotas nakts", "braucot uz drauga dzīrēm", "kad man jādomā par tevi", "neko neko neteikšu sēdies lūdzu", "ieelpoju rudens sākumu", "šodien pāri ielām ir", "mēs stāvam stacijā nāk vilciens". Būtu interesanti, kāds rastos efekts, ja autors nolasītu šos dzejoļus vienā lasījumā vai izdotu vienā grāmatā.

Dzejolī "tu atstāj asiņainas pēdas" ir arī ārkārtīgi skaistā rinda "viena zemeslodes trīsa". Kad ieraudzīju šo rindu, man ienāca prātā, ka Henriks Eliass Zēgners tieši šo arī vēlas aprakstīt: vienu zemeslodes trīsu. Un, tā kā tas ir diezgan zūdošs un, galvenais, grūti sadzirdams fenomens, viņš reizēm lieto jau dzejas valodā izmantotas rindas un reizēm nobružātas, plakātiskas frāzes.

Iespējams, tā arī varētu būt, bet man laikam būtu interesantāk, ja dzejnieks dotu sev vairāk laika, sadzirdētu tieši savu frāzi vai atstātu klusumu – pauzi. Piemēram, dzejolis "uz jumta kores nostieptās līnijas" patiktu vēl labāk bez pēdējās rindas. Trauslumam un skumjām, kas tik brīnišķīgi ir aprakstītas "Elementos", man liekas, ne vienmēr ir vajadzīgs tradicionāls nobeigums: punkts. Ja tas ir smagnējāks un neprecīzāks par pārējo smalko dzejoļa audumu, tas to saplēš.

Īpaši izdevušies dzejoļi Henrika Eliasa Zēgnera pirmajā krājumā šķiet: "cenšos ķert patiesību šo reto tauriņu", "es nezinu cik ilgi es gāju cauri", "kā uzgleznot pašportretu", "ādams paņēma ievu klēpī", "kādu dienu atverot plakstus", "izbraucu ārā no pilsētas", "no rīta pamostoties tu biji kļuvusi par šķidrumu", "elpa karsta kā uguns".

Kā arī "man vienmēr ir labāk paticis aukstais ūdens", "rakstu ar sarkanu pildspalvu", un īpaši man tuvs likās dzejolis "mēģinu airēties bet rokas tik vājas". Pēdējais manis minētais dzejolis atšķirībā no citiem Henrika dzejoļiem ir pabeigts klasiskā nobeiguma izpratnē, turklāt apliecinoši. Iespējams, tas kaut ko liecina tikai par mani un manu līdzšinējo izpratni, kas ir un kas nav "mūzika", t.i., dzeja.

Izlasot Henrika Eliasa Zēgnera pirmo krājumu "Elementi", lielākais ieguvums ir tā piedāvātā iespēja paplašināt savas izpratnes robežas par pasaulē sastopamo melodiju dažādību un ar autora palīdzību trenēt savu dzirdes jūtīgumu. Manuprāt, ļoti veiksmīgi ir izvēlēts krājuma nosaukums. Veiksmīgs šķiet arī sadalījums nodaļās: uguns, ūdens, zeme, gaiss, pilsēta. Savukārt, dzejoļu krājuma kompozīcija, iespējams, būtu ieguvusi no nedaudz kritiskākas dzejoļu atlases. Kopumā latviešu dzejas ainava ir ieguvusi jaunu dzejas balsi, kura attīstoties, cerams, kļūs tīrāka un precīzāka, nezaudējot apbrīnojamo smalkumu un maigo spēku.

Tēmas

Inga Gaile

Inga Gaile ir rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Romānu "Rakstītāja", "Skaistās", "Stikli" u.c., dzejoļu krājumu "Migla", "raudāt nedrīkst smieties" u.c., lugu "Āda", "Mūsu Silvija debesīs" u.c. aut...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!