Nedēļu pēc "Latvijas dzelzceļa" vadītāja (nu jau bijušā) Uģa Magoņa aizturēšanas Latvija piedzīvoja vienu no pēdējā laikā dīvainākajām PR kampaņām, kuru – vismaz tās iesākumu – var raksturot īsi: rupji.
Ņemot vērā Magoņa ilgstoši kultivētos un labos kontaktus pašmāju politiskajā un saimnieciskajā elitē, to, ka drīz vien pēc aizturēšanas sāksies pretdarbība, tostarp publiskajā telpā, varēja prognozēt droši. Tomēr "izpildījums" pārsteidza.
Tātad parādījās "neoficiāla informācija", ka Krievija būtiski ierobežošot dzelzceļa kravu kustību caur Latviju un Latvijas ostām; vienlaicīgi tika doti mājieni, ka šāda rīcība varētu būt saistīta ar Magoņa apcietināšanu, kuram esot īpašas attiecības ar "Krievijas dzelzceļa" vadību, utt. Izklausījās efektīgi, bet – padomāsim, kādi secinājumi rodas.
Ja šāda cēloņsakarību ķēde izrādītos reāla, tad nāktos secināt, ka notiek nepieredzēts uzbrukums Latvijai kā suverēnai valstij. Ja viena LR pilsoņa apcietināšana var izraisīt tādu reakciju, tas būtu daudz nopietnāk par, atvainojos, Krievijas aviācijas lidināšanos gar mūsu robežām. Rupji sakot, ja Maskava šādi reaģē uz Magoņa nepatikšanām, ko sagaidīt, ja kādas apsūdzības tiktu izvirzītas Ušakovam? Tankus?
Respektīvi, ja versija izrādītos pamatota, tas būtu ārkārtīgi stiprs arguments par labu tēzei, ka Krievija ir ārkārtīgi agresīva valsts. Lai gan šo tēzi cenšas regulāri apstrīdēt gan Krievijas diplomāti, gan virkne "pragmatiski domājošu" politiķu Latvijā. Lietojot tiešu pārcēlumu no krievu valodas, nūja būtu pārliekta līdz nepārprotamai salūšanai, kas nostiprinātu pārliecību, ka "normāli sarunāties" ar Maskavu nevar.
Savukārt, ja versija neapstiprinātos, nāktos secināt, ka Magoņa neoficiālie aizstāvji, tā blefojot, pārkāpj visas gaumes robežas. Viena lieta ir apelēt pie cilvēka līdzšinējiem nopelniem, viņa veselības vai ģimenes apstākļiem, pie neskaidrības par to, kas šim cilvēkam reāli tiek inkriminēts, utt. Pavisam cita – faktiski piedraudēt valstij ar milzīgiem finansiāliem zaudējumiem.
Turklāt kāds ir šī "vingrinājuma" blakusefekts? Tāds, ka Magonis parādās kā nepārprotams Krievijas ietekmes aģents Latvijā, vēl vairāk – kā apdraudējums valstij. Vai tāds bija mērķis? Vai tas nāktu Magonim par labu?
Ciniski sakot, ņemot vērā Magoņa un viņa loka rīcībā esošos resursus, PR sanācis visnotaļ brutāls. Iespējams, tādēļ, ka dažas aprindas ir pieradušas būt tik varenas, ka citādi vienkārši neprot.
Tomēr ar to dīvainības nebeidzas, jo ne mazāk jancīgi uzvedas nosacītā valsts "puse".
Piemēram, valdības vadītāja publiski pauda, ka lūgusi Ārlietu ministrijai informēt kaimiņvalsti par to, ka Magoņa nedienas neesot "politisks pasūtījums" (citāts no Straujumas preses konferences 13. augustā). Jautājums: kādā sakarībā neatkarīgas Latvijas vadītājam ir jātaisnojas citai valstij par to, kas notiek ar kādu no Latvijas pilsoņiem? Vai mums turpmāk būs tāda prakse? Pat ja kaut kādu paskaidrojumu sniegšana būtu noderīga, kādēļ par to ir jāstāsta publiski, apliecinot savu iebiedējamību?
Manuprāt, Straujuma šajā konkrētajā epizodē izgāzās kā veca sēta.
Tālāk: kas notiek ar Magoni vismaz formāli visciešāk saistītajā valsts struktūrā – Satiksmes ministrijā?
Drīz vien pēc Magoņa aizturēšanas izskanēja – arī no parlamentārās opozīcijas puses – aicinājums satiksmes ministram uzņemties par notikušo politisko atbildību un atkāpties.
Varētu piekrist, ka prasība ir priekšlaicīga, jo par Magonim izvirzītajiem pārmetumiem pagaidām pārāk maz zināms. Un varētu arī piekrist, ka konkrēti Matīsa demisija būtu pārāk liels "skalps". Tomēr nav arī jēdzīgi, ka ministrija vispār distancējas no šādām situācijām un savu atbildību neredz ministrijas valsts sekretārs Ozoliņš vai kaut valsts sekretāra vietniece, uzņēmumu tieši kūrējusī Innusa. Ja arī šie cilvēki plāta rokas, tad rodas loģisks secinājums, ka valsts savas kapitālsabiedrības kontrolēt/ietekmēt nespēj, – augstākā instance ir konkrētā uzņēma valde.
Publika tradicionāli lamājas un runā par bezatbildīgumu.
Tikmēr "Latvijas dzelzceļš" sasauc preses konferenci, kurā skrupulozi aprāda, ka publiskajā telpā pieminētais lokomotīvju iepirkums, kas it kā ir visas jezgas pamatā, noritējis gan juridiski, gan saimnieciski korekti.
Rezultātā rodas loģisks jautājums: ja tā, kādēļ ministrija tik operatīvi Magoni no amata atcēla? Vienlaicīgi, kā minēts iepriekš, izliekoties par beigtu zivi. "Kaut kas tur nav tīrs," secina publika, un ministrija ir pamanījusies sakrāt sev papildu "mīnusus".
Lai gan nav jābūt ģēnijam, lai paskaidrotu: a) starp Magoni un Igaunijas uzņēmēju Osinovski varēja pastāvēt citi, ar apžļembāto lokomotīvju pirkumu nesaistīti darījumi, kuros b) Magonis, kurš galu galā ir nevis "parasts" uzņēmējs, bet valsts uzņēmuma vadītājs, izdarījis ko pretlikumīgu.
Citiem vārdiem sakot, ministrija pati palīdz fokusā palikt lokomotīvju pirkumam kā notiekošā cēlonim, vienlaicīgi apgalvojot, ka neko sliktu šajā pirkumā neredz.
Pilnai laimei seriāla uzņemšanas laukumā iedrāžas atsevišķi Magoni aizturējušā Korupcijas novēršanas un aizturēšanas biroja (KNAB) darbinieki, saucot, ka kapa rakšana Magonim bijusi teju vai viņu profesionālās dzīves vienīgā jēga jau ilgāku laiku, tikmēr citi KNAB darbinieki, piemēram, kantora vadītājs, dod mājienu, ka padotie varētu paklusēt un nerunāt niekus. Publika atminas citus seriālus un to, ka KNAB esot dažādi grupējumi, un nu ir iemesls ar zinātāja izskatu klāstīt par to, kurš no grupējumiem esot Magoni "sašņorējis" un vai citi grupējumi nelikšot nu sprunguļus riteņos.
Un, protams, simptomātiski, ka politiskais planktons intensīvi lauza galvas, mēģinot uzminēt, kam Magonis pārgājis ceļu, šādi nepieļaujot, ka kaut kas šajā valstī var arī nebūt "pasūtījums", "sveiciens" utt.
Iespējams, notiekošā izklāsts (un teksta virsraksts) ir situācijai neatbilstoši nenopietns. Tā teikt, nav ko te ironizēt. Tādēļ noslēgumā daži strupāki secinājumi. Acīmredzot publiskais atspoguļojums konkrētajā gadījumā ir tāds, kāds nu tas ir, jo:
a) par spīti ģeopolitiski dūšīgajiem paziņojumiem Krievijas ietekme Latvijā nav mazinājusies ne par gramu;
b) lielu valsts kapitālsabiedrību vadītāji ir kļuvuši par tik ietekmīgiem spēlētājiem Latvijas elitē, ka ikviens ārkārtējs notikums, kurā iesaistīts kāds no viņiem, izraisa pilnīgu apjukumu un nesakarīgu rīcību.
1