Nesen noskatījos indiešu režisora Pana Nalina 2001. gada filmu "Samsāra". Tās sākumā galvenais varonis, jaunais mūks Taši, atmostas pēc triju gadu ilgas meditācijas no ārpasaules noslēgtā kalnu alā. Citi mūki viņam apgriež pāraugušos matus un nagus, bet Taši mācās no jauna kustināt stīvos locekļus, raudzīties dienasgaismā, runāt un dzīvot sabiedrībā. Par ilgo meditāciju Taši tiek piešķirta nākamā mūka pakāpe, taču viņš pēc smagām pārdomām pamet mierpilno un paredzamo dzīvi klosterī, lai piedzīvotu laicīgo pasauli. Iepazinis plašo cilvēciskās pieredzes gammu, filmas finālā Taši atkal nonāk izvēles priekšā: palikt starp cilvēkiem, kur gan viņu, gan paša kļūdas, netaisnība un emocijas mēdz būt neizturamas, vai noslēgties garīgumā un atturībā.
Pēdējā laikā ik pa brīdim domās atgriežos pie šī arhetipiskā sižeta. Šķiet, ka traģisku notikumu, netaisnības un cīņu ir vairāk nekā jebkad: terorisms Eiropā, trauksmainās ASV prezidenta vēlēšanas, protesti Baltkrievijā, Polijas sieviešu cīņa par mums pašsaprotamām tiesībām, Saeimas nevēlēšanās kārtējo reizi uzklausīt vairāk nekā 10 000 cilvēku vēlmi pēc vienlīdzīgas sabiedrības; tas viss – uz pastāvīgi klātesošās pandēmijas fona. Mierinu sevi, ka tas ir pārejoši – turbulence pirms nolaišanās vietā, kur būs labāk nekā tagad, bet tas nemaina faktu, ka šajā slikto ziņu, asās retorikas un pretrunu laikā arvien spēcīgāk jūtu vēlmi aizvērt durvis uz ārpasauli, lai saglabātu kārtību un mieru savējā.
Protams, tas nav iespējams – kaut vai tāpēc, ka esmu ziņu redaktore, bet lielākoties tādēļ, ka bailes kaut ko palaist garām vismaz pagaidām ir lielākas par nogurumu. Esmu pamanījusi, ka man šajā laikā palīdz klausīšanās individuālās balsīs, kas godīgi, drosmīgi un inteliģenti ļauj ielūkoties autentiskā cilvēciskā pieredzē: par to, ko nozīmē sadzīvot ar "gara nekārtībām" atklāti raksta Helmuts Caune un Krista Anna Belševica, pirmās grūtniecības pieredzē ļauj ieskatīties Agra Lieģe, par pašsavainošanos drosmīgi runā Marta Martinsone, par saviem eskeipisma meklējumiem iedvesmojoši stāsta Agnese Krivade un Rvīns Varde, bet par to, kāpēc norobežoties no pasaules ir kārdinoši, bet bīstami, raksta Liene Linde.
Filmas finālā Taši, stāvēdams krustcelēs, pamana akmeni, kurā iegravēts jautājums: "Kā pasargāt ūdens pili no izžūšanas?" Pagriezis akmeni, viņš redz atbildi: "Iemetot to jūrā." Vēl nekad līdz šim neesam bijuši tik ļoti ieausti pasaules asinsritē, un tas ir vienlaikus baisi un aizraujoši, bet dienas beigās visi esam tikai cilvēki, kam no jauna jāiemācās runāt un klausīties citam citā.
0