Teikšu godīgi – man patīk kampaņas "Neklusē" nolūks. Mēs tajā redzam starpinstitucionālu sadarbību ar spēcīgu ziņojumu. Mājaslapā "Nekluse.lv" ir pieejami labi, viegli uztverami teksti un rīcības scenāriji bērniem, vecākiem un skolotājiem. Var redzēt, ka ir pētīti veidi, kā uzrunāt jaunas mērķa grupas. Man šķiet, ka arī ideja par aplikāciju nav slikta, lai gan par to iespējams pamatoti diskutēt [1]. Kampaņa ir veicinājusi "diskusiju" un rosinājusi cilvēkus dalīties ar saviem pārdzīvojumiem sociālajos tīklos. Un vispār – ir grūti uztaisīt sociālu kampaņu, kuru neviens nekritizē.
Tādēļ internetā vētru sacēlušais (piedodiet par klišeju) Lindas Samsonovas video mani patiesi sarūgtināja. Cilvēkam, kurš saskāries ar mobingu vai interesējies par to, kas ir vardarbība, šo sižetu ir grūti noskatīties. Tajā nolasāma gan upura vainošana, gan uzskats, ka būšana par varmāku ir līderības pazīme un ciešanas cilvēku padara stiprāku. Lai arī Latvijas publiskajā telpā šis ir samērā populārs viedoklis, tas ir klajā pretrunā ar kampaņas ziņojumu, kas vēsta, ka mobings rada traumu upurim un saindē apkārtējo vidi.
Vai varmāka ir līderis? Ir pētījumi, kuros secināts, ka mobingotāji ir nevis "līderi", bet gan jaunieši ar zemām sociālajām prasmēm, zemu pašvērtējumu un citām psiholoģiskām problēmām. Citi savukārt apgalvo, ka mobingotāji ir populāri jaunieši ar augstām sociālajām prasmēm [2]. Taču galvenais secinājums, kam piekrīt visā akadēmiskajā vidē, – upurim mobings nodara ļaunumu un viņš no tā neiegūst neko. Pieaugot viņi, līdzīgi kā kampaņas seja Lelde Ceriņa, iemācās ar to sadzīvot caur uzskatu, ka "tas mani padarīja par spēcīgu personību" – jo neviens negrib dzīvot upura lomā.
Pētījumos secināts, ka jaunieši iesaistīsies mobingā tad, ja ieguvumi būs lielāki par personiskajiem zaudējumiem vai riskiem [3]. Tas pats attiecas arī uz malā stāvētājiem – viņi iesaistās tikai tad, ja šāda rīcība nesīs ieguvumus, nevis zaudējumus [4]. Tātad – tā nav, ka malā stāvošie vērotāji (skolēni un skolotāji) nedara neko, jo nav informēti vai nesaprot, kas notiek. Viņi nedara neko tāpēc, ka rīcība būtu pārāk riskanta. Citi skolēni nevēlas riskēt ar savu sociālo statusu un baidās nonākt upura lomā. Skolotāji negrib sev "liekas problēmas", skaidrojot situāciju ar skolas vadību, psihologiem un bērnu vecākiem, kas parasti nespēj noticēt, ka viņu bērns varētu būt varmāka, vai arī lepojas ar sava bērna "līdera prasmēm".
Mobinga sekas nav "kļūšana stiprākam", jo psiholoģiskais terors daudzus bērnus salauž un viņi no pīlēniem nekļūst par gulbjiem. Sekas ir psiholoģiski traucējumi, ēšanas traucējumi, apreibinošu vielu lietošana, fobijas, uzvedības traucējumi, trauksme, depresija, pašnāvības tieksmes [5]. Un sekas, ja mobings ir piedzīvots ilgstoši, turpinās arī pieaugot – rodas problēmas veidot jēgpilnas attiecības, iekļauties sabiedrībā, uzticēties līdzcilvēkiem, trauksmes sajūta un depresija [6].
Lasot stāstus, ar kuriem kampaņas raisītajās sarunās dalās cilvēki sociālajos tīklos, var redzēt, ka tos visus vieno bezpalīdzības sajūta – mobinga ietvaros tev nepalīdz ne skolasbiedri, ne skolotāji, ne vecāki, tādēļ ir saprotama nepieciešamība caur kampaņu iedrošināt runāt. Šāda saruna, pirmkārt, nepieciešama mājās, jo teju katram ir bijusi pieredze vai nu kā upurim, kā varmākam vai blakus stāvētājam. Tādēļ vecāki ir nozīmīga mērķa grupa [7] un ir ļoti labi, ka par šo tēmu raisījušās asas diskusijas "Twitter" un "Facebook" – vidē, kas populāra 30+ vecuma grupā –, jo to rezultātā tēma nokļūst arī līdz bērniem mājās.
Otrkārt, šāda saruna būtu nepieciešama arī skolā. Lai gan dažreiz patiešām nav skaidrs, kādēļ bērns tiek mobingots, esmu pārliecināta, ka visbiežāk skolotāji zina, kas viņu klasē ir varmāka un kas – upuris. Zina tādēļ, ka lielākoties stāsts par mobingu ir stāsts par neiederēšanos un citādību – tādu citādību, kuru redz visi. Gan skolotāji, gan vienaudži, gan citi apkārtējie – diemžēl nereti mobingā piedalās ne tikai skolēni, bet arī paši skolotāji. "Citādībai" var būt dažādas izpausmes – liekais svars, seksuālā orientācija, nabadzība, kustību traucējumi, fiziskas nepilnības [8]. Vecāki kaunas no dēliem, kas grib dejot baletu. Skolotāji smejas par bērniem ar disleksiju. Pilsētnieki iesmej par lauciniekiem un ikvienu, kam ir nepareizā izloksne. Pazīmes, par kurām bērnus apsmej vienaudži, galvenokārt ir tās pašas, kas nav vērtīgas sabiedrībā kopumā. Mūsdienu sabiedrības galvenās vērtības ir vara un dominance, uzvara, līdera statuss, būšana pirmajam.
Latvija nav vienīgā valsts, kurā aktualizēta mobinga tēma. Ir daudzu valstu piemēri un akadēmiski pētījumi, kas ļauj labāk saprast, kādas pazīmes ir konkrētu valstu un skolu veiksmes stāstiem. Mobingu skolās pavisam izskaust nav iespējams, tomēr var panākt, ka psiholoģiskais terors vairs nebūtu jāsauc par epidēmiju. Daudzi nezina, ka mobingotāji izjūt emocionālu sakāpinājumu, kad dara pāri vājākajam. Viņi apzinās, ka tā ir "slikta rīcība", un zina, kādas būtu alternatīvas, tomēr pozitīvās sajūtas ir tik spēcīgas, ka viņi nevar apstāties [9].
Pirmais solis varētu būt problēmas apzināšana un datu iegūšana. Skolām ir pieejams "Edurio" rīks, kas ļauj aptaujāt gan skolēnus, gan viņu vecākus un noskaidrot, vai bērni skolā jūtas droši. Ir nepieciešams bez vainīgo meklēšanas paskatīties uz skolēnu aptaujām un datiem, skolas līmenī vienoties, ka mobings ir īsta problēma un, lai to risinātu, jāiesaistās skolas vadībai, psihologam, skolotājiem, vecākiem un bērniem. Ir nepieciešams mācīt par mobingu skolotājiem un panākt vienotas terminoloģijas lietošanu. Katrā skolā jāizstrādā procedūras, kurām sekot, lai skolotājs zinātu, kas jādara, ja konstatē mobingu. Jānodrošina, ka skolotājs par to netiek sodīts, jo tā nav individuāla skolotāja, bet gan visas skolas problēma. Ja skolotāji ir apguvuši zināšanas par psiholoģisko teroru un emocionālo vardarbību, mobingu ir iespējams novērst ātrāk. Pētījumi liecina, ka labāka situācija ir skolās, kurās ir viena centrālā persona (parasti – psihologs), kura atbildīga par mobinga situāciju risināšanu [10].
Jāatceras, ka ne visi bērni var apstādināt mobingu – vislabāk to spēj izdarīt bērni ar augstu sociālo statusu. Piemēram, ilgstošs pētījums Nīderlandes skolās ļauj secināt, ka zēni, kam ir augsts sociālais statuss, var atļauties būt empātiskāki un aizsargāt vājākos – tas nepazemina viņu sociālo statusu. Ja zēniem jau sākotnēji ir zems sociālais statuss, empātija to pazeminās vēl vairāk [11].
Atgriežoties pie kampaņas "Neklusē"– manuprāt, mācība varētu būt tā, ka influenceris nav vērtība pati par sevi, jo īpaši, ja ir jārunā par sensitīvām tēmām. Lai kā arī šķistu, ka ekspertu laiks ir beidzies, tieši viņi ir tie, kas pārzina tēmu un spēj par to kompetenti runāt. Cits risinājums būtu ļaut psihologam vai ekspertam runāt par šiem jautājumiem kopā ar influenceri, vadot šo sarunu tādā gultnē, kas nekaitēs kampaņas galvenajam mērķim.
Viena no kampaņas sejām ir grupa "Double Faced Eels". Viņu dziesma "Zilais Valis" ar vārdiem: "Izrādās, viņš paņēmis / Manu draugu izvilcis / Tagad piķi pakāsis / Centrāltirgū malku zog / Jo viņš ir gejs / Teikšu tev / Jo viņš ir gejs" senāk tika izmantota, lai paņirgātos par gejiem. Lai gan mūziķis kampaņas video apgalvo, ka "dažreiz tu nezini, ka esi bijis abižotājs (..)", diemžēl pētījumi liecina par pretējo – varmākas zina, ka ir nodarījuši pāri. Un ir pēdējais laiks mums to beigt svinēt kā līderību, joku vai personības izaugsmes nometni. Ceturtā daļa upuru kļūs par varmākām [12], un aplis turpināsies.
[1] Ir dažādi pētījumi un dažādas aplikācijas, kas ieviestas daudzās skolās ASV, Lielbritānijā, Indijā, Japānā un daļā Eiropas valstu. Nevar skaidri pateikt, vai aplikācijas mobinga mazināšanai darbojas. Dažas darbojas, dažas darbojas sliktāk. Tomēr man šķiet, ka tas ir filosofisks jautājums - pat tad, ja tiek atrisināts viens mobinga gadījums, vai tas nenozīmē, ka aplikācija ir sevi atpelnījusi? Katrā ziņā būtu nepieciešams vākt datus par “Neklusē” aplikācijas darbību, lai varētu izdarīt secinājumus.
[2] Guerra, N. G., Williams, K. R., Sadek, S. (2011). Understanding bullying and victimization during childhood and adolescence: A mixed methods study. Child Development, 82, 295–310.
[3] Garandeau, C. F., Lee, I. A., Salmivalli, C. (2014). Inequality matters: Classroom status hierarchy and adolescents’ bullying. Journal of Youth and Adolescence, 43, 1123–1133.
[4] Pouwels, J. L., Salmivalli, C., Saarento, S., van den Berg, Y. H. M., Lansu, T. A. M., Cillessen, A. H. N. (2018). Predicting adolescents’ bullying participation from developmental trajectories of social status and behavior. Child Development, 89, 1157–1176.
[5] Vaughn, M. G., Salas-Wright, C. P., DeLisi, M., & Maynard, B. R. (2014). Violence and Externalizing Behavior Among Youth in the United States: Is There a Severe 5%? Youth Violence and Juvenile Justice, 12(1), 3–21.
[6] Hugh-Jones, S., & Smith, P. K. (1999). Self-reports of short- and long-term effects of bullying on children who stammer. British Journal of Educational Psychology, 69(2), 141–158.
[7]Arseneault, L. Annual Research Review: The persistent and pervasive impact of being bullied in childhood and adolescence: implications for policy and practice (2018). Journal of Child Psychology and Psychiatry and Allied Disciplines, 59 (4), pp. 405–421.
[8] Piemēram, dati no UK 2018 Annual Bullying Survey.
[9] Omizo, M. M., Omizo, S. A., Baxa, G. C. O., & Miyose, R. J. (2006). Bullies and victims: A phenomenological study. Journal of School Violence, 5(3), 89-105.
[10] Fuller, Susan N. "The effects of a school counseling bullying curriculum on bully behavior in an urban K-5 elementary school" (2006). ETD collection for University of Nebraska – Lincoln. AAI3208051.
[11] Caravita, S. C. S., Di Blasio, P., & Salmivalli, C. (2009). Unique and interactive effects of empathy and social status on involvement in bullying. Social Development, 18(1), 140–163.
[12] Piemēram, dati no UK 2018 Annual Bullying Survey.
4