Lūdzu, lūdzu, lūdzu

Jaudīgs un emocionāli iedarbīgs stāsts ! Patika ar kādu rūpību piestrādāts pie visām detaļām : dziļi apslēptās, neapzināti traumatiskās pieredzes, kas cenšas "izlauzties" virspusē formējot nu jau pieaugušā varoņa fizioloģisko nepatiku pret konkrētu garšu un smaržu (jo ko gan piecgadīgais var atcerēties(..)); veids kā nedzirdīgā meitene izjūt, saklausa un nolasa sev apkārtesošo pasauli (pārliecinoši uzrakstīts !); tad, protams, mūzika; aina ar "zupeli" un peonijām (burvīga !); un vakars pirms liktenīgās dienas, kas skatīts puikas acīm : tā "roka uz sirds" viņiem lēni valsējot, (aizkustināja !) - visas šīs it kā nenozīmīgās detaļas -, kad piecgadnieks "rūc kā traktors" pieķēries transformatora rokturim; sievietes izmisuma pilnais skrējiens laukā no mājas - ir tās, kas piešķir emocionālo jaudu šim stāstam. Turklāt priecē, ka izdevies apvaldīt savus dzejnieces impulsus un izvairīties no gleznu metaforu darināšanas, kas vēstījumam nenāktu par labu -, lai raksturotu šo varoņu dzīves drāmu metaforas var izpalikt, pietiek ar vienkāršiem un izteiksmīgiem teikumiem : "Lietus lija viņu atvērtajās acīs un skaloja mammas gaišos matus zemē." Vienkārši un skaisti ! Arī stāsta dramaturģiskais karkass - (secība kādā varoņi nostājas mūsu acu priekšā, un tas, ka meitene runā pirmajā personā) - ir labi nospriegots. Un galvenā šeit nav elektrība, kas riņķo pa vadiem, bet ... "elektrība", kas mājo mūsu sirdīs, un kura uzšķīlusies starp neironu sinapsēm mūsu smadzeņu garozā - saukta savādajā vārdā : mīlestība - tieši tā piešķir mūsu dzīvēm jaudu, spēj mūs "darbināt", virzīt un uzlādēt, un, ja bērnībā šīs "elektrības" padeve ir pēkšņi pārtraukta, nekad nav tikusi nodrošināta tās "piegāde" vajadzīgajā apjomā, vai arī tā notikusi ar regulāriem padeves traucējumiem tad - visbiežāk seko salauztas dzīves(..) Un šis ir stāsts par salauztajām dzīvēm - precīzāk - tikai vienu (!) salauztu dzīvi, jo mirušajiem vienalga : [ "Nāve nav dzīves notikums. Nāvi nepārdzīvo." (Vitgenšteins.) ] , un tas arī ir šī stāsta apslēptais brīnums - , ka salauzta dzīve ir tikai viena (kaut vajadzēja būt divām !), jo visa vecāku mīlestība, ko puika savas dzīves laikā bija saņēmis (visa bez atlikuma ! visa bez šaubīšanās !) liktenīgajā trieciena brīdī tika atdota (novirzīta) mazajam brālim (jo "nekad, nekad nevienam viņš nestāstīs" , ko tobrīd redzēja), un pašam vairs nepalika pāri nekas ... nekas uz kā balstīties(..), nekas pie kā pieķerties ... Interesanti, ka viņš atceras to dienu kā "palēninātā filmā" (vissīkākajās detaļās), taču vairs neapzinās, ko patiesībā paveica tajā liktenīgajā dienā - dienā, kad saglabāja savam mazajam brālim brīvību (brīvību no "likteņa neirozes" nomācošās varas; no mūžīgas degšanas pašdestrukcijas liesmās, no nogrimšanas neizbrienamu atkarību slīgšņā (..)), un deva iespēju : "Mitsubishi" , darbs, meitene (tāda, kāda der tieši viņam), tas viss varēja arī nebūt (patiesībā nekam no tā visa šajā gadījumā nebija jābūt !), ja vien ne mīlestība, ko vecāki bija dāvājuši savam puikam, un viņš to bez domāšanas atdeva brālim ... Un tieši šis dievišķās gaismas zibsnis īsi pirms "nolemtā" un "nenovēršamā" sabrukuma, un skaidrā apjauta, ka pļēguriņa un nevīrieša turpmākā degradēšanās vairs nav apturama, arī ir tas jūtīgais "kontrapunkts" , kas piešķir šim stāstam savdabīgu valdzinājumu(..) Labi uzrakstīts Jana ! Tā turpināt !