"E-klases" publicitātes foto
 
Sleja
10.10.2022

Lūdzu, aizej šodien uz skolu!

Komentē
2

Par e-klasi man atgādināja Rīgas bērnudārznieku vecāki, kuri ziņoja, ka šogad tā tikšot ieviesta arī pirmsskolas izglītības iestādēs. Daži no viņiem pret to izturas neitrāli, citi kurn. Tā kā skolās e-klase tiek izmantota jau gadiem, labi atceros šo programmu no vecāko bērnu skolas gaitām. Saziņas sarežģītību varēja kaut kā paciest, taču dažos pēdējos vecāko bērnu skolas gados mana galvenā darbība e-klasē bija kavējumu attaisnošana.

Kad mans vecākais dēls sāka mācīties vidusskolā, viņš jau dzīvoja atsevišķi, un mēs ar vīru viņam rītos regulāri zvanījām pa trim četrām reizēm, jo ar modinātāju vien viņš nevarēja pamosties. Kliedzu klausulē apmēram tā – celies, vāri kafiju un ej uz skolu! Mazliet kaunējos, ka neļauju viņam pieaugt, taču skola tomēr gaidīja atbildību no vecākiem, to biju dzirdējusi tiešā tekstā. Kad reiz aizmirsu piezvanīt, dēls pēc stundas piezvanīja pats un jautāja, vai viss labi. Pārlasot savu tālaika dienasgrāmatu, atradu šādus ierakstus: "Skatos e-klasi un vēlos, lai maniem bērniem tur viss ir kārtībā. Pajautāju Marģeram, kāpēc nav bijis uz vēsturi, un saņemu atbildi – bijām ar Meļķi pie Toma. Un es iztēlojos, kā viņi Toma virtuvē pīpē. Un es atceros savus 17, ak Dievs, savas neskaitāmās bastotās stundas, draugus un filmas, un sarunas, un cik daudz tas man deva." "Es gribētu būt kā mans tēvs, kurš nezināja manas atzīmes un kuram tās bija vienaldzīgas, kurš nevērtēja un vienlaikus iedeva man tādu bagāžu, ka agri vai vēlu visas atzīmes kļuva labas." "Un, kad man jau ir licies, ka visu kontrolēju, ka brīvdienās bērni ir sēdējuši pie galda un manā uzraudzībā mācījušies, tad šorīt pirms attiecīgās – sagatavotās – stundas Marģers zvana un saka: esot aizgulējies un esot krekšķis, un man jāpiesaka kavējums!"

Manā skolas laikā skolotāji mūsu klātbūtni stundās ar pildspalvu atzīmēja klases žurnālā, taču ne uzreiz – daudziem skolotājiem bija vēl katram sava kladīte. Domāju, ka lielajā žurnālā situācija tika atspoguļota selektīvi. Neatceros arī, ka būtu lasījusi kādus noteikumus, cik lielam procentam stundu jābūt apmeklētam, lai viss skaitītos kārtībā. Protams, kad slimoju, nesu ārsta zīmes, un vecāki arī labprāt rakstīja attaisnojumus dienasgrāmatā, ja kādreiz gribēju palikt mājās. Taču no kādiem četrpadsmit gadiem es pasāku gluži vienkārši neapmeklēt stundas, kas man nepatika. Vecāki tomēr nekad neuzzināja, cik stundu esmu nobastojusi, jo mācījos labi vai vismaz pieņemami. Kā es viņus vēlāk par to apskaudu!

Ja ar papīra kladītēm, žurnāliem un dienasgrāmatām varēja rīkoties samērā brīvi, tad kopš e-klases parādīšanās skolotājiem tika uzlikts par pienākumu uzreiz tajā atzīmēt klāt neesošos atbilstoši reālajai situācijai. Semestra gaitā atzīmētie kavējumi pamazām samilza par draudīgu satraukuma avotu, īpaši, kopš parādījās noteikumi arī par to, cik stundu semestrī drīkst attaisnot vecāki. Atceros konkrētu situāciju, kad tās bija divdesmit stundas semestrī jeb, izdalot uz vidējo stundu skaitu, mazāk nekā trīs dienas četros mēnešos. Tas nozīmēja, ka ne vien reālie ģimenes apstākļi – braucieni uz laukiem, bēres u.tml. – bija stipri jāierobežo, bet arī ka pie katrām galvassāpēm, nelielas saaukstēšanās vai vēdera sāpēm jāmeklē rokā ģimenes ārsts. Kad vecāku sapulcē izteicos, ka būtu nepieciešams paplašināt šo ierobežojumu, skolas direktore piedraudēja ar sociālo dienestu, bet mācību pārzine mierināja, ka praksē kavējumi tiekot izskatīti individuāli. Un patiesi, kamēr bērni mācījās šajā skolā, vairākas reizes pietika ar to, ka uzrakstīju viņai vēstuli.

Kāda mana sena draudzene, kas tolaik strādāja par skolotāju, nesen bija nodibinājusi sirsnīgas attiecības ar bērnībā nepazītu pusmāsu – ģimenes ārsti – un tā tikusi pie kavējuma zīmju kaudzītes. Uz tām jau bija ārstes paraksts un zīmogs, kā arī uzraksts "somatiska saslimšana", vajadzēja tikai pašiem uzrakstīt skolas nosaukumu, audzēkņa vārdu un datumu. Šīs zīmes noderēja draudzenes pašas pieciem bērniem, kā arī viņas audzināmās klases skolēniem.

Citām audzinātājām gāja grūtāk. Ja kavētāju vecāki, līdzīgi kā dažkārt es, bija nolēmuši vairs nepiesegt bērnus, kas mūždien aizgulējās vai stundu vietā darīja ko labāku; vai ja vecāku attaisnojumu nelielais limits bija sen iztērēts, bet ārsta zīmi dabūt – sarežģīti, tad mēneša vai semestra beigās e-klasē nepielūdzami sarkani rādījās neskaitāmi neattaisnotie kavējumi, kuru dēļ pēc skolas noteikumiem bija paredzēts audzēkņus atskaitīt (vidusskolā) vai piesaistīt sociālos darbiniekus, kas strādātu ar ģimeni (pamatskolā). Tādu audzēkņu bija daudz, taču patiesībā jau skolas vadība negribēja sevi apgrūtināt ar pašu uzstādīto noteikumu pildīšanu.

Painteresējos un uzzināju, ka jā, patiešām, "no augšas" esot norādījums par stingrāku sekošanu līdzi apmeklējumam pamatskolā, kopš bija izrādījies, ka liels skaits bērnu Latvijā vispār neiet skolā. Tomēr vecāku "zīmju" limitus noteica katra skola pati. Kad tie bija izsmelti, klases audzinātāji mēdza zvanīt un lūgt, lai paskatos kavējumu datumus un uzrakstu par tiem vēstules e-klasē. Tad es apmēram izdomāju, kuras stundas varētu būt kavētas sakarā ar sliktu pašsajūtu, kuras – ārsta apmeklējuma dēļ un kuras – ģimenes apstākļu dēļ, bet klases audzinātājs mierīgu sirdi varēja sarkanos "n" ("neattaisnoti") apmainīt uz neitrālākas krāsas "a" ("attaisnoti") un tālāk mierīgi pievērsties mācību problēmām, ja tādas bija.

Vidusskolās, īpaši profesionālas ievirzes skolās, liela daļa vecāko klašu/kursu audzēkņu jau ir pilngadīgi. Dažās skolās sasniegtā pilngadība neko nemaina – tāpat vecākiem saglabājas pieeja e-klasei, tāpat tiek gaidīti vecāku attaisnojumi par kavētajām stundām. Citur noteikumos minēts, ka pilngadīgs audzēknis var attaisnot kavējumus pats. Praksē tas izpaudās tā: kad semestra beigās izrādījās, ka ir kāds jāatskaita kavējumu dēļ – kāds, kas nav gribējis iesaistīt vecākus vai runāt ar ārstu, bet nav zinājis arī, kā tieši pats var attaisnot kavējumus –, tad, nonācis direktora kabinetā, šis kāds saņēma rīkojumu: raksti paskaidrojumu! Un viss nokārtojās līdz nākamajai reizei.

Es pati, lai gan pabeidzu samērā brīvu skolu samērā brīvā laikā, tomēr, kad 19 gadu vecumā sāku studēt, sajutos ārkārtīgi patīkami – es biju tas pats cilvēks, kas pavasarī vidusskolā, tomēr mainījies bija tas, ka mācību iestāde man uzticējās. Drīkstēju neslēpti smēķēt, dažās lekcijās atzīmētajam apmeklējumam bija drīzāk informatīvs raksturs, bet mācību sasniegumi tika vērtēti pēc paveiktā. Es sāku iet uz visām nodarbībām un tajās strādāt. Arī tagad, pēc divdesmit astoņiem gadiem, augstskolās apmeklējums dažreiz gan nosaka nelielu procentu no vērtējuma, tomēr netiek atzīmēts pašmērķīgi. Studenti paši var saprast, kuros kursos spēj strādāt patstāvīgi un kuros ir vieglāk, ja apmeklē nodarbības. E-studiju vide ar visu to, ka pie tās jāpierod un jāsaskaras ar tehniskas dabas nepilnībām, ir drīzāk iespēja glabāt materiālus un pārskatīt darbus, nevis kontroles mehānisms.

Ar to visu es negribu teikt, ka būtu labi un pareizi kavēt stundas vai ka skolai nevajadzētu likties ne zinis par kavējumiem. Vēlos drīzāk vērst uzmanību uz to, ka e-klase, kurai pēc idejas vajadzētu atvieglot skolotāju, vecāku un audzēkņu sadarbību, praksē bieži pārvēršas par papildu apmācību divkosībā. Nevienam neinteresē, kāpēc kāds īstenībā nav ieradies: vai vecāki par bērnu nerūpējas, liek pieskatīt jaunākos bērnus vai citādi ekspluatē, vai arī skolēnam sāp galva, ir depresija, bailes iet uz skolu vai nevēlēšanās tērēt laiku stundai, kurā nekas nenotiek un neko neiemācīsies. Elektroniskajai realitātei ir maz kopīga ar dzīvē un skolā notiekošo – svarīgākais ir nodzēst sarkanos "n" burtus.

Bērnudārzos jaunieviestajai e-klasei gan nevajadzētu būt tik traumatiskai. Mēs dzīvojam ārpus Rīgas un jau pērn lietojām "Eliis". Man tīri labi patīk, ka tajā var lasīt vēstules no vadības, īsus aprakstus, ko bērni šodien darījuši (ar bildēm!), karantīnas laikā saņemt uzdevumus un, galvenais, atzīmēt prombūtni, kas ir svarīgi, ja negrib lieki maksāt par ēšanu. Nesen tika ierīkots ļoti ērts mehānisms – vecāki paši bez rakstīšanas var apmeklējumu kalendārā pārbīdīt bultiņu, lai visiem būtu redzams, ka bērns šodien neieradīsies. Vecāku sapulcē mums pateica, ka ārsta zīmi vajadzēs, ja sistēmā norādīsim, ka bērns ir slims, jo to redz māsiņa. Citādi varam atstāt mājās trīs dienas pēc kārtas bez paskaidrojumiem, ja ilgāk – garderobē uz palodzes ir papīra iesniegumi vadītājai, kuros drīkst rakstīt "ģimenes apstākļu dēļ". Tomēr, ja bērns nenāks ilgstoši, tad jāvienojas par mācībām mājās. To visu ievērot ir vienkārši. Es pateikšu mutiski, kāpēc nebijām, bet pie ārsta bērnu vedīšu, ja viņš tiešām saslims. Savukārt audzinātājām ir daudz citu iespēju novērot, vai vecāki par bērnu pietiekami rūpējas.

Paliek jautājums: kāpēc elektroniskā saziņas sistēma, kas var būt noderīga bērnudārzā un augstskolā, skolas laikā mēdz pārvērsties par tādu biedu un nepatikšanu avotu? Iespējams, tā notiek tāpēc, ka skolā bērns pamazām aiziet no vecāku aizgādības un ietekmes, bet pats vēl līdz galam neprot uzņemties atbildību. Pieļauju arī, ka daudzi bērni trauslajā skolas vecumā (un arī dzīvē mazāk pieredzējušie vecāki!) vēl nav apguvuši, kā efektīvi iekļauties formālās prasībās, tāpēc mēdz būt patiesi nevietā, savukārt institūcijas, (dažkārt pamatoti) neuzticēdamās ģimenēm, mēģina uzlabot situāciju ar neizpildāmiem noteikumiem.

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!