***
sapnī mani apciemoja ugunīgs astoņkājis
padusēs tam auga biezas kastaņbrūnas spalvas
kad tu pamodīsies - viņš lauzītā Ezopa valodā teica -
ej un sludini manu mācību
***
Viņš sava prieka pēc sēž atjaunotā muižā
Un raksta labus rakstus par visu ko.
Ak jā, bet viņš jau bodrijārists -
Nav atšķirības tam starp domāto un drukāto.
***
Es apsmidzināju sevi un savu draudzeni ar pretodu līdzekli.
Pēc manām domām tas smaržoja ļoti labi.
Nav brīnums, mēs sākām fantazēt.
Kamēr jenotsuns un vārna ēda mūsu vakariņu atliekas -
Lucīšu galvas un plekstes pieņus.
Dakšas ēna
Tu zini, ar prātu tu nevari salocīt dakšu.
Bet kā ir ar dakšas ēnu?
Pa nakti tavu psihisko spēku lakšu,
Līdz pārlūzīs dakša dzemdējot mežonēnu.
***
Vienīgais, ko man tagad vajag, tas ir auksts ūdens.
Maza meitenīte autobusa pēdējā solā.
Tas maigums, kas no viņas nāk,
Nav histēriskais maigums,
Un nav pieredzējušas sievietes maigums.
Nogaidoša stratēģija no viņas nāk, kāds teiktu.
Ha, tā nav lauku meitenes nogaidošā stratēģija.
Tā nav studentes nogaidošā stratēģija.
Reizēm viņa naktīs ceļas un izdzer ūdens glāzi.
Tad nāk un piekļaujas man.
Guļošam uz vēdera.
***
Man zvanīja režisors,
Kurš vēloties parādīt saviem studentiem dzīvu dzejnieku mācību nolūkos.
Jau reiz tiku rādīts studentiem,
Kad mani kā divus mēnešus vecu, zilu zīdaini operēja.
Tagad pasakiet, vai šeit ir velkamas kādas paralēles,
Vai, vēl ļaunāk, koncentriski apļi.
***
jebkurš klusums ir kā naktī robežpunktā apstājies autobuss
jebkurā kusuma brīdī kāpj iekšā robežsargi ar savām dīvainajām micēm
klusums ir kā naktī pļavā avarējusi vieglā automašīna
kuras augšupvērstie riteņi pamazām pārstāj griezties
cilvēki ar kabatas baterijām nāk noskaidrot vai kāds nav cietis
un tad izsauc attiecīgos dienestus
kad mājīgs milzīgs autobuss naktī apstājas pie pēdējā luksofora
kas savieno pilsētu ar neitrālo zonu
iestājas viegli personificējams klusums
tāds kurš klātesošs dzīvās un jautrās vakara sarunās
tāds kurš liek sapnī skriet uz vietas
viņš jums skaidri pateiks kas šodien par prelūdiju un fūgu
kur šobrīd pastaigājas misters bīns
kā jau jebkurš klusums
tas paliek krustojumā un izaug par dzīvu un jautru pilsētu
kad mājīgais milzīgais autobuss uzsāk savu gaitu pie zaļās gaismas
un meitenes skatoties pa aizmugures logu pie sevis sauc
ardievu minka
***
vakar rakstīju modulācijas
manai draudzenei līdz trešdienai vajagot
(uz sesto uz subdominanti uz otro)
(minorā uz septīto un trešo)
šodien satiekamies pie Preses nama strūklaku izbāzeņiem
no Pētera Barisona¹ logiem pūš pamatīgs vējš
kamēr velku no somas ārā pierakstus
viņa noliek zālē divas plastmasas kārbiņas
(vienā kartupeļi ar gaļu)
(otrā lašmaizes ar sīpoliem)
es aizmirsu majonēzi bet tu ēd: viņa noteic
atlaižas zālē un pēta pierakstus
(acis kā divi bemoli)
pēc īsas sakoncentrēšanās viņa saka:
tu tomēr pamanījies iepīt savas šķeltās kvintas
vientuļā ceriņkrūma lapotne kā novirze pārvietojas lai atgrieztos
(mana mīļā vijoles atslēga)
(neizdibināma kā tālā radniecība)
(dzīvespriecīga kā eliptiskā ķēde)
(tieša kā četras ceturtdaļas)
(jautra kā nepareiza balsvedība)
(skaista kā terca melodiskajā stāvoklī)
(prasīga kā nepilnais septakords)
mūsu mažor-minora attiecības
nepierakstāmas kā Kārļa Kažociņa² sapnis
šajā vējainajā pusdienu pārtraukumā
¹ Pēteris Barisons (1904 - 1947) latvju diriģents, komponists un pedagogs. No 1935. līdz 1947. gadam dzīvojis Kalnciema ielā 2b, kas atrodas aptuveni 300 metrus no Preses nama.
² Kārlis Kažociņš (1886 - 1920) latvju komponists, pazīstams kā dziesmas Kā gulbji... autors. Izsacījis vēlmi uzrakstīt simfonisko poēmu Sapnis, bet šo ieceri nav realizējis.
***
ap pulksten deviņiem no rīta
gladiolu pārdevēja savā nodabā spēlē čūsku
telefons bagātināts dažādiem pūkainiem kareklīšiem
kāja pār kāju
mati saņemti peļastē
puķes izriesušas rijīgos ziedus valšķīgā visatļautībā
kāri lok dzestro ūdeni
čūska kāri rij sīkos simboliņus
kurus kāds nežēlīgs algoritms novieto kaut kur čūskas neizdibināmajā ceļā
tiem nav ļauts nedz bēgt nedz kā citādāk sevi aizstāvēt
čūska aug arvien lielāka
iebrauc ar degunu ekrāna augšā
un izbrauc apakšā
līdz beidzot ietriecas kaut kur sevī sakrājusi smuku punktu summiņu
meitene uzmanīgi seko līdzi čūskas gaitām
puķes izrāda savas seksīgās miesas
sīkie simboliņi bezpalīdzīgi atdod galus čūskas digitālajā ķermenī
vakarā ap pulksten sešiem
meitene kārtojas uz promiešanu
puķu rindas pa dienu stipri paretinātas
atlikušie ļenganie ziedi truli mirst
iezvanās telefons
meitene liek to pie auss
a tur žirgts kustīgs auskariņš
jā bumbulīt
meitene paspēj pateikt
pirms čūska viņu aprij
Mūsu dziesma
Reiz ceturtajā stāvā, sēžot uz palodzes, smēķējot, vēroju naksnīgo pilsētvidi -šalkojošus pusmūža kokus, metodistu baznīcas sānu, savus stumbrus izgaismojošas laternas, patukšu dzimtsarakstu nodaļas auto stāvvietu, bruģī iestiprinātās tramvaja sliedes. Radio skanēja Aerosmith dziesma Dont wanna miss a thing. Ieminējos, ka tā varētu būt mūsu dziesma. Mugurā tev bija mans džemperis, ausis rotāja tev tik mīļie no Venēcijas atvestie zili baltie auskariņi. Un pēdas sildīja lillā īszeķes ar speciāliem nodalījumiem katram pirkstam. Tā nevar būt mūsu dziesma - tu teici - jo - tu turpināji - kad man bija 13 gadi, bija viens puisis - mana pirmā mīlestība, un šī bija mūsu dziesma. Ar skatienu pavadīju izsviesto cigareti, kas dzisdama iekļāvās naksnīgajā pilsētvidē.
Dzīvsudrabs tavā padusē mīņājās uz 37 grādu robežas.
0