Recenzija
13.08.2005

Lubenes komplekss

Komentē
0

„Vārdabrālis” ir ASV dzīvojošas, Anglijā dzimušas indiešu rakstnieces otrā grāmata. Pirmā bija 1999. g. izdotais, dažnedažādi apbalvotais, arī latviski tulkotais stāstu krājums „Slimību tulks”.

Es zinu pāris cilvēkus, kurus „Vārdabrālis” pamatīgi sanikno - es kļūstu par vienu no šiem cilvēkiem, ja man skaidri un gaiši, bez pekstiņiem un apkārtrunāšanas jāpasaka, ko pret šo grāmatu jūtu. Bet es nedrīkstētu teikt, jo grāmata jau nav vainīga, grāmata ir laba - pārsteidzoša, aizkustinoša, dzirkstoša, bezdibenī ievelkoša, labākā, ko šajā piecgadē esmu lasījis - nu, jūs jau zināt, kā cilvēki tajā Internetā mēdz izteikties par grāmatām. Savā ziņā tas viss ir tiesa.

Tātad „Vārdabrālis” ir grāmata par kāda ASV ieceļojuša, tobrīd nule precēta bengāļu pāra un viņu bērnu dzīves gaitām. Bengāļu vecāki pārsvarā ir iestādīti skumju pēc mājām un ģimenes režīmā, bet bērni mulst par savu identitāti, mēģinādami izdabāt gan saviem vecākiem, gan amerikāņiem. Uzreiz varu pateikt, ka šis konflikts - vecāki pret amerikāņiem - nav pārlieku spraigs, jo bērni ir visumā paklausīgi, un vecāki nav despotiski. Neviena meitene netiek ar varu izprecināta, bengāļu zēni mierīgi iedzer aliņu, pīpē marihuānu un draudzējas ar amerikāņu meitenēm.

Lielākā spriedze ir ap grāmatas atslēgelementu - galvenā varoņa Gogoļa vārdu. Proti, shēma ir šāda: Gogoļa tēvam Ašokem jaunībā ļoti patīk krievu rakstnieks Gogolis, Gogoļa „Šineļa” lasīšana viņu kādā līdz galam neizprotamā veidā izglābj no nāves vilciena katastrofā, šis traģiskais brauciens vilcienā pamudina Ašoki doties uz ASV; ASV Ašokem piedzimst dēls, kuru sauc mīļvārdiņā (bengāļiem ir divi vārdi - ģimenē lietotais mīļvārdiņš un īstais, oficiālais vārds) - par Gogoli. Zināmu iemeslu dēļ Gogolis ilgu laiku pie īstā vārda netiek un skolas laikā par savu eksotisko un bezjēdzīgo vārdu kaunas. Paaudzies viņš to nomaina (turpmāk saucas par Nikhilu), bet vēl ilgu laiku šausmās sastingst katrreiz, kad kāds viņu nosauc par Gogoli. Ilgu laiku Gogolis zina tikai to, ka ir nosaukts kaut kāda rakstnieka uzvārdā, bet nezina, cik emocionāli piepildīts šis vārds ir viņa tēvam, ka tas simbolizē arī Ašokes saikni ar paša vectētiņu (proti, ģimeni, saknēm). Ar laiku Nikhils sāk uz savu veco vārdu skatīties citām acīm, tomēr tas vienmēr turpina simbolizēt kādu neērtību, nevarēšanu iekļauties. Lūk, arī praktiski visa identitātes problēma, ietverta vienā metaforā.

Kā jau minēts, grāmatā praktiski nav dramatisku pavērsienu - raiti un intensīvi tiek stāstīts par bērnu piedzimšanu, izaugšanu, vēlāk vairāk pievēršoties Gogoļa attiecībām ar sievietēm. Tas, ka agri vai vēlu kāds mirs, ir jau iepriekš sagaidāms un pašsaprotams, tāpēc tā nesāpina. Par laimi lasītājiem šajā gadījumā galvenais nomirušais ir Gogoļa jau novecojušais tēvs, nevis kāds mazulis vai jauna, brīnumdaiļa māte un sieva.

Arī iekšējām jeb psiholoģiskajām drāmām tiek kaut kā ātri pārskriets. Nevarētu teikt, ka tās viennozīmīgi vienmēr ir pavirši iezīmētas, drīzāk - stāstījums ātri vien aizrauj tālāk, noskalojot skumjas ar „dzirkstošo detaļu” pūļiem. Paliek fona skumjas kā ne-piederības sajūta, kā būšana bez savām mājām, bez savas sabiedrības. Un, ziniet, tas ir viens no šīs grāmatas aizvainojošajiem momentiem - ka tā rakstniece iedomājas, ka šajā ziņā viņai/viņas varonim kā indiešu imigrantu bērnam ir kādas priekšrocības, kādas tiesības uz lielākām skumjām, izteiksmīgāku atsvešinātību, dramatiskāku vientulību. Kādā intervijā Dž. Lāhirī saka, ka viņa ir mantojusi šo trimdinieka sajūtu no saviem vecākiem. Velna milti! Ja tā sajūta ir apmēram tāda, kā aprakstīts „Vārdabrālī”, tad, ziniet, nekas īpašs - man arī tāda ir, un nevajag tur nekādus sevišķos bengāļu gēnus.

Otra lieta, ko man jums nevajadzētu teikt par šo grāmatu ir šāda: lai arī nav pilnīgi nekādu šaubu par to, ka grāmata nav ne slikta, ne banāla, ne garlaicīga, es varēju arī nepūlēties, sacerot šo tekstu, bet vienkārši paņemt savu komentāru par Monikas Alī grāmatu „Brikleina” un aizvietot dažus vārdus. Tā taču nevajadzētu būt, ja runa ir par labu grāmatu, vai ne? Grāmatas ir absolūti savstarpēji aizvietojamas. Varētu teikt, ka „Brikleina” ir mazliet vājāka grāmata, jo ir it kā maķenīt raupjāka detaļu ziņā, tā kā pārāk pedantiska un tradicionāla formas ziņā. Tāpat varētu minēt, ka „Vārdabrālis” ir nedaudz kaitinošāks, jo „dzirkstošo detaļu” armādas, karapulki un spieti dažkārt atstāj tādu šeldonisku pēcgaršu: tiek aprakstīts, cik seksīgi izskatās meitenes, kādas krāsas kostīmiņi viņām mugurā, kādas firmas kreklu šovakar ir uzvilcis elegantais galvenais varonis. Dž. Lāhirī visas grāmatas garumā dāsni un izsmeļoši apraksta kā bengāļu, tā rietumnieku apģērbu, interjerus, ēdienus, dzīvesstilu. Kamēr šie apraksti attiecas uz bengāļu dzīvokļiem - viss šķiet krāšņi, eksotiski, brīnišķīgi. Tiklīdz mūsu apskatei tiek izlikti amerikāņu bagātnieku interjeri un galantērija - pēkšņi atrodamies reklāmu un glancēto žurnālu vidē, atliek tikai notecināt siekalu. (Man jau tā likās, kad lasīju „Brikleinu”, man jau bija aizdomas - ka tikai tas eksotiskais kolorīts dziļi serdē nenes kādu nepiedienīgu bezgaumību.)

Un, jēziņ, cik tajā grāmatā visi ir inteliģenti - vieni vienīgi doktoranti, profesori, arhitekti, mākslas zinātnieki un dažādu tautu literatūru speciālisti! Tādas kā hameleonu rotaļas inteliģentu mērķauditorijai, tā sacīt.

„Vārdabrālis” ir arī teicama ilustrācija padomam, ko bieži dod tā sauktajiem jaunajiem un iesācējautoriem: prozu iesvaidiet ar detaļām, dzejā izmantojiet jutekliskus tēlus. Lūk, šeit viņas ir, tās detaļas, kuras veido juteklisko tēlu un uzbur nepieciešamos psiholoģiskos, sadzīviskos un sociālos kontekstus. Tomēr nākas atzīt dīvainu lietu: tekstā ir liels daudzums objektu, par kuru izskatu un garšu man nav ne jausmas vai priekšstats ir visai miglains (piem., indiešu ēdieni vai ASV populārus, bet man nepazīstamus, zīmolus nesoši izstrādājumi). Tāds sīkums un tomēr lieku reizi liek aizdomāties par tēla funkcionēšanas mehānismu.

Atklāti sakot, es vairs nezinu, ko gribēt no grāmatas. Viss ir - trauslums, poētika, interesantums, līdzpārdzīvojums...

Vēlreiz atgādinu - grāmata ir laba. Vaina ir manī.

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!