Recenzija
01.05.2010

Lotoss, rasa un alkohols

Komentē
0
Saglabā

Ilzes Jansones romāna "Insomnia" tēma ir vienlaikus vienkārša un latviešu literatūras kontekstā neierasta - tas ir subjektīvs, sirdi plosošs un aizraujošs stāsts par postošu mīlestību starp divām sievietēm, pasniegts asā kultūrvēstures un teoloģijas mērcē.

Šīs grāmatas lielākais pluss ir tās autentiskums un precīzais trāpījums GLBT (geju-lesbiešu-biseksuāļu-transpersonu) literatūras nišā. Ilze Jansone ir veiksmīgi izvairījusies no zemūdens akmeņiem, kas padarītu "Insomnia" bezgaumīgu. Tajā nav seklas moralizēšanas par to, ka "homoseksuālisms ir slikts". Tā nav arī rakstīta ar domu "es tagad uzrakstīšu par lesbiešu mīlu, jo tas ir tik Manierīgi, Neparasti un Šokējoši". Tā pat nesirgst ar latviešiem tik mīļo bezzobainās tolerances formu "mīlestība taču ir mīlestība, vienalga, vai ir krāniņš vai nav". Šajā grāmatā dzimumam ir nozīme - galvenā varone, teoloģijas studente Padma (tulkojumā – lotoss), strikti nošķir homoseksuālas un heteroseksuālas attiecības, un arī visā grāmatas gaitā ir skaidrs, ka pastāv nerakstītas, bet būtiskas atšķirības starp lesbiskām un heteroseksuālām attiecībām. Šeit viss notiek tā, kā notiek, un grāmatas sižets ir morāles neizkropļots.

Daļēji šo morāles un gandrīz jebkādas pašrefleksijas trūkumu lielākajā romāna daļā nosaka pati stāstījumu forma. Grāmata kompozicionāli sastāv no ļoti nelielām ainām, kas visas rakstītas tagadnē, pirmajā personā, radot strauju, uz priekšu dzenošu ritmu, kas atgādina bieži atjaunotu blogu ar visām tā labajām un sliktajām īpašībām. Katrā no grāmatas četrām daļām šī forma izpaužas citādi.

Pirmajā daļā, Diagnosis, kurā atainota Padmas kārdināšana (diezgan burtiski - t.i., viņa sākotnēji vēlas būt kārtīgs heteroseksuāls pilsonis un tiek eleganti ievilkta seksuāli brīvās Rasas tīklos), straujais ritms vienlaikus dzen darbību uz priekšu un vienlaikus atņem pusi no Padmas spriestspējas, liekot viņai izklausīties pēc tīņa vecuma jaunkundzes, kas pārlasījusies intelektuālu literatūru. (Kas patiesībā ir labs trāpījums mērķauditorijā - grāmata ir ļoti piemērota cilvēkiem, kurus valdzina tādi teikumi kā "Tāds neliels mirklis, caurums, pauze dzīvē, kurā tu meklē autonomiju no sevis paša, sava izdomātā privātuma koncepcijas".) Patiesībā gan Padmai ir vismaz 22 gadi, kas droši vien ir pēdējais brīdis, kad pusaudziski izaicinoša izturēšanās vēl ir gaumīga.

Šķiet, spēcīgākā grāmatas daļa ir Lethargia, kurā šajā pašā fragmentārajā, šeit-un-tagad izteiksmē tiek aprakstīta Padmas un Rasas kopdzīve. Šeit ir neiespējami nolikt grāmatu kaut uz piecām minūtēm, jo kaislībām nolemtais teksts ir vienlaikus mīlestības piestrāvots un drūmu nojausmu pārņemts.

Trešajā grāmatas daļā, Delirium Tremens, notiek likumsakarīgais - abu jauno sieviešu attiecības beidzas, un Padma izmisīgi mēģina savākt savas personības lauskas, atgūt Rasu vai vismaz sirdsmieru. Neizdodas viņai ne viens, ne otrs. Ziņkārīgajam lasītājam par prieku Padma aizraujas ar gadījuma seksu un alkoholu, tikai palaikam uznirstot virspusē ar kādu atziņu zobos.

Ceturtā grāmatas daļa (iespējams, nejaušā) riņķa kompozīcijā atgriežas pie pirmās grāmatas daļas lasītāja (tikai nedaudz nobriedušāka) - cilvēka, kam patīk žonglēt ar kulturāliem, filosofiskiem un teoloģiskiem terminiem, atminēt tekstā iešifrētās mīklas (piemēram, grāmatas galveno varoņu vārdu simbolisko jēgu, Dieva rotaļu mērķi, galu galā - cilvēka esamības jēgu). Šeit, manuprāt, stāstījuma forma nedaudz pieviļ, jo dienasgrāmatiskais formāts padara pārdomas fragmentāras, saraustītas un (šķietami) neobligātas.

Saskaldītā struktūra un tonalitātes, pat domāšanas veida ziņā krasi atšķirīgās četras daļas rada "pirmā romāna" sajūtu, lai arī autore raksta jau salīdzinoši ilgi un ar liela apjoma darbiem ir pazīstama (minot gan pilnapjoma lugu "Zeme ir dzīva, Narakaīd" un garstāstu "Viņpus stikla"). Straujā pārslēgšanās no viena stila uz otru šķiet vai nu eksperiments, vai mēģinājums izklaidēt lasītāju, ja nu tam gadījumā kļuvis garlaicīgi, un novirza uzmanību no klātesošās stāstītājas uz kaut kur fonā esošo autori. Tikpat mulsinoša ir biežā fokusa maiņa: līdztekus spilgtiem atsevišķu notikumu, sarunu atskārsmju aprakstiem, kas ir spilgti izteiksmē un katrs nes līdzi, lai arī enigmātisku, bet skaidri izjūtamu vēstījumu, diezgan daudzas galvenās varones dzīves epizodes ir aprakstītas romāna uzmetuma stilā - "šajā laikā es dzeru šitik daudz, ar seksu nodarbojos tik, strādāju tur un tur un domāju aptuveni šādas domas", kas (vēl jo vairāk tāpēc, ka biežu un kardinālu izmaiņu dienas kārtībā nav) rada atkārtošanās iespaidu, sajūtu, ka grāmata iet pa apli.

Līdzīgu fokusa maiņas iespaidu rada arī stāstītājas attiecības ar realitāti. Asā kontrastā ar galvenās varones nemitīgajiem iekšējiem kontrastiem ir gandrīz pilnīgais konflikta trūkums ar ārpasauli. Lai arī darbības laiks un telpa ir skaidri iezīmēta kā "mūsdienas (tiesa, pirms krīzes), Rīga", spilgti atainojot Pārdaugavas noskaņas un precīzi tverot cilvēku raksturus, tajā trūkst daudzu acīmredzamu reāliju.

Piemēram, romānā nevienā brīdī neparādās ne mazākās homofobijas pazīmes, lai arī Padma sastopas ar dažādiem cilvēkiem, ieskaitot pārliecinātus kristiešus un ierindas kolēģus. Tomēr konfrontācijas, ne tīšas, ne netīšas nav – tikai daži pusironiski (un pašas Padmas izteikti) vārdi par to, ka Bībelē homoseksuālisms nosodīts, un greizsirdīga jaunekļa diezgan bezzobainie pārmetumi. No apkārtējiem – ne pīkstiena, neviena muļķīga jautājuma vai piedauzīgas anekdotes. Cilvēki ir toleranti, t.i., vai nu saprot un bez jautājumiem pieņem Padmas seksualitāti, kāda tā ir, vai arī vienkārši to neievēro. Arī ikdienišķās diskriminācijas izpausmes atrodas ārpus grāmatas universa, neeksistējošas vai aizmirstas. Pat ainā, kurā Padma un Rasa simboliski apprecas, nav jautājuma par to, vai tad, ja pastāvēta legālu laulību iespēja, viņas to izmantotu. Diskriminācija vispār tiek apieta ar līkumiņu – piemēram, uz jautājumu „Nevari tak būt mācītāja?” seko nevis reālistiska atbilde „labrīt, LELB jau padsmit gadus sievietes par mācītājām neordinē”, bet samierniecisks „Nē, tur [teoloģijas fakultātē] jau mācītājus negatavo.” (Zīmīgs, lai arī ar romānu nesaistīts fakts: LELB arguments pret sieviešu ordināciju ir, ka tā novedīšot pie viendzimuma laulībām un tādēļ tā esot tikpat nevēlama un postoša kā homoseksuālu personu ordinēšana par mācītājiem. Ja nu kādam radās ilūzijas.) Tomēr nesteigšos apgalvot, ka diskriminācijas un aizspriedumu ignorēšana romānā būtu aplama - iespējams, grāmatā attēlotā nedaudz labākā Latvija, neuzkrītoši kontrastējot ar reālo Latviju, ir spēcīgāka motivācija aizdomāties nekā skaļas protesta akcijas vai argumentētas diskusijas.

Līdzīgi pozitīvs ir arī Padmas tēvs, Pilots, kas vienmēr ir pieejams, nenosodošs, gādīgs, norūpējies un savu meitu atbalstošs. Gauži nesāpīgi tiek risināta arī darba problēma – tas vienmēr kaut kur figurē kā neizbēgams ļaunums, kura dēļ no rīta jāuzkrāsojas un jāiziet no mājas, bet principā ir diezgan ērti savienojams ar visdažādākajām psiholoģiskām un personiskām peripetijām. Arī Padmas un Rasas draugi, kas nozūd perifērijā viņu attiecību uzplaukuma brīdī, uzrodas tad, kad ir vajadzīgi, un bez īpašām grūtībām pieņem Padmu atpakaļ savā dzīvē. Vārdu sakot, pilnīgi visi konflikti ārpus Padmas iekšējās cīņas tiek vai nu atbīdīti maliņā, vai vispār ignorēti, radot mazu, iluzoru pasaulīti, kurā lielos vilcienos viss ir labi, un fokusējoties uz Padmas iekšējo pasauli, kurā viss ir slikti. Diemžēl neizmantoti, pietiekami neatrisināti palikuši arī konflikti, kas tieši saistās ar galveno sižeta līniju – Padmas attiecību ar Rasu atspulgi citās viņas attiecībās – ar Dainu un Ievu.

Pēc pirmā grāmatas lasījuma rodas iespaids, ka tā ir vienkārša, aizraujoša literatūra cilvēkiem ar vēlmi pēc emocionālas, patiesas un viegli lasāmas grāmatas, kas neliek viņiem justies kā muļķiem (un, tā kā šādu grāmatu nav daudz, jau tas vien ir labi).

Protams, rodas jautājumi par sižeta noslīpētību – neatkarīgi no tā, no cik daudziem maziem gabaliņiem sastāv grāmata, katram no šiem gabaliņiem būtu jābūt kādai nozīmei, pat ja mēs šo nozīmi necenšamies ar prātu atšifrēt un tā zināma vienīgi autorei. Arī stāstītājas balss nav līdz galam izturēta – ja visā grāmatā viņa dzīvo „no mirkļa uz mirkli”, tad reizēm viņai uznāk gaišredzības lēkmes, paredzot romāna tālāko gaitu vai aprakstot citu cilvēku grimases, pirms šie cilvēki vispār ir pamanīti. Tāpat arī reizēm ļoti izsit no līdzsvara lēkājošā grāmatas stilistika. Jau pēc autores ieceres tā apvieno sakrālo tematiku ar profānu izrunāšanos, kas lielākoties ir gaumīga, lai arī ne vienmēr saprotama. Bet, ja klāt pievieno „kaktā iedzīto zvēriņu” klišejas vai neveiklus, kokainus izteicienus, kas nešķiet piederīgi ne paaudzei, ne laikam (piemēram, „tad ir īsti un valodošana iet no rokas”), tad rodas šaubas par stilistiski spožāko pasāžu precizitāti. Tie, protams, ir sīkumi, kurus lasītājs var nepamanīt... Bet patiesībā lasītāji bieži vien ir acīgāki, nekā izliekas; jūt, ka kaut kas nav kārtībā, pat nespējot īsti formulēt, kas.

Bet pēc šī pirmā lasījuma notiek pats interesantākais. Grāmata ir nolikta malā, ievietota plauktiņā „viegla GLBT literatūra”... bet, nākamreiz lasot (piemēram, ja nu ir apsolīts uzrakstīt recenziju), pēkšņi atveras grāmatas dziļais simboliskais slānis, kas, šķiet, nepavisam nav nejaušs. Padma kļūst par lotosa ziedu, tīras kalpošanas simbolu, un Rasa vairs nav ūdens pilieni uz lapām, bet gan indiešu rasa – dievišķā, nesasniedzamā mīlestība. (Piezīmēsim – interpretācija, ko autore nebija paredzējusi. Bet pieņem kā iespējamu.) Sīko gabaliņu mozaīka nostājas pilnīgi citā kombinācijā, un kristīgā teoloģija, mulsinoši un pagalam aplam jaucoties ar popkultūras zīmēm un senindiešu mācībām, atklāj citu tekstu slāni – iepriekšējos priekšstatus noārdošu, jaunu pasauli radošu. Un stāsts vairs nav par mīlestību pret cilvēcisko, bet par mīlestību pret dievišķo. Te būtu vieta recenzijai no cilvēka, kas par reliģiju ir interesējies dziļāk: vai šis jaunais teksta slānis ir jēgpilns, vai arī tā ir tikai erudīta cilvēka rotaļa ar dažādu kultūru ietekmēm un simboliku?





Grāmatu var iegādāties Satori grāmatnīcā, Lāčplēša ielā 31.
Tiem, kas ārpus Rīgas, iespējams grāmatu un
Eduarda Aivaru apskatu par to iegūt
šeit.

Tēmas

Ieva Melgalve

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!