Pirms gada košo un intensīvo vasaras notikumu buķeti ar festivālu visai ģimenei papildināja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, augusta nogalē aicinot klasiskās mūzikas interesentus pavadīt trīs mākslas piesātinātas dienas Cēsīs – savā "Vasarnīcā". Pirmais mēģinājums izrādījās veiksmīgs, ļaujot ideju turpināt un attīstīt, lai šogad pulcētu klausītājus atkal. Piedāvājot gan iepriekšējās sezonas laikā jau dzirdētas interpretācijas, gan īpaši festivālam gatavotus mūzikas lasījumus, neaizmirstot arī par bērnu auditoriju, 28. augusta vakarā "Vasarnīca" izskanēja ar koncertu "Vestards Šimkus un opera "Cilvēka balss"", vienlaikus kļūstot arī par kompānijas Odradek Records nesen klajā laistā LNSO tvarta The Bells prezentāciju.
Jau aizvadītās sezonas laikā Johannesa Brāmsa un Gustava Mālera simfoniju atskaņojumi pierādīja, ka Andris Poga ar pārliecinošu idejisko vēstījumu spēj orķestri un klausītājus vest cauri skaniski bagātiem un garuma ziņā ne tiem īsākajiem opusiem, radot intriģējošu, suģestējošo vēlmi viņam uzticēties un sekot, nezinot, kur tiksi aizvests. Arī LNSO, manuprāt, tieši romantisma laika repertuārā jūtas īpaši brīvi un elastīgi, ko apstiprināja arī šī koncerta uvertīra – fragmenti (Ievads un "Mīlasnāve") no Riharda Vāgnera operas "Tristans un Izolde". Nekavēšos pie dažām tehniskajām neprecizitātēm, jo kopējais skanējums tomēr bija vienots, izlīdzināts un piesātināts, bet interpretācija – filozofiski dziļa, pārliecinoša, romantiski pacilājoša.
Tam sekoja savdabīgs Sergeja Rahmaņinova "Rapsodijas par Paganīni tēmu" atskaņojums, kur solista partiju uzņēmās pianists Vestards Šimkus. Savdabīgs tādēļ, jo reti skanēja kā klasiskais, līdz šim mums pazīstamais Rahmaņinovs ar sapņaini bezgalīgajām melodijām, intensīvi sakāpinātajām harmoniskajām secībām un romantisko saviļņojumu un patosu. Šoreiz skanējums bija negaidīti tiešs, vietām pat skarbs un robusts, liekot domāt, ka klausāmies kādu spēkpilnu, atkailinātu Modesta Musorgska opusu, nevis Rahmaņinovu. Pastāv kanoni un tradīcijas, kuras mākslinieki, protams, var neievērot, ja rod tam pamatotu iemeslu, tomēr šajā reizē skanējums mani nepārliecināja un prātā uzvirmoja vairāki neatbildēti jautājumi. Gaumes jautājums, vai Vestarda Šimkus un LNSO interpretācija sajūsmināja vai atgrūda, taču nevar noliegt, ka tas bija citāds Rahmaņinovs. Nepārprotama gan bija nepietiekama uzmanības veltīšana pianista saspēlēm ar orķestra solistiem, kas brīžiem lika skumji secināt – katrs spēlē savu partiju, nepamanot, ka nav vienīgais solists. Sadrumstalota un faktūras sabalansētības ziņā nesakārtota bija arī īpaši populārā 18. variācija, ko varam uzskatīt par visa skaņdarba lirisko centru, absolūta patiesīguma un vienkāršības paraugu. Lai nu kā, publika mīl Vestardu Šimku, tāpēc ovācijas bija tikpat nerimstošas kā parasti, ļaujot pianistam aplaimot publiku arī ar Friderika Šopēna 1. noktirni, kas, tāpat kā Rahmaņinova "Rapsodija par Paganīni tēmu", bija citāds skatījums uz romantiskās mūzikas valodas ekspresiju.
Vakara gaidītākais notikums daudziem, arī man, bija Latvijā reti atskaņotā Fransisa Pulenka monoopera "Cilvēka balss", kur vienīgajā – Viņas – lomā nevainojami iejutās franču soprāns Karena Vūra. Operas pamatā ir Žana Kokto drāma, kur jauna sieviete vairākkārt pārtrūkstošā telefonsarunā cenšas saglābt attiecības ar mīļoto vīrieti, kaut gan glābjams tur vairs nav nekas. Saruna skatītājiem tiek atklāta tikai no Viņas puses, telefona otrā galā izteiktos jautājumus, atbildes un komentārus katrs var iztēloties pats. Kokto šo tipisko situāciju – tuvu histērijai esoša, savā ziņā pat atkarības pārmākta sieviete, kas gatava izdarīt pašnāvību, jo iekārotais vīrietis no viņas atteicies, – nav pārvērtis klišejiskā melodrāmā, drīzāk atkailinātas dvēseles pēdējā cīņā par mīlestību, kur, protams, visi ieroči ir atļauti un jāizmēģina, lai arī cīņas rezultāts jau zināms. Karena Vūra intervijā sacīja, ka opera rakstīta sievietei un telefonam, ļaujot saprast – lai arī bezkaislīgs aparāts, kas mēdz niķoties un pārtraukt sarunu, tas tomēr ir pēdējais, kas divus cilvēkus vēl saista kaut uz mirkli. "Man ap kaklu ir tālruņa vads, un tā ir tava balss," Viņa dzied. Sižets, iespējams, būtu pavisam citāds, ja saruna risinātos, abiem varoņiem klātesot. "Savulaik cilvēki satikās aci pret aci. Varēja zaudēt galvu, aizmirst solījumus, riskēt ar neiespējamo, pārliecināt dievināmo objektu, to skūpstot, arī uzbāžoties tam. Skatiens varēja mainīt visu. Taču līdz ar šo aparātu beidzies tas, kas ir beidzies," koncerta programmiņā lasāms Kokto citāts. Fransiss Pulenks stāstu ietērpis nepārblīvētā skaņu valodā, soprāna partiju veidojot dzīvu un patiesu, bet orķestrī ļaujot saklausīt gan neitrāla vērotāja, gan iespējamā Viņa replikas, gan Viņas iekšējās drāmas paspilgtinājumu. Visa atskaņojuma laikā (aptuveni 45 minūtes) ne mirkli nezuda interese par sižetisko un muzikālo attīstību, un liels nopelns tajā Karenas Vūras ne tikai muzikālajai, bet arī aktieriskajai profesionalitātei, kas ļāva noticēt stāstam pilnībā. Režisors Andrejs Žagars kopā ar scenogrāfu Eināru Timmu, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku un gaismu mākslinieku Jāni Sniķeri veidojis vidi, kas atbilst laikam, kad komponists šo operu radījis (20. gadsimta vidus), radot stilizētu retro atmosfēru, kas neuzbāzīgi papildina mūziku. Veiksmīgi izdevies arī Cēsu koncertzāles zāli pielāgot operas izrādīšanai – orķestris, kā jau operā pierasts, atradās bedrē, bet solistei atvēlētā skatuves platība bija tieši tik liela, lai radītu iespaidu par vienkāršu istabu. Tas noteikti ir daudz veiksmīgāks variants, nekā izrādīt darbu, piemēram, uz Latvijas Nacionālās operas un baleta vai Lielās ģildes skatuves, kur to būtu teju neiespējami piepildīt, saglabājot kameriski intīmo atmosfēru, tāpēc loģiska šķiet LNSO izvēle iestudējumu vest ārpus Rīgas.
Līdz ar Karenas Vūras trīsreiz atkārtoto je t’aime noslēdzās telefona saruna, noslēdzās opera, noslēdzās koncerts, noslēdzās otrā "Vasarnīca", kļūstot par atkārtotu pierādījumu LNSO pakāpeniskajai attīstībai Andra Pogas vadībā. "Cilvēka balss" iestudējums, tāpat kā augusta sākumā dzirdētā Džordža Gēršvina opera "Porgijs un Besa", ļauj cerēt, ka arī nākotnē viens no LNSO virzieniem būs skatītājiem maz zināmu vai iepriekš nedzirdētu operu atskaņošana, piesaistot kā vietēja, tā starptautiska mēroga solistus. Skaidrs, ka Pulenka un Gēršvina lieldarbu iestudēšana mūsu operteātrim pamatoti varētu šķist neefektīvs ieguldījums, tāpēc varbūt tieši LNSO atrastā un piedāvātā forma ir īstais veids, kā Latvijas mūzikas dzīvē ienest patīkami svaigas vēsmas.
0