Bibliotēka
10.04.2007

Literatūra ir brīvība

Komentē
0

[..]

Iespēja runāt Pāvila baznīcā šīs auditorijas priekšā un saņemt balvu, ko pēdējo piecdesmit trīs gadu laikā Vācijas grāmattirgotāji pasnieguši tik daudziem rakstniekiem, domātājiem un īpašiem pazīstamiem cilvēkiem, kurus es apbrīnoju — tas viss rosina pazemību un iedvesmo. Tādēļ varu izteikt tikai vēl dziļāku nožēlu par iepriekš paredzamo Amerikas vēstnieka Daniela Koutsa (Coats) kunga nepiedalīšanos šajā pasākumā; viņa spējais atteikums, Friedenspreis paziņošanas laikā saņemot Grāmattirgotāju Asociācijas uzaicinājumu piedalīties mūsu šīsdienas pasākumā, skaidri norāda, ka viņam ir svarīgāk ieturēt Buša valdības naidīgi pasīvo nostāju nekā pildīt savus diplomāta pamatpienākumus, pārstāvot savas — un manas — valsts cieņu un intereses. Vēstnieka Koutsa kunga neierašanās, domājams, skaidrojama ar kritiku, ko dažādos medijos esmu paudusi attiecībā uz Amerikas jauno radikālo ārpolitikas stratēģiju, ko pierāda iebrukums Irākā un tās okupācija. Par spīti tam visam, aizvien uzskatu, ka vēstniekam tomēr vajadzētu būt šeit, jo viņa pārstāvētas valsts pilsonis ir saņēmis ievērojamu Vācijas balvu.

Amerikas vēstnieka pienākums ir pārstāvēt visu savu valsti. Es, saprotams, nepārstāvu Ameriku, pat ne to apjomīgo minoritāti, kas neatbalsta Buša kunga un viņa padomdevēju imperiālo plānu. Man labpatīk uzskatīt, ka es nepārstāvu neko citu kā vienīgi literatūru, noteiktu literatūras ideju, un sirdsapziņu — noteiktu sirdsapziņas ideju jeb pienākumu. Taču, ņemot vērā šīs lielākās Eiropas valsts piešķirtās balvas pavadvārdus, kas atzīmē manu kā „intelektuālās vēstnieces” lomu abu kontinentu attiecībās (vēstnieks, lieki piebilst, šeit lietots vienkāršākajā, tikai metaforiskā nozīmē), es nevaru atturēties no iespējas padalīties dažos uzskatos par plaisu, kas atjaunojusies starp Eiropu un Savienotajām Valstīm, un vairums manu interešu un entuziasma veltīts laipas pārmešanai starp šīm daļām.

Vispirms — vai tā maz ir plaisa, kam aizvien jāmet pāri tilti? Vai tas gadījumā nav konflikts? Naidīgi, noraidoši spriedumi par Eiropu, par noteiktām Eiropas valstīm, tagad ir kopīga amerikāņu politiskās retorikas spēļmantiņa; un arī šeit, vismaz bagātajās kontinenta rietumu daļas valstīs, antiamerikāniskais noskaņojums ir dzirdamāks, nemierīgāks un visaptverošāks nekā jebkad. Kas tas ir par konfliktu? Vai tam ir dziļas saknes? Man šķiet, ka jā.

Starp Eiropu un Ameriku vienmēr ir pastāvējis slēpts antagonisms, vismaz tikpat sarežģīts un ambivalents, kā starp kādu no vecākiem un bērnu. Amerika ir jaun-Eiropas valsts, un laikā līdz pāris pēdējām desmitgadēm to kuplā skaitā apdzīvoja eiropieši. Un tomēr starp Eiropu un Ameriku vienmēr ir atšķirības, ko pamanījuši vērīgākie Eiropas domātāji: Aleksis Tokvils, apciemojis jauno valsti 1831. gadā un atgriezies Francijā, uzrakstīja "Demokrātiju Amerikā", kas vēl aizvien, savus simtu septiņdesmit gadus vēlāk, ir labākā grāmata par manu valsti, un D. H. Lorenss, kas pirms astoņdesmit gadiem publicēja visinteresantāko grāmatu par Amerikas kultūru, proti, iespaidīgo, daudzus kaitinošo darbu "Klasiskās amerikāņu literatūras studijas", — abi šie vīri apjauta, ka Amerika, Eiropas bērns, kļuva vai jau bija kļuvusi par Eiropas antitēzi.

Roma un Atēnas. Marss un Venēra. Šo antitēzi nebūt nav izgudrojuši autori, kas pēdējā laikā raksta populāras apceres par nenovēršamo interešu un vērtību sadursmi Eiropas un Amerikas starpā. To izperējuši ārzemnieki — un viņi arī piedāvā kopējo paleti, melodiju, kas atkārtojas vairumā 19. gadsimta literatūras: sākot ar Džeimsu Fenimoru Kūperu un Ralfu Valdo Emersonu, beidzot ar Valtu Vitmenu, Henriju Džeimsu, Viljamu Dīnu Hovelsu un Marku Tvenu. Amerikāņu nevainība un Eiropas pasaulīgais nogurums; amerikāniskā naivitāte un eiropeiskais cinisms; amerikāniskā labsirdība un eiropeiskā nežēlība; amerikāniskā morāle un eiropeiskā kompromisu māksla — jūs taču pazīstat šo meldiju, vai ne?
Tai var pieskaņot visdažādākos dejas soļus; un tiešām, abas valstis ir laidušās dancī ar pilnīgi visu veidu vērtējumiem un strīdus pusēm abu šo juceklīgo gadsimtu garumā. Eirofili var lietot šo cienījamo antitēzi, lai identificētu Ameriku ar komerciālu barbarismu un Eiropu — ar augsto kultūru, un eirofobi tikmēr var izstādīt gatavu ainavu, kurā Amerika pārstāv ideālismu, atvērtību un demokrātiju, kamēr Eiropa slīgst novājinošā, izsmalcinātā snobismā. Tokvils un Lorenss novēroja kaut ko skarbāku: ne tikai neatkarības deklarācija no Eiropas, ne tikai Eiropas vērtības, bet Eiropas vērtības un vara tiek nemitīgi grauta un iznīcināta. „Nav iespējams tikt pie kaut kā jauna, nesalaužot veco,” rakstīja Lorenss. „Eiropai gadījās būt tam vecajam. Amerikai bija jābūt jaunajai. Jaunais ir vecā nāve.” Amerika, kā pareģoja Lorenss, pildīja uzdevumu: iznīcināt Eiropu, izmantojot demokrātiju — īpaši kultūras demokrātiju, tikumu demokrātiju — kā instrumentu. Un, kad šis uzdevums ir izpildīts, viņš piebilda, Amerika no demokrātijas varētu pievērsties kaut kam citam. (Šķiet, ka pašlaik parādās tas, kas ir šis „cits”.)

Netiesājiet bargi, ka mani piemēri attiecas tikai uz literatūru. Galu galā, literatūras — svarīgas, nepieciešamas literatūras funkcija ir pravietiska. Tas, par ko mēs šeit runājam, ir plaši izvērsies un ilggadējs literārs vai kultūras strīds starp senajiem un starp modernajiem.

Eiropa ir (vai bija) pagātne, savukārt Amerikas pamatā ir doma, ka jāpārrauj saiknes ar pagātni, kas tiek uzlūkota kā apgrūtinoša, apkaunojoša vai arī kā galēji nedemokrātiska jeb „elitāra” (tās aizsardzības un piesardzības izpausmēs un tās izpratnē par to, kas ir augstāk stāvošs un kas ir vislabākais) — tāds ir pašlaik vadošais sinonīms. Tie, kas aizstāv Amerikas slavināšanu, slēptā veidā apliecina, ka Amerikas demokrātija ietver Eiropas noliegumu un, jā, arī ārstējošu barbarismu līdz ar zināmām atbrīvošanās tendencēm. Ja mūsdienās vairums amerikāņu Eiropu uztver kā drīzāk sociālistisku kā elitārisku, tad jāteic arī, ka Eiropa pēc Amerikas standartiem ir regresējošs kontinents, kas stūrgalvīgi turas pie vecajiem labklājības standartiem.  „Radiet ko jaunu” nav tikai kultūras sauklis; tas raksturo visnodrošinātāko — ekonomisko mašinēriju, kas pakļāvusi visu pasauli.

Lai vai kā, nepieciešamības gadījumā pat „veco” var padarīt par „jaunu”.

Nav arī sagadīšanās, ka nelokāmais Amerikas Drošības sekretārs mēģināja izdzīt tādu kā ķīli caur Eiropu — neaizmirstami nošķirot „veco” (slikto) Eiropu un „jauno” (labo) Eiropu. Kā gan Vācija, Francija, Beļģija tiek atzītas par „veco” Eiropu, kamēr Spānija, Itālija, Polija, Ukraina, Nīderlande, Ungārija, Čehija un Bulgārija — par „jaunās” Eiropas daļu? Atbilde: atbalsts Savienotajām Valstīm to pašreizējajos militārās un politiskās varas centienos pēc definīcijas nozīmē — nonākt „jaunā” kategorijā. Visi, kas ir par mums, ir „jauni”.

Visi mūsdienu kari, pat, ja to mērķi ir tradicionāli — teritoriālās prasības vai trūkstošo resursu iegūšana, ir civilizāciju sadursmes — kultūru kari — katra puse uzskata sevi par pārāku un ienaidnieku raksturo kā barbarisku. Ienaidnieks pilnīgi noteikti apdraud „mūsu dzīves veidu” un bezdievīgi desakralizē, saindē un posta augstākas vai labākas vērtības. Pašlaik notiekošais karš pret pavisam reālajiem draudiem no islāma fundamentālistu puses ir ļoti precīzs piemērs. Vērts atzīmēt, ka šo pašu nesavienojamības terminu maigāka versija ir pamatā Eiropas un Amerikas antagonismam. Jāpatur prātā arīdzan tas, ka visasākā pret Ameriku vērstā retorika, kas vēsturē izskanējusi Eiropā un pamatā balstījusies uzskatā, ka amerikāņi ir barbari, nākusi nevis no tā sauktajiem kreisajiem, bet gan no ekstrēmi labējo puses. Gan Hitlers, gan Franko atkārtoti zākāja Ameriku (un pasaules ebrejus), kas viņuprāt tiecās saindēt Eiropas civilizāciju ar piezemētām biznesa vērtībām.

Protams, Eiropā aizvien pastāv sabiedrības viedoklis, kas pauž apbrīnu Amerikas enerģijai un Amerikas „modernā” versijām. Un tikpat droši ir arī tas, ka vienmēr būs Amerikas ceļotāji, kas tiecas pēc Eiropas kultūras ideāliem (un viens no tiem stāv jūsu priekšā), kas Eiropas mākslas norisēs atrod iespēju mainīties un atbrīvoties no Amerikas kultūras rosīgi merkantīlajām nosliecēm. Un vienmēr ir arī tādu amerikāņu spoguļattēli otrā pusē: eiropieši, ko fascinē, valdzina, neatturami pievelk Savienotās Valstis tieši tāpēc, ka tās ir tik atšķirīgas no Eiropas.

Tas, ko redz amerikāņi, ir gandrīz vai eirofilu klišejas reversa puse: viņi sevī saskata civilizācijas aizstāvjus. Barbaru ordas vairs nestāv otrpus vārtiem. Tās ir tepat, iekšpus, katrā lielākā un turīgākā pilsētā, un perina nemierus. „Šokolādes vārīšanas zemēm” (Francijai, Vācijai, Beļģijai) nāksies pastāvēt malā, kamēr „gribasspēka” valsts — , protams ar Dievu, savā pusē, — izvērš karu pret terorismu (kas tagad sapludināts ar barbarismu). Atsaucoties uz Valsts Sekretāra Pauela kunga teikto: vecās Eiropas (dažkārt gan šķiet, ka domāta tikai Francija) centieni kaut kādā veidā iesaistīties iekarotāju koalīcijas ieņemto teritoriju pārvaldē ir smieklīgi. Tai taču nav nedz militāru resursu, nedz arī naida izjūtas, nedz arī jebkāda atbalsta no tās izlutinātajiem, caurcaurēm pacifistiskajiem pilsoņiem. Un savā ziņā amerikāņiem ir taisnība. Eiropieši nebūt nav evanģēliskā vai kareivīgā ¬noskaņojumā.[..]

Cilvēkiem ir grūti neuzlūkot pasauli pretējības terminos („mēs” un „viņi”), un šie termini ir stiprinājuši izolācijas tēmu Amerikas ārpolitikā tāpat, kā tagad stiprina imperiālistu tēmu. Amerikāņi ir pieraduši domāt par pasauli ienaidnieku kategorijās. Ienaidnieki ir kaut kur citur, tāpat kā kari vienmēr notiek „kaut kur tur”, tikai Krievijas un Ķīnas komunisms tagad tiek aizvietots ar islāmu kā nesamierināmu, slepenu ienaidnieku „mūsu dzīves veidam”. Terorists ir daudz lokanāks vārds nekā komunists. Tajā var ietvert daudz vairāk visādu domstarpību un interešu. Tas, savukārt, varētu nozīmēt, ka šis karš būs bezgalīgs — tāpēc, ka aizvien kaut kur pastāvēs terorisms (tāpat kā pastāv nabadzība un vēzis), vienmēr pastāvēs nevienlīdzīgi konflikti, kuros vājākā puse lieto tādu vardarbības formu, kas parasti skar civiliedzīvotājus. Ja ne sabiedrības kopējais noskaņojums, tad amerikāniskā retorika noteikti apstiprina šo skumjo perspektīvu, jo cīņa par taisnīgumu nekad nebeigsies. [..]

Iespējams, ka viens no nozīmīgākajiem jaunā (un ne tik jaunā) amerikāņu radikālisma avotiem ir tas pats, ko mēdza uzskatīt par konservatīvo vērtību avotu: proti, reliģija. Daudzi komentētāji ir atzīmējuši, ka, iespējams, vislielākā atšķirība starp Savienotajām Valstīm un vairumu Eiropas valstu, ir tā, ka Amerikā aizvien reliģija spēlē galveno lomu sabiedrībā un publiskajā runā. Taču tā ir reliģija amerikāņu stilā: drīzāk reliģijas ideja, nekā pati reliģija.

Tiesa, laikā, kad Džordžs Bušs kandidēja prezidenta vēlēšanās 2000. gadā, kādam žurnālistam ienāca prātā kandidātam palūgt nosaukt viņa „mīļākā filozofa” vārdu; atbilde, ko viņš saņēma, jebkuras Eiropas valsts jebkuru centra partijas augstākā valsts posteņa kandidātu būtu pārvērtusi smieklu lavīnā, jo tā bija sekojoša: „Jēzus Kristus”. Taču, protams, Bušs nedomāja, un neviens nedomāja, ka viņš varētu būt domājis, ka, ja viņš tiks ievēlēts, viņa administrācija rīkosies kaut kādā saistībā ar jebkādām Jēzus Kristus paustajām idejām vai viņa pārstāvētajām sociālajām programmām.

Savienotās Valstis kopš aizsākumiem ir  reliģiozas sabiedrības mājvieta. Tādā nozīmē, ka Amerikā nav svarīgi, kurai reliģijai tu piederi, galvenais, ka tev vispār tāda ir. Viena valdošā reliģija, pat ne teokrātija, kas būtu tikai kristīga (vai kāda no kristietības konfesijām), ir neiespējama. Amerikā reliģija ir izvēles jautājums. Šī modernā, zināmā mērā bezsaturiskā reliģijas ideja, kas pielāgota patērētāja izvēles tiesību pamatnoteikumiem, ir Amerikas konformisma, paštaisnības un morālisma (ko eiropieši nereti augstprātīgi jauc ar purtiānismu) pamatā. Lai arī kādas vēsturiskas ticības pārstāvētu dažādās Amerikas reliģiskās vienības, tās visas sludina ko līdzīgu: personīgās uzvedības maiņu, veiksmes vērtību, sabiedrības sadarbību, toleranci pret citu izdarītajām izvēlēm. (Visi šie tikumi virza un veicina patērētāju kapitālismu). Jau tas vien, ka esi reliģiozs, nodrošina cieņu, sludina kārtību un dod pamatojumu Savienoto Valstu iecerēm un nodomiem vadīt šo pasauli. [..]

Amerikas dominance ir fakts. Taču Amerika, kā pašreizējā valdība sāk pamanīt, nevar visu izdarīt viena pati. Mūsu nākotnes pasaule — kopīgā pasaule — ir sinkrētiska, sajaukta. Mēs neesam aizšauti cits no cita prom. Mēs arvien vairāk un vairāk ietiecamies cits citā.

Beigu beigās,  jebkādas saprašanās — samierināšanās modelis, kādu mēs varētu izveidot, balstās cienījamajā „jaunā” un „vecā” pretstatā. [..]

„Jaunais” un „vecais” ir mūžveci orientieri šajā pasaulē. Mēs nespējam dzīvot bez tā, kas vecs, jo tas ietver visu mūsu pagātni, mūsu gudrību, mūsu atmiņas, skumjas, realitātes izjūtu. Mēs nevaram neticēt jaunajam, jo tajā mīt mūsu enerģija, optimisma spēja, mūsu aklās bioloģiskās tieksmes un mūsu spēja aizmirst — ārstējošā spēja, kas padara izlīgumu iespējamu.

Iekšējā dzīve tiecas neuzticēties jaunajam. Stingri attīstīta iekšējā dzīve būs pret to savā ziņā noturīga. Mums ir teikts, ka ir jāizvēlas: jauno vai veco. Patiesībā mums ir jāizvēlas abus. Jo vai tad dzīve nav mierizlīgumu virkne starp jauno un veco? Man šķiet, ka vienmēr vajadzētu censties izkļūt no šīs sastingušās opozīcijas.

Jaunais pret veco, daba pret kultūru — iespējams, ka tas ir likumsakarīgi, ka mūsu kultūras dzīves lielie mīti tiek izspēlēti arī kā ģeogrāfija, nevis kā vēsture. Tomēr tie ir un paliek mīti, klišejas, stereotipi un nekas vairāk; īstenība ir daudz sarežģītāka. Lielu savas dzīves un darbības daļu esmu veltījusi centieniem atmaskot polarizējošās un pretstatošās domāšanas veidus. Pārtulkojot to politiskā valodā, tas nozīmē atbalstīt to, kas ir daudzveidīgs un pārlaicīgs. Tāpat kā daži amerikāņi un daudzi eiropieši, es daudz labprātāk izvēlētos dzīvot multilaterālā pasaulē — pasaulē, kurā nevalda viena valsts (tai skaitā manējā). Gadsimtā, kas jau tagad solās būt jaunu galējību un šausmu gadsimts, es gribētu izteikt atbalstu pilnam uzlabošanas principu bruņojumam —precīzāk, tieši tam, ko Virdžīnija Vulfa dēvē par „skumīgo tolerances tikumu”.

Ļaujiet man vispirmām kārtām izsacīties kā rakstniecei, kā izklaidējošās literatūras aizstāvei, jo tajā un tikai tajā ietverta visa man piederošā vara.

Rakstniece manī ar neuzticību skatās uz labo pilsoni, „intelektuālo vēstnieci,” cilvēktiesību aktīvisti — šīm lomām, kas minētas balvas piešķiršanas pavadvārdos un kam esmu pakļāvusies. Rakstniece ir skeptiskāka, vairāk šaubās par sevi, nekā tās personas, kas cenšas pieņemt (un atbalstīt) pareizos lēmumus.

Viens no literatūras uzdevumiem ir formulēt jautājumus un konstruēt pretējus apgalvojumus par valdošām patiesībām. Un pat tad, kad māksla nav opozicionāla, tā tomēr tiecas uz pretējībām. Literatūra ir dialogs, respondējoša forma. Literatūru varētu raksturot kā cilvēka atsaukšanos, atbildi visam dzīvajam un mirstošajam kultūru attīstības un mijiedarbības laikos.

Rakstnieku varā ir cīnīties ar šīm mūsu nodalītības klišejām, mūsu atšķirības zīmēm — jo rakstnieki ir mītu radītāji, nevis tikai pārveidotāji. Literatūra piedāvā nevis mītus, bet pretmītus, tāpat kā dzīve piedāvā atšķirīgas pieredzes — tādas, kas apšauba to, ko esi domājis, ka domā, jūti vai kam tici.

Es domāju, ka rakstnieks ir kāds, kas pievērš uzmanību pasaulei. Tas nozīmē — cenšas saprast, iesaistās, nodarbojas ar visu, uz ko dīvainais cilvēku dzimums ir spējīgs — un ko šīs apjausmes nepakļauj, proti, nepadara cinisku un paviršu.

Literatūra var mums pasacīt, kāda ir pasaule.

Literatūra var veidot principus un vest pie dziļām zināšanām, kas iemiesotas valodā, narratīvā.

Literatūra var trenēt un mācīt mūs raudāt par tiem, kas neesam mēs paši vai kas nav mūsu.

Kas mēs būtu, ja mēs nespētu just līdzi tiem, kas neesam mēs vai kas nav mūsu? Kas mēs būtu, ja mēs nespētu sevi aizmirst, vismaz ne palaikam? Kas mēs būtu, ja nevarētu mācīties? Piedot? Kļūt citādi, nekā mēs esam?

[..]
Es piedzimu kā trešās paaudzes pārstāve poļu un Lietuvas ebreju izcelsmes amerikāņu ģimenē divas nedēļas, pirms pie varas nāca Hitlers. Uzaugu Amerikas provincēs (Arizonā un Kalifornijā) tālu no Vācijas, un tomēr visa mana bērnība bija Vācijas pārņemta, Vācijas varenības ielenkta, un no vācu grāmatām un vācu mūzikas, kas man patika, veidojās mani priekšstati par to, kas ir cildens un stiprs.
Pat pirms Baha un Mocarta, Bēthovena, Šūberta un Brāmsa bija dažas vācu grāmatas. Atceros kādu pamatskolas skolotāju dienvidu Arizonas skoliņā, misteru Stārkiju, kurš bija apbūris skolēnus, stāstot, kā viņš Meksikā cīnījies pret Pančo Villu — šis gražīgais, Amerikas imperiālisma pārņemtais veterāns, tā šķiet, bija, lasot tulkojumus, dziļi iespaidojies no vācu literatūras ideālisma un tādēļ, ievērojis manu mūžīgo grāmatu badu, aizlienējis man savus Gētes „Vertera” un Štorma „Immensē” eksemplārus.
Drīz pēc tam bērnības lasīšanas orģiju laikā nejauši tiku pie citām vācu grāmatām, tostarp sastapos ar Kafkas „Labošanas darbu kolonijā”, kas man atklāja šausmas un netaisnību. Un vēl pēc dažiem gadiem, jau kā augstskolas studente Losandželosā, es atklāju visu Eiropu vācu romānos. Man nav bijis svarīgākas grāmatas par „Burvju kalnu”, kuras saturs burtiski atspoguļo ideālu konfliktu Eiropas civilizācijas sirdī. Un tā tālāk, visu garu mūžu, kas iegrimis augstajā vācu kultūrā. Tiešām, grāmatām un mūzikai, kas tajā kultūras tuksnesī, kur tolaik dzīvoju, veidoja īsteni slepenu pieredzi, sekoja reālie pieredzējumi. Jo es piederu arī vācu kultūras diasporas pienesuma vēlīniem saņēmējiem, kam bijusi tā lielā laime būt labi pazīstamiem ar neskaitāmiem spožiem cilvēkiem no Hitlera bēgļu vides, no tiem rakstniekiem, māksliniekiem un mūziķiem, ko Amerika ieguva 1930. gados un kas tik ļoti bagātināja valsti un īpaši tās universitātes. Atļaujiet nosaukt divus no tiem, ko man bija tas gods saukt par saviem draugiem vēlīnajos pusaudža gados un laikā ap 20 gadu vecumu — Hansu Gertu un Herbertu Markūzi; un arī tos, ar ko kopā studēju Čikāgas un Hārvardas universitātēs — Kristiānu Mackaueru un Paulu Tillihu, un Pēteri Heinrihu fon Blakenhāgenu, un arī privātajos semināros sastaptos Āronu Gurviču un Naumu Glaceru; un Hannu Ārendti, ar kuru iepazinos, kad apmēram 25 gadu vecumā nonācu Ņujorkā; tik daudz nopietnu piemēru, ko gribas šeit pieminēt.

Nekad neaizmirsīšu, ka mana aizraušanās ar vācu kultūru, ar vācu nopietnību, sākās ar nesaprotamo, dīvaino misteru Stārkiju (šķiet, nekad neesmu zinājusi viņa vārdu), kurš bija mans skolotājs desmit gadu vecumā un ko es nekad vairs neesmu redzējusi.

Tas viss mani ved pie stāsta, ar kuru noslēgšu — tas šķiet iederīgs tieši tāpēc, ka es neesmu vispirmām kārtām kultūras vēstniece vai arī dedzīga savas valsts valdības kritiķe (loma, ko es pieņemu kā laba Amerikas pilsone). Es esmu stāstniece.

Tādēļ atgriezīsimies pie desmitgadīgas manis, kas, urbjoties mistera Stārkija nolasītajos Gētes un Štorma sējumos, guva kaut nelielu atpūtu no ikdienas nogurdinošajiem pienākumiem būt par bērnu. Laikā, par kuru es runāju, 1943. gadā, es zināju, ka štata ziemeļos ir vācu kareivju ieslodzījuma nometne, kas man tolaik, saprotams, bija nacistu kareivji, un, zināju, ka esmu ebrejiete (ja gribam būt precīzi, mana ģimene bija pilnīgi parasta, pasaulīga un asimilējusies divu paaudžu garumā, taču skaidrs bija arī tas, ka nacistu acīs es tomēr būtu pietiekami ebrejiete.) Mani mocīja murgi, kuros nacistu kareivji ir izmukuši no nometnes un devušies uz pilsētas nomali, kur mēs ar mammu un māsu dzīvojām, un viņi gribēja mani nogalināt.

Tagad pārzibsnījam brīdi uz priekšu, laikā pēc daudziem gadiem, 1970. gados, kad Hanser Verlag izdevniecība sāka izdot manas grāmatas, un man gadījās iepazīties ar ievērojamo Frici Arnoldu (viņš tur strādāja kopš 1965.), kurš bija mans redaktors Hanser izdevniecībā līdz pat viņa nāvei 1999. gada februārī.

Vienā no pirmajām tikšanās reizēm Fricis teica, ka grib man pateikt — pieņemot, tā pieļauju, arī to, ka tas izslēgs jebkādu draudzību, kas mūsu starpā varētu rasties — ko viņš ir darījis kara laikā. Es centos viņu pārliecināt, ka man nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi, bet mani, protams, aizkustināja tas, ka viņš šo tēmu aizsācis. Jāpiebilst, ka Fricis Arnolds nebija vienīgais savas paaudzes vācietis (viņš bija dzimis 1916. gadā), kurš drīz pēc tikšanās uzstājīgi vēlējās pastāstīt, ko darījis nacisma laikā. Un nebūt ne visi šie stāsti bija tik nevainīgi kā tas, ko dzirdēju no Friča.

Fricis man pastāstīja, ka viņš studējis literatūru un mākslas vēsturi — vispirms Minhenē, tad Ķelnē, tad, karam sākoties, viņš ticis iesaukts Vermahtā un saņēmis kaprāļa pakāpi. Viņa ģimene, protams, bija caurcaurēm pronacistiska; viņa tēvs bija Karls Arnolds, leģendārais politiskais karikatūrists „Simplicissimus” — taču emigrēšanas iespēja, šķiet, vispār netika apspriesta, un viņš, lai arī ar šausmām, pieņēma iesaukumu militārajā dienestā, cerot nevienu nenogalināt un pats neķerties pie ieroča.

Fricis bija no veiksminiekiem. Viņam paveicās, ka tika aizsūtīts vispirms uz Romu (kur viņš atteicās iegūt leitnanta pakāpi, ko bija gatavs piešķirt augstākais virsnieks), tad nonāca Tunisijā, kur viņam veiksmīgā kārtā izdevās palikt aiz frontes līnijām un nekad nelietot ieroci, un galu galā, viņam paveicās, ja vien tas ir īstais vārds, ka viņš 1943. gadā krita amerikāņu gūstā un tika ar kuģi aizvests pāri Atlantijas okeānam un kopā ar citiem sagūstītajiem vācu kareivjiem nomitināts Norfolkā, Virdžīnijas štatā, un tad ar vilcienu transportēts pāri visam kontinentam, lai kara beigas gaidītu ieslodzīto nometnē... ziemeļu Arizonā.
Un tad, tā kā biju sākusi ļoti, ļoti lepoties ar šo vīru un tas bija gan lielas draudzības, nopūsties un pasacīt viņam, ka tolaik, kad viņš bija ieslodzītais ziemeļu Arizonā, es dzīvoju štata dienvidos un man bija šausmīgi bail no nacistu zaldātiem, kas mitinājās tur, tātad tepat, un no kuriem nekur nevarētu aizbēgt.
Un tad Fricis man pastāstīja, kas viņam palīdzējis izturēt tos gandrīz trīs Arizonas ieslodzījuma nometne pavadītos gadus — tā bija iespēja lasīt grāmatas; viņš bija pavadījis to laiku, vienā laidā lasot angļu un amerikāņu klasiku. Es viņam pastāstīju, ka tas, kas mani kā bērnu izglāba Arizonā, kur es gaidīju sevi pieaugam, gaidīju iespēju izbēgt kādā lielākā īstenībā, bija grāmatas, grāmatas tulkojumos un grāmatas, kas sarakstītas angliski.

Iespēja sastapties ar pasaules literatūru bija iespēja izbēgt no nacionālās uzpūtības cietuma, no filistrisma, no obligātā provinciālisma, no tukšās skološanās, negludajiem likteņiem un neveiksmēm.Literatūra bija kā pase, kas ļāva iekļūt lielākā dzīvē; tas ir — brīvības zonā.

Literatūra bija brīvība. Īpaši laikā, kurā lasīšanas un iekšupvērstības sniegtās vērtības ir nopietni apdraudētas, literatūra ir brīvība.

 

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Ar redakcijas atļauju tulkots no TomDispatch.com, pirmpublikācija 2003. g.  28. oktobrī

Sūzena Sontāga

Sūzena Sontāga (Rozenblata) dzimusi 1933. gadā Ņujorkā, Amerikas ebreju ģimenē. Agrā bērnībā viņa zaudē tēvu, un kad pēc vairākiem gadiem māte atkal apprecas, Sūzena pieņem patēva uzvārdu - Sontāga. ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!