Raksta nosaukumam izmantota Aleksandra Volodina 1958. gada lugas "Pieci vakari" ("Пять вечеров") pēdējā frāze. [1] Luga vēsta par divu cilvēku – Iļjina un Tamāras – attiecībām, par to, kā šīs attiecības tiek atjaunotas pēc daudzu gadu pārtraukuma, ko aizsāka karš. Uzmanības centrā ir cilvēki, viņu privātās attiecības, un tieši no šī personiskā un cilvēciskā skatpunkta arī Tamāra saka lugas pēdējo frāzi – "Lai tikai nebūtu kara." Ja mēģina šo frāzi skaidrot, gan ņemot vērā lugas kontekstu, gan arī atrauti no tā, tad tās nozīme ir skaidra – jebkas ir labāk nekā karš, citiem vārdiem – nav nekā, kas būtu kara vērts. Šī atziņa, atšķirīgi formulēta, parādās ļoti daudzu tiešo kara liecinieku (karavīru un civiliedzīvotāju) atmiņās par karu. Tā ļoti atšķiras no sākotnējās ideālisma pilnās, pacilātās noskaņas un pārliecības par savas lietas taisnīgumu. Kāds britu karavīrs Dienvidāfrikā 1942. gada 4. novembrī dienasgrāmatā raksta:
"Lai saprastu patiesību par tankiem, tie jāredz pēc cīņas, ložu izroboti un sacaurumoti vietās, kur lodes izlauzušās cauri virsmai kā karote cauri sieram. Dažiem no šiem tankiem sāni ir pilnībā iemīti tā, ka tie izskatās pēc saspiestām skārda bundžām. Citi tanki bez torņiem atgādina cilvēkus, kas sakņupuši uz ceļiem un satvēruši galvu abām rokām. Lielgabali, kas vērsti gan uz debesīm, gan uz zemi. Iekšpusē lielākā daļa tanku ir bezformīga tērauda masa, tie ir izpostīti un nokvēpuši. Bet citi, nesadegušie tanki ir pilni ar mušām, asiņainām lupatām, izlietu eļļu un miesas gabaliem. Vēsā, gaišā tonī krāsotā tanka iekšiene ir notraipīta ar tumši sarkanām asinīm. Telefoni, lodes, līdz galam neapēsts ēdiens, nožēlojami nieki. Es izlasīju tādā tankā atrastas vēstules fragmentu. Tā bija vēstule no meitenes tagad bezjēdzīgam gaļas gabalam, kas mētājas šajā graustā. Tas bija nožēlojams dokuments, pilns ar mīlestības un cerības vēstīm. Kādreiz es karu uzskatīju par slavējamu, tagad es sāku saprast patiesību." [2]
Karā lielākoties piedalās ar pacilātu noskaņu, ideālu un vērtību vārdā. Kara laikā un pēc kara iespēja samērot šos ideālus un vērtības ar cilvēku ciešanām un nāvi, kas kara apstākļos iegūst neaptverami šausmīgus, ar miera laika nāvi un ciešanām nesalīdzināmus apveidus, zūd. Aktīvi esot iesaistītam karā, mainās perspektīva – no politiskas uz eksistenciālu. Tie, kuri ir iesaistīti karā, pārdzīvo to no eksistenciālas perspektīvas, runa ir par viņu dzīvību. Tie, kuri spriež par karu pirms vai ilgi pēc kara, vai esot prom no aktīvas kara darbības zonas, tie, kuri karu nekad tieši nav pieredzējuši, ļoti bieži spriež par to politiski vai izmantojot ētiskus argumentus, piešķirot karam cēlu raksturu, to attaisnojot. No eksistenciālas perspektīvas raugoties, šāds attaisnojums nav iespējams, jo neko nevar samērot ar cilvēka dzīvību vai lielām cilvēciskām ciešanām. Šo atziņu saprot arī tie, kuri piedāvā tādu vai citādu attaisnojumu karam, tāpēc reti kad karš tiek raksturots kā ideālu un vērtību pirkšana par cilvēku dzīvībām. No šāda formulējuma izvairās, jo ir skaidrs, ka cilvēka dzīvību definēt kā maiņas vērtību ir ciniski. Līdzīgs maiņas process slēpjas zem tagad politiski populārā "sadzīvot ar pandēmiju" kursa. Ar "sadzīvošanu" te tiek domāta noteikta skaita zaudētu dzīvību iemaiņa pret atgriešanos pie ierastās sabiedriskās dzīves. Ja to formulētu šādā veidā, tad atrastos maz cilvēku, kuri teiktu, ka kaut viena dzīvība ir ierastās sabiedriskās dzīves vērta, tieši tāpēc, ka cilvēka dzīvības absolūtā vērtība, kas atklājas no eksistenciālas perspektīvas, nav samērojama (jo ir absolūta) ar jebkādu citu vērtību, sākot no ideāliem, kuru vārdā notiek kari, beidzot ar normālu sabiedrisko dzīvi.
Nošķīrums starp eksistenciālu un politisku perspektīvu atklājas arī veidā, kādā cilvēki formulē savu attieksmi pret konkrētu karu. Diskusijās (gan publiskajās, gan privātajās) par karu Ukrainā var novērot divu veidu pozīcijas: tādas, kas ir pret karu vispār un par mieru vispār, un tādas, kas ir pret konkrēto karu Ukrainā un konkrēto agresoru – Krieviju. Varētu iebilst, sakot, ka šāds nošķīrums ir patvaļīgs, jo skaidrs, ka cilvēks, kas ir pret karu vispār, ir arī pret karu Ukrainā. Tomēr šo nošķīrumu pamato aizvien skaļāk publiskajā telpā paustās aizdomas, ka cilvēki, kuri saka, ka ir pret karu vispār, t.i., neatbalsta nekādu karu, šādi attaisno Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tādēļ no šādiem cilvēkiem prasa pateikt skaidri "par vai pret Krieviju", "par vai pret Ukrainu". Proti, viņiem prasa nosodīt konkrēto karu. Un, ja šāds cilvēks atzīst, ka viņš ir pret konkrēto karu Ukrainā, tad publika atviegloti nopūšas. Lai gan ir skaidrs, ka šis karš Ukrainā ir sekas tam, ka karš, kāds tas pazīstams no iepriekšējiem gadsimtiem, 21. gadsimtā joprojām ir izmantojamo politisko instrumentu klāstā, proti, ka tas netiek uzskatīts par kaut ko absolūti nepieļaujamu. Un šis apstāklis savukārt ir sekas tam, ka cilvēki gan mēdz iestāties pret konkrētiem kariem, bet ne pret karu vispār, kopumā karu nenosodot, ja tas notiek "pareizi" – pareizo vērtību un pareizo ideālu vārdā, pret pareizi izvēlētu upuri un agresoram esot pareizajam. Kara nosodījums kopumā (tas, kas faktiski ir pacifismam raksturīga pozīcija) izriet no eksistenciālas perspektīvas, no tās vienkāršās atziņas, ka nekas nav cilvēka dzīvības un ciešanu vērts. Pieprasīšana iestāties pret konkrētu karu bieži ir politiski motivēta. Politiski izdevīgāk un, raugoties uz cilvēka dabu, arī vieglāk ir iestāties pret konkrētu karu, konkrētu konfliktu; ievērojami grūtāk ir karu vispār izslēgt no lietojamo savu interešu realizācijas līdzekļu klāsta.
Karš ir tikpat pievilcīgs veids, kā risināt politiskas problēmas un realizēt politiskas intereses, cik pievilcīgi šķiet sadot pa seju nepatīkamam un traucējošam, varbūt par agresīvam cilvēkam. Tomēr atteikšanās sist tam, kuru uzskatām par savu pretinieku, tikpat maz liecina par vardarbības kā problēmas apzināšanos, cik maz par kara kā problēmas apzināšanos liecina pieprasījums nosodīt konkrētu karu. To vislabāk atklāj apstāklis, ka verbāla radikalitāte pieaug proporcionāli tam, kā samazinās fiziskas izrēķināšanās gadījumi vai publikas tolerance pret šādiem gadījumiem. Publiskā telpa ir pārpildīta ar verbālu radikalitāti, dažkārt pat šķiet, ka kļūst par modes lietu nevis pieklājīgi ignorēt, eleganti iedzelt vai argumentēti iebilst, bet vienkārši pateikt: "Atp*****!" vai "Ej na***!" Domubiedri un piekritēji uzgavilē: "Pareizi, nav ko barot cūku ar apelsīniem!" Bet efektu to starpā, kuri nav domubiedri vai ir pretējos uzskatos, vislabāk raksturo atbilde: "Pats ej na***!" Citiem vārdiem, ir panākts apmēram tas pats, kas kaušanās rezultātā: tas, kurš bija stiprākais (skaļākais), uzvarēja, bet otrs labākajā gadījumā palika pie tieši tās pašas pārliecības, kas viņam bija sākumā, bet sliktākajā – guva mācību: nākamreiz vajag sist (kliegt) stiprāk, nosist pavisam.
Tie, kuri izvēlas šādu komunikācijas formu, mēdz to attaisnot ar sarunas priekšmeta emocionālo raksturu. Pieņēmums ir – ja runājam par kaut ko ļoti emocionālu, dramatisku, pat traģisku, tad mums par to jārunā emocionālā, dramatiskā, arī agresīvā un radikālā veidā. Šis pieņēmums nekādi nav pamatojams, gluži pretēji – jo dramatiskāka un nopietnāka problēma, par kuru jārunā, jo svarīgāk to saprast un atrisināt, savukārt emocijas nekad nav palīdzējušas ieviest skaidrību (tās nav ne sapratniskojamas, ne komunicējamas), tikai saduļķojušas pat samērā vienkāršus jautājumus, turklāt emocijas ne tikai nekad nav ļāvušas atrisināt kādu konfliktu, bet konfliktus tikai saasinājušas. Par spīti emociju nepiemērotībai publiskām diskusijām, pēdējā laika tendence tajās uzrāda subjektivizāciju un emocionalizāciju kā dominējošo tendenci. Lielākā daļa cilvēku, kuri publiski pauž savu viedokli, uzskata par nepieciešamu to emocionāli iekrāsot, pat politiķi, kuri ierasti runā, izmantojot neitrālus un vispārīgus apzīmējumus, atturīgi formulē savus uzskatus. Daudzi publiskajā diskusijā iesaistītos konfrontē ar emocionālu full frontal, pastāvīgi dzirdam un lasām, kā kādam gribas "sāpēs kliegt", "jāraud katru nakti", "sirdi plēš uz pusēm", "riebjas", "kaitina", "biedē" u.tml. Nav pārsteigums, ka pēdējā laikā politisku procesu analīzē tiek piesaistīti psihologi un psihiatri, kuri analizē kāda politiķa, vai sabiedrības grupas rīcību, piesauc bērnības pārdzīvojumus un citas traumas, kā arī uzstāda diagnozes, politiskos procesus skaidrojot kā kāda cilvēka vai cilvēku grupas psiholoģiskā stāvokļa tiešu rezultātu.
Emocionālai komunikācijai raksturīgas divas problēmas. Pirmkārt, kā minēts, tā nevis veicina saprašanos un problēmas risināšanu, bet padara kādu konkrētu situāciju vēl nesaprotamāku un nesniedz nekādu ieskatu problēmas risināšanas iespējamībā (ko gan var iesākt situācijā, kad "sirdi plēš uz pusēm", atliek tikai raudāt). Pastāvīga un klaja emociju paušana ir praktisks risinājums tikai vienai problēmai, tai, kura tiek risināta psihologa vai psihiatra kabinetā. Vēl vairāk, emocionāla komunikācija saasina problēmu, radikalizē. To spilgti uzrāda veids, kādā spriež par karu, tas ir tik emocionāls un radikāls, ka, šķiet, cilvēku interese ir nevis risināt un galu galā vispār likvidēt konfliktu, kura rezultātā kāds cieš, bet to tikai saasināt un padziļināt, lai ciestu vēl vairāk cilvēku. Faktiski tiek nevis spriests par karu, bet kara ietvaros, kara kategorijās, pieņemot kara spēles noteikumus.
Otrkārt, pārlieku emocionāla komunikācija komunicēto viedokli padara ne tikai nesaprotamu, bet arī nevērtīgu. Kā minēts, emocijas nav vērstas uz komunikācijas iedibināšanu un uzturēšanu. Tas ir iemesls, kāpēc daudzās Rietumu valstīs, kurām tā tiecamies līdzināties, pat ģimenes lokā pie galda nav pieņemts runāt tik emocionāli, kā daudzi atļaujas televīzijā vai sociālajos medijos. Tas gluži vienkārši ir nepieklājīgi, jo liecina par to, ka tu vēlies nevis komunicēt – ļaut sevi saprast un saprast citus, bet "izlādēties". Nesaturēšana (ne burtiskā, ne pārnestā nozīmē) nekad nav bijis kaut kas tāds, ar ko vajag lepoties. Labākajā gadījumā tā ir slimības, bet sliktākajā – sliktas audzināšanas pazīme. Jāpiebilst, ka emocijas nav pilnībā izslēdzamas no publiskas komunikācijas, dažkārt tās ir pat ļoti iedarbīgs retorisks līdzeklis, pārliecināšanas vai savas nostājas komunikācijas instruments, bet tikai ar nosacījumu, ka tas tiek lietots nelielās devās savienojumā ar konkrētiem argumentiem. Visu emocionālā izteikuma spēku un nozīmi publiskā komunikācijā pamato tieši tas, ka tas ir izņēmums. Citiem vārdiem, ja kādam pastāvīgi par visu (vai vismaz ļoti bieži) "sāp sirds" un "gribas raudāt", tad vērtību zaudē kā pašas emocijas, tā arī kārtējā problēma, kura šīs emocijas raisa.
Jāpiebilst, ka eksistenciālā perspektīva, kas sniedz ieskatu kara iedabā, reti kad atklājas emocionālā veidā. Tas nenozīmē, ka par karu daudz netiek runāts emocionāli, to dara gan tie, kas tieši iesaistīti karā, gan tie, kas to novēro no attāluma. Tas nozīmē, ka svarīgākie un iedarbīgākie kara raksturojumi, kurus visbiežāk var dzirdēt no cilvēkiem, kas paši karu pieredzējuši, ir tādi, kur mēreni izmantoti spilgti, ar ķermenisko pieredzi piesātināti vārdi, turklāt kombinējot tos ar detalizētu situācijas faktisko aprakstu, kopējam tonim esot ieturētam, pat atturīgam. Līdzīgi kā iepriekš citētais britu karavīrs, tanku pēc kaujas aprakstot tikpat atturīgi, kā varētu aprakstīt rakstāmgaldu, visu savu cilvēcisko pārdzīvojumu, kas vislabāk raksturo karu, ieliek tikai dažos pēdējos vārdos: "Kādreiz es karu uzskatīju par slavējamu, tagad es sāku saprast patiesību."
[1] "Lai tikai nebūtu kara" (no krievu val.)
[2] Aldrich, R. J. Witness to War. Diaries of the Second World War in Europe and the Middle East. Corgy Books, 2004.
7