No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane.
Izdevis apgāds "Zvaigzne ABC"
Vai tu atceries, kā iemācījies braukt ar divriteni? Ar mani tas notika rāmā, skaistā lauku vasaras vakarā. Pie dzīvokļu mājas, kur tolaik dzīvojām, bija neliels strēķītis asfalta, pa kuru, tēta pieturēta, biju braukusi jau neskaitāmas reizes. Un tad pienāca brīdis, kad uz manu izmisīgo un tik klasisko "Tēti, turi! Turi, turi!" tētis atbildēja: "Es jau sen tevi esmu palaidis vaļā! Meitiņ, tu taču māki braukt pati!" Mans dēls Matīss savaldīt divriteni iemācījās pavisam nesen, apmēram kilometru no tās vietas, kur braukt mācījos es. Sajūta, kad viņš pirmo reizi iesaucās: "Mammu, laid vaļā!", bija brīnišķīga. Sekoja divas tikai riteņbraukšanai veltītas dienas, ar sārtiem vaigiem, sāpošām kājām un krustu šķērsu izbraukātu pagalmu. Matīss ik pa laikam ar lepnumu piemin vectēva teikto, ka tā viņam esot bijusi vislabākā dāvana dzimšanas dienā (manam tētim todien palika 65 gadi). Un es esmu pārliecināta, ka Matīsu ar jaunu sparu ķerties divritenim pie ragiem pamudināja Lota, ņiprs zviedru meitēns, par kuras riteņbraukšanas piedzīvojumiem uzrakstījusi Astrida Lindgrēne latviski nesen izdotajā grāmatā "Protams, Lota māk braukt!". Redz, Lotai šajā stāstā paliek pieci gadi un viņa pierāda, ka māk braukt ar divriteni. Matīss aprēķināja, ka ir vecāks, jo viņam pieci gadi palika jau sen, taču Lotai tikai tagad... Bet viņa jau māk braukt... Nezinu, kādas domas mans puika izdomāja, bet dažas dienas pēc tam, kad bija dzirdējis stāstu par Lotu, viņš saņēma drosmi (pagājušo rudeni ar mācīšanos negāja pārlieku gludi), ņēma riteni un iemācījās braukt.
Lota ir jaunākais bērns ģimenē, viņai ir vecāks brālis un māsa, un viņu ģimene dzīvo dzeltenā mājā Strīdnieku ielā. Patiesībā jau ielas nosaukums ir Podnieku iela, taču Lotas tētis saka, ka nekādus podus viņš tur nav redzējis, bet strīdu ir papilnam, tāpēc ielai pēc tiesas un taisnības pienākas Strīdnieku vārds. Tieši šajā grāmatā par to nevar izlasīt, bet Lindgrēne par Lotu ir sarakstījusi vairākas grāmatas, gan bilžu, gan lasāmās – no sirds ceru, ka latviski tiks izdotas arī tās. Lota ir viena no jaunākajām Lindgrēnes grāmatu galvenajām varonēm, un viņa var būt lielisks mierinājums tiem pagaidām jaunākajiem un mazākajiem, kuri ļoti grib, bet vēl nevar tikt līdzi vecākajiem brāļiem vai māsām, bērnudārza vai pagalma biedriem; mierinājums tiem, kuri apbrīno Pepiju, Emīlu, Mio, Ronju un pārējos, bet paši vēl nevar mesties tik traki aizraujošos piedzīvojumos. Lota it visā grib līdzināties vecākajam brālim un māsai, tik ļoti, ka reiz, kad kaimiņiene Bergu tante ieteicās: "Cik jocīgi! Gan Jūnasam, gan Mījai Marijai ir zilas acis, bet Lotai – gandrīz zaļas!", Lota ļoti noteikti apgalvoja: "Man arī ir zilas acis – slepus." Lotai arī piemīt Lindgrēnes varoņiem raksturīgais nepakļāvīgums un radošais brīvības gars, un arī viņai gadās it kā neviļus sastrādāt nedarbus, jo viņa zina, ko grib, un to arī dara. Ja jau lielie ir tik dumji un viņu nesaprot un nepalīdz.
Matīss ļoti jūt Lotai līdzi, lai gan ikreiz, kad Lota apgalvo, ka viņa māk kaut ko darīt vai dara slepus, viņš viszinīgi iebilst, ka tā nav taisnība. Un, kad Lota, kura ir ārkārtīgi vīlusies par to, ka dzimšanas dienā nav saņēmusi divriteni, nolemj nočiept lielo riteni no Bergu tantes šķūnīša, Matīss sauc, ka tā darīt nav labi, – tomēr man šķiet, ka viņš vairāk demonstrē man, ka spēj atšķirt labu uzvedību no nedarba, nevis patiesi nosoda Lotu. Un vēlāk, kad Lota riteni jau ir aizņēmusies, kad aiz muguras ir briesmīgi ātrais brauciens lejup pa Strīdnieku ielu un neizbēgamais kritiens, kad ir vairs tikai nobrāztas kājas un lielas bēdas un no skolas atnākušie Jūnass ar Mīju Mariju Lotai saka, ka viņa to visu ir pelnījusi, Matīss pārtrauc manu lasīšanu, sakot: "Tā nav! Viņi tā nemaz nedomā, viņi tā tikai saka!" Man šķiet ļoti vērtīgi, ka Matīss caur šo stāstu iemācās vēl mazliet par emocijām, kā nosaukt vārdā tās izjūtas, kas piecgadnieku gāž vai no kājām un liek spert zemes pa gaisu. Ka viņš vēl un vēlreiz ierauga, ka nav vienīgais, kas jūt dusmas, bēdas un kaunu. Man gribētos, lai viņš saprot, ka tad, kad Lota nokrīt no divriteņa un raud, tas nav tikai par to, ka viņa ir sasitusies, tas ir arī par to, ka viņa bija nočiepusi divriteni.
Savukārt divgadnieci Emmu stāsta pavērsieni tik ļoti neinteresē, viņa tikai pieprasa: "Rādi, mammu, rādi!" Un te arī ir, ko redzēt. Grāmatas māksliniece ir igauņu izcelsmes zviedru ilustratore Ilona Vīklande, kura ir ilustrējusi arī daudzas citas Lindgrēnes grāmatas – "Ronju, laupītāja meitu", "Brāļus Lauvassirdis", "Mio, mans Mio", grāmatas par Karlsonu un Brālīti u.c. "Protams, Lota māk braukt!" pasaule ir tik skaista, ka aizraujas elpa. Ir pavasaris, gluži kā tagad, arī grāmatas ilustrācijās ir ziedēšanas laiks, kad lapu zaļums vēl ir maigs un dažāds, zied kastaņas, vai katrā lappusē lido ābeļu ziedlapiņas, zied narcises un tulpes, spīd saule un smaržo putnu priecīgo dziesmu pilnais gaiss. Arī Matīss par zīmējumiem izsakās ļoti atzinīgi: tie ir "smuki un nav muļķīgi". Dažreiz, kad lielais brālis ir bērnudārzā un ar Emmu varam darboties viņas ritmā, mēs abas skatāmies grāmatu, un Emma pēc kārtas piebaksta daudzajiem glītajiem un krāsainajiem priekšmetiem, saukdama katru vārdā un par nepazīstamajiem apvaicādamās: "Un tas?" Lielāko sajūsmu izraisa tortes, puķes, Lotas skaistā rokassprādze un Lota pati, "meitiņa peciņa", kā Emma viņu reiz mīļi nodēvēja. Vārdu sakot, šī ir īsta bilžu grāmata, kur teksts un attēls ir labā līdzsvarā. Kaut kur lasīju, ka Ilona Vīklande ir uzdāvinājusi Igaunijai ap 800 savu ilustrāciju oriģinālu. Ja gadīsies nokļūt Hāpsalu, noteikti jāaiziet tās apskatīties.
Matīss pazīst arī citas Lindgrēnes grāmatas, un viņam, liekas, ir mazliet apnicis, ja es stāstu, ka šo vai to grāmatu sarakstījusi Astrida Lindgrēne, tā pati, kas Pepiju, Karlsonu un Emīlu, jo viņš nepacietīgi attrauc: "Es taču zinu!" Viņš arī zina, ka Lindgrēne rakstīja zviedriski ("tajā pašā valodā, kurā filmiņā runā Finduss!"), tāpēc kādam viņas grāmatas bija jāiztulko latviski. Kad Matīss bija mazāks, viņam šķita, ka visu, kas ir tulkojams, esmu iztulkojusi es, bet tagad viņš, protams, zina, ka tā vis nav. Grāmatu par Lotu, kā jau lielāko daļu Lindgrēnes grāmatu, latviski tulkojusi neatkārtojamā Mudīte Treimane, un viņas tulkojumu lasīt ir viens prieks. Man šķiet, ka Mudītes grāmatu tulkojumos ir jūtams, ka viņai pašai šīs grāmatas ļoti patīk – viņa man ir stāstījusi, ka tulkojot smejas pilnā kaklā. Un tāpat smejas arī bērni! Man ir ļoti žēl to bērnu grāmatu, kuras iztulkotas nejēdzīgā latviešu valodā. Bērniem, kuru valodas izjūta un prasmes veidojas milzīgā ātrumā, kuri uzsūc visu, kas viņiem tiek pasniegts, sliktā valodā rakstītas un tulkotas grāmatas ir bīstamas.
Jā, es esmu Lindgrēnes fane. Tas laiks, kuru kopā ar bērniem pavadu viņas grāmatās, ir brīnišķīgs un piepildīts. Tā mēs visi mācāmies, kā vēl labāk būt par cilvēku. Kā arī vienkārši labi pavadām laiku. "Un pēc tam viņi visi gāja iekšā un ēda patiešām garšīgas dzimšanas dienas vakariņas."
0