Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
14.09.2020

Likums un mainīgā realitāte

Komentē
0
Saglabā

Politiķi, šķiet, uzskata, ka mediju darba organizatorisko aspektu pārkārtošana mainīs arī informācijas patēriņa paradumus.

Aizvadītajā nedēļā Saeima otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu "Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums". Negrasos apšaubīt to, ka izmaiņas, kuras par likumprojektu atbildīgās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas pārstāvis Artuss Kaimiņš raksturoja kā "sabiedrisko mediju uzbūves arhitektūru", ir nepieciešamas. Ar jēdzienu "arhitektūra" tiek saprasts sabiedriskā medija valdes un galvenā redaktora darbs, kā arī ētikas un finanšu izlietojuma uzraudzības jautājumi. Visticamāk, uzlabojumus likumdošanā vajadzēja nostiprināt jau pirms trim gadiem, kad minētā komisija likumprojektu iesniedza kolēģiem pirmajam lasījumam. Savukārt mana tēze ir: būtu aplami iedomāties, ka mediju darba organizatoriska sakārtošana vai pat papildu finansējuma piešķiršana būtiski palielinās šo mediju ietekmi (es šeit runāju arī par t.s. komercmedijiem), jo patērētājs atsacīsies no viņam ierastās attieksmes pret informāciju vispār un mainīs priekšstatu par to, kur informāciju meklēt. Te nav runa par manu un manu kolēģu darba kvalitāti (tā ir cita tēma) – ir mainījušies informācijas ieguves un lietošanas paradumi.

Par šīm pārmaiņām ir sarakstīti sējumi un disertācijas, galvenokārt norādot uz sociālo tīklu platformu nozīmi t.s. tradicionālo mediju ietekmes lejupslīdē. Droši vien hipotēze ir pareiza, tikai man šķiet, ka runa ir ne vien par izmaiņām informācijas izplatīšanās instrumentos, bet arī intonācijā un pasniegšanas paņēmienos, kādus informācijas patērētājs vēlas. Te, starp citu, kā piemērs noder arī 10. septembra plenārsēdes diskusijas. Es apzinos, ka deputātu debates par to, kāda ir atšķirība starp valsts un sabiedrisko mediju, starp leģitīmu un neleģitīmu iejaukšanos u.c. nav tukšu salmu kulšana. Tomēr man arī jāatzīst, ka mūsdienu informatīvo telpu vislabāk jūt tādi cilvēki kā Aldis Gobzems. Iespējams, dažkārt šaujot pār strīpu, tomēr tas nemaina lietas būtību. Jo, kamēr Vita Tērauda, Sergejs Dolgopolovs un vēl citi spriež par "konceptuālām lietām", Gobzems uzrunā informācijas patērētāju ar "Rancāna kungs, es pie jums vēršos. Spriežot pēc jūsu uzvārda, jūs esat īsts čangalis. Nu, Saeimā vispār ir ne tikai čangaļi, šeit ir čiuļi, lībieši, šeit ir ventiņi, geji, arī alkoholiķi. Dažādi cilvēki šeit ir, dažādi". Un te nav runa par izrādīšanos, lai "iekļūtu televīzijas ziņās" – runa ir par to, ka šodienas informatīvajā vidē nav pieprasījuma pēc "konceptuālām lietām". Vai vismaz ne pēc ierastās to pārrunāšanas formas. Vai man personīgi tas patīk? Nē, bet tas nemaina situāciju.

Vēlreiz: šī nav tradicionālā žēlošanās par to, ka ļaudis mūsdienās atsakās no "nopietnas informācijas"; ir mainījušās formas – informācijas "nogriežņa" apmērs, lietotie izteiksmes līdzekļi utt. Iedomāsimies mērķauditoriju, kuru patiešām interesē feminisma jautājumi. Ir visnotaļ interesants, bet relatīvi garš teksts par diskusijām starp dažādiem feminisma virzieniem, un ir ar viedtālruni filmēts dažu minūšu garš video par kādu publisku feministu akciju. Ir vajadzīgs gan pirmais, gan otrais "nogrieznis", viens nav labāks par otru, bet liekas, ka video būs efektīvāks un efektīgāks. Mēs gribam īsus, kodolīgus (mūsu uztverei) "nogriežņus". Eiropas kultūras žurnālu (tostarp "Rīgas Laika") kopīga platforma aizvadītajā nedēļā publicēja diskusijas videoierakstu; tēma varētu šķist interesanta – ko nozīmē "Eiropa", "piederība Eiropai" utt. Šī teksta rakstīšanas laikā, 10. septembra vakarā, skatījumu skaits – 215. Atbilde, manuprāt, ir "nogriežņa" garums – pusotra stunda. Kuram ir brīva pusotra stunda? Turklāt runa ir ne tikai par garumu, bet arī par formu.

Pieņemsim, ka es, zviedru valodas nepratējs, interesējos par zviedru literatūru. Man ir divas izvēles. Pirmā: kāds Krievijā iznākoša kopumā laba žurnāla numurs, kas viss veltīts zviedru literatūrai – lasi, līdz raibs gar acīm metas. Otrā: popsīgi izkārtots materiālu kopums, kur būs gan Astridas Lindgrēnas citāti, gan informācija par zviedru detektīvromāniem, par Tūmasa Transtrēmera dzeju plus kaut kas par viduslaikiem un Ingmara Bergmana filmām. Vaļasprieku neesamības un rakstura īpatnību dēļ es personīgi izlasīšu abas, bet man ne prātā nenāk pasmīnēt par popsīgo izvēli. Nevienam, tostarp t.s. tradicionālajiem medijiem, vairs nav monopoltiesību uz to, kāda informācija ir svarīga un kā tā "jāsapako". Manu paziņu lokā ir cilvēki, kuri pret Covid-19 izturas atbildīgi, bet viņiem nepieciešamo informāciju iegūst Slimību profilakses un kontroles centra interneta vietnē, citus avotus (komentārus, skaidrojumus) nemeklējot. Un manu paziņu lokā ir cilvēki, kuri par protesta akcijām ASV informāciju iegūst no "Instagram" un "TikTok" platformām.

Pieļauju, ka tas viss izklausās ļoti pesimistiski, radot jautājumu: kādēļ tad vispār sabiedriskie mediji ar tiem vismaz teorētiski raksturīgo neatkarību ir nepieciešami? Tādēļ, ka nepatīkami bieži arī Rietumu demokrātijās ir situācijas, kad dažādu iemeslu dēļ privātie ziņu mediji tiek apklusināti, un tad ir ļoti svarīgi, lai vismaz kāds, atvainojiet, kliedz par "lienošo" uzbrukumu pilsoņu tiesībām. Savukārt tādi mediji kā "Satori" ir nepieciešami informatīvās telpas specializēšanās ietvaros. Mūsdienās patērētājs vēlas skaidrību, kur atrast informāciju par viņu interesējošo tēmu – vai tā būtu kultūra, mākslīgo neironu tīkli, vai ziņas par nekustamo īpašumu. Viņam nav nedz laika, nedz vēlēšanās šo informāciju meklēt, rokoties uz universālismu ("viss par visu") pretendējoša medija dzīlēs.

Savukārt kontekstā ar politiķu rosīšanos Saeimā mans komentārs/novēlējums būtu šāds: protams, kārtīgi pabeidziet darbu pie likumprojekta, tomēr, ja rosības zemtekstā ir arī neapmierinātība ar to, vai un kā jūs atspoguļo t.s. tradicionālie mediji, tad labāk padomājiet par to, ko jūs darāt sociālajos tīklos un publisku diskusiju formātos! Tad nesāpēs sirds par to, ka "mūs ignorē" vai "mūs demonizē", jo jūsu rīcībā ir gana daudz alternatīvu informatīvo platformu.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!